Gunta Bāliņa*

“Bajadēra” ir Ludviga Minkusa un Mariusa Petipā vecākais balets, kas saglabājies pasaules teātru repertuārā un šodien tiek uzskatīts par klasiskā baleta mantojumu un mākslas paraugu ar izvērstiem kordebaleta dejojumiem, duetiem, pantomīmiskiem dialogiem un efektīgām solistu dejām. Tā mākslinieciskā vērtība ir Petipā horeogrāfijā organiski sapludinātā drāma un lirika. 

Balets “Bajadēra” tapis pirms 147 gadiem, “kad Eiropā valdīja ļoti liela interese par Indiju. Indija tolaik bija simbols kam īpaši teiksmainam, izsmalcināti eksotiskam, un dažādu žanru mākslinieki šos priekšstatus bagātīgi iemiesoja arī savos mākslas darbos”. Lai gan vairāki baleta aprakstītāji uzskatīja, ka “Bajadēra” ir viens no Petipā meistarīgākajiem darbiem, tomēr netrūka arī kritikas: “Šodien tas ir pat arhaiskāks, nekā tas varētu šķist – radžas un bramina vētrainais pantomīmiskais dialogs (Novera klasifikācijā danseur noble), kam seko vēl viens Nikijas un Gamzati dialogs un vēl vētraināks izskaidrojums, kas vēsturiski tipisks Novera traģēdijās – pantomīmās.”

“Bajadēras” sižets ir stāsts par Indijas tempļa dejotājas Nikijas un karotāja Solora aizliegto mīlestību, kas iet bojā austrumu galma kaislībās un intrigās. Šis balets ir kā krāšņa, apjomīga glezna, kas apvīta ar vissarežģītāko horeogrāfisko tekstu un ir profesionalitātes un aktiermeistarības eksāmens izpildītājiem. “Bajadēra” pirmizrādi piedzīvoja Jekaterinas Vāzemas beneficē 1877. gada 23. janvārī. Lirisko Nikiju vēlāk dejojušas daudzas pasaulslavenas baleta zvaigznes: Matilde Kšesinska, Marina Semjonova, Natālija Dudinska, bet 20. gadsimta sākumā šī loma nostiprināja Annas Pavlovas slavu. Katrai no Nikijas lomas izpildītājām ir bijis savs iekšējais stāsts, pārdzīvojums, kas viņas padarīja par nedaudz atšķirīgām, tomēr spilgtām lomas atveidotājām.

Šodien “Bajadēra” ir jebkuras lielas klasiskā baleta trupas profesionalitātes pārbaude, jo šai izrādei nepieciešams liels, spēcīgs kordebalets un ļoti augsta līmeņa vadoši solisti. Nepietiek, ja solisti dejo tikai tehniski precīzi un labi izskatās, izrādē dejotājiem ir jābūt arī māksliniekiem ar lielu emocionālu atdevi un spilgtu aktiermeistarību.

Latviešu baleta sākumposmā “Bajadēras” Ēnu cēliens ar Eiženiju Sveķi un Hariju Plūci galvenajās lomās tika uzvests Nikolaja Sergejeva vadībā 1923. gadā, savukārt 1965. gadā – Helēnas Tangijevas-Birznieces inscenējumā un Martas Bilalovas un Artūra Ēķa mākslinieciski augstvērtīgā sniegumā. 2012. gadā Latvijas Nacionālajā baletā (LNB) pirmizrādi piedzīvoja šī romantiskā baleta pilnā versija Aivara Leimaņa inscenējumā ar Margaritu Demjanoku Nikijas, Elzu Leimani Gamzati un Raimondu Martinovu Solora lomās.

Kopš 2012. gada LNB “Bajadērā” debijas pieredzējuši jau vairāki aizejošās paaudzes solisti, kuru vietā spilgti sevi piesaka jaunie dejotāji. Par to liecināja virkne debiju arī šīgada 12. janvāra “Bajadērā”, kad Nikijas tēlā pirmo reizi varējām vērot Justīnu Teličenu, faķīra Magedavejas lomā – Fabio Sonconji, Manu atveidoja Nikola Anna Bloma, karotāju Šani – Finians Patriks Heptings, bet solistes Ēnu skatā pirmo reizi bija Emma Lagūna un Krista Štrausa. Īpaši atzīmējami baleta trupas mākslinieciskā vadītāja Aivara Leimaņa centieni kordebaleta klasiskajos dejojumos iesaistīt jauno paaudzi – Rīgas Baleta skolas audzēkņus.

Nikija, bajadēra

Veidojot Nikijas tēlu, Mariuss Petipā centās dejā atveidot psiholoģisku drāmu. Nikijas iekšējais konflikts attīstās baleta otrajā cēlienā uz krāsaina divertismenta deju fona. Nikijas deja ar čūsku ir rituāls un vienlaikus ievainotās dvēseles monologs, kas tiek būvēts uz galējībām, kontrastiem un straujām ekspresīvu pozu un galēji emocionālu stāvokļu pārejām. Tā vienlaikus ir izmisuma un aizlūguma deja. Savukārt baleta trešajā cēlienā nav nekādu nacionālā kolorīta iezīmju, nav pat notikuma konkrētības, ir deja, kas sevī ietver emocionālu un tehnisku horeogrāfisko sniegumu. 

Nikija ir Justīnas Teličenas otrā vadošā loma klasiskā baleta repertuārā, līdz ar to atbildība un satraukums ir saprotams. Līdz šim jaunās baleta solistes repertuārā ir bijušas vairākas nozīmīgas lomas: Gulnāra (“Korsārs”), princese Florina (“Apburtā princese”), Kitrijas draudzene (“Dons Kihots”), pas de trois (“Gulbju ezers”) u.c. Ņemot vērā, ka debija lielā lomā bieži nosaka solista turpmāko izaugsmi un repertuāru, pirmizrādes vakarā satraukums bija redzams. Pirmā cēliena duetā ar Soloru Justīnā vēl bija jūtama zināma spriedze, tomēr tas netraucēja pilnībā izbaudīt mīlestības piepildītā satikšanās dueta apbrīnojamo iekšējo spēku un kaisli. Atmiņā paliekoša ir Justīnas un Gamzati lomas izpildītājas Annijas Kopštāles varoņu – sāncenšu sadursme, kas kļuva par vienu no izrādes emocionāli spēcīgākajiem mirkļiem. 

Daudz lielāka atbrīvotība bija jūtama otrā cēliena dejā ar ziedu grozu. Šī ir viena no baleta dramatiskākajām ainām, kurā Nikija vēršas pie mīļotā Solora ar skumjām, maigām, plūstošām un līganām kustībām. Šo maigo, cēlo, pašaizliedzīgi mīlošo Nikiju Justīnai izdevās attēlot emocionāli pārliecinošāk. 

Trešā cēliena Nikijas variācija ar plīvuru, kā raksta baletmeistars Fjodors Lopuhovs, “ir galvenā, un ne jau tāpēc, ka to izpilda balerīna, proti, Nikija, bet gan tāpēc, ka tā ir visas horeogrāfiskās izstrādes attīstības kulminācija”. Variācija sākas ar iznācienu, kam seko plūstošs grand fouetté ar nobeigumu uz plié pozā attitude. Pirmās daļas turpinājumu šajā variācijā horeogrāfs bija iecerējis kā plūstošu, nepārtrauktu griezienu kopumu gan uz labo, gan kreiso pusi. Iespaidu par plūstošām tūrēm arabesque pastiprina plīvurs balerīnas rokās. Otrajā variācijas daļā tiek izpildīts jeté entrelacé, mainot rakursu uz skatuves augšējo daļu, kam seko preparation pas de bourrée uz puantēm un dubulttūre en dehors ar nobeigumu pozā arabesque uz puantēm. Šī horeogrāfiskā frāze tiek izpildīta divas reizes, un tai seko pāreja uz variācijas trešo daļu, kura sastāv no pas de bourrée pa diagonāli ar relevé uz pirkstiem pārmaiņus uz vienas un uz otras kājas. Pēc šīs kombinācijas atkārtojuma variācija beidzas ar strauju skrējienu pa skatuves rampu un negaidītu pozu attitude. Var atzinīgi novērtēt Justīnas visu kustību tehnisko tīrību un precizitāti. Vienīgā iebilde – vēl jāpiestrādā pie dubulttūres en dehors ar nobeigumu pozā arabesque uz puantēm. 

Kopumā var apsveikt Justīnu ar jaunu, skaistu lomu, novēlu viņai turpināt to pilnveidot un meklēt jaunas krāsas Nikijas tēlā. Gribētos ieteikt vairāk uzmanības pievērst skaistajām, slaidajām roku kustībām, kuras šobrīd vēl nav izstrādātas līdz pilnībai, un kustību izpildījuma plašumam, kā arī sekot līdzi ķermeņa rakursiem, žestu valodai un plaukstām. Mazliet nedabīga, gribētos pat teikt, neveikla ir pārvietošanās pa skatuvi uz nu jau pārāk augstiem puspirkstiem.

Solors, karotājs

Filips Fedulovs Solora lomā apliecināja ne tikai kustību tehniskās meistarības izaugsmi, bet arī prasmi katru skatuves dzīves mirkli piepildīt ar īstumu un spēju ļaut sev noticēt. Filipa izpildījumā katra poza, kustība, žests bija pārdomāts, emocionāli piepildīts un atspoguļoja vissmalkākās jūtu nokrāsas. Viņa kustību tehniskais sniegums bija teicams, gribētos pat teikt – izcils. Gan pirouettes, gan grand assemblé en tournant, jeté en tournant ar saut de basque bija precīzi, viegli un gaisīgi.

Magedaveja, faķīrs

Izteiksmīgi, viegliem lēcieniem, bet ar nelielām tehniskām kļūmēm pirmā cēliena uguns pielūgšanas svētkos, kuros faķīri un tempļa kalpotājas bajadēras ar savām dejām pirmo reizi godina dievus, otrā plāna faķīra Magedavejas lomā pirmo reizi dejoja Fabio Sonconji.

Otrā cēliena divertisments

Baleta otrais cēliens veidots pēc divertismenta principa. Dažādo deju kopumu atklāj grafiski izsmalcināti kordebaleta priekšnesumi kā kordebaleta meiteņu dejojums ar papagaiļiem, kas kalpo kā turpinājums krāšņajam, kuplajam svētku dalībnieku gājienam un vienlaikus veido stilizēti orientāli kustīgu fonu. Izrādē īpaši atzīmējams Zelta dievs Germana Ševčenko izpildījumā. Zelta dieva variācija ir viena no grūtākajām vīriešu partijām, tāpēc ir prieks par Ševčenko sniegumu šajā lomā. Oriģinālajā Mariusa Petipā iestudējumā šīs variācijas nebija. Pirmoreiz to 1948. gadā iestudēja horeogrāfs Nikolajs Zubkovskis, papildinot krievu komponista Pāvela Felda mūziku ar tehniski piesātinātām, grafiski izsmalcinātām, praktiski nevainojami stilizētām kustībām. Zelta dieva deja, iespējams, ir svarīgākā epizode otrajā cēlienā, par kuru nozīmīgāka ir tikai Nikijas deja ar čūsku. Germana Zelta dieva izpildījumā bija gan vieglums, gan dejas dinamika, gan izteiksmīga un noslēpumaina nekustīguma statika. Īpaši interesanti ir pēkšņie sastingumi lēcienos indiešu dejas neparastajās pozās, kuras dejotājs izpilda ar absolūti nekustīgu seju. Zelta dieva izpildītāji atzīst, ka pat ar ļoti labiem fiziskajiem dabas dotumiem ir jāpiepūlas un jāvelta krietns laiks, lai sagatavotos šai lomai.

Manu, meitene ar krūzi 

Nikolas Annas Blomas dzīvespriecīgā deja ar krūzi solistei un divām skolniecēm 12. janvāra izrādē bija viegla un rotaļīga. Dejas horeogrāfijas partitūrā iekļauta virkne sarežģītu kustību uz puantēm (polkas soļi uz priekšu un atpakaļ, pas de bourrée u.c.), kas pirmizrādes vakarā bija izpildīti teicami. Ir iebilde par dejas sākumā izpildītajiem relevé arabesque – nepiedodama ir arabesque kājas atrašanās pilnīgi sānos, tādā veidā ignorējot klasiskās dejas kustību izpildes noteikumus. 

Šani, karotājs 

Debiju šajā lomā piedzīvoja Finians Patriks Heptings. Ja baleta pirmajā daļā loma ir epizodiska, tad otrajā cēlienā baletmeistars Aivars Leimanis iestudējis variāciju – sava veida divu dejotāju tehnisko kustību sacensību, ko Finians Patriks izpildīja duetā ar Eidenu Viljamu Konefriju. Finiana Patrika tehniskais sniegums variācijā līdz galam nepārliecināja, savukārt mākslinieciskais izpildījums raisīja pārdomas par tēla interpretāciju. 

Ēnu aina

Iespējams, par vienu no Petipā augstākajiem horeogrāfiskajiem sasniegumiem var uzskatīt izvērsto Ēnu ainu baleta trešajā cēlienā, kas veidota pēc klasiskās dejas grand pas likumiem. Ģeniālajam Ēnu skatam, kas paredzēja baleta mākslas nākotni daudzus gadu desmitus uz priekšu, veltīts ne mazums iedvesmojošu rindu, sākot no teātra kritiķa Akima Volinska un beidzot ar literatūrkritiķi Vadimu Gajevski. Spožu Petipā horeogrāfijas analīzi veicis arī baletmeistars Fjodors Lopuhovs: “Ēnu aina no “Bajadēras” trešā cēliena pazīstama kā viena no dievišķi skaistākajām dejām klasiskajā baletā. Nedaudz mazāk kā desmit minūtēs visa baleta mākslas kvintesence izteikta vienkāršā adagio: baleta mākslinieces baltās kārtenēs sper divus soļus arabesque uz plié, sastingst, viegli paliecas uz priekšu, kam seko neliels port de bras atpakaļ, ko pirmajai no iznākušajām balerīnām nākas izpildīt 38 reizes. Satriecošu šo iznācienu padara meditatīvisms, ar kuru 32 balerīnas lēnām, cita pēc citas parādās kaut kur augstumā un, saglabājot ideālu kārtību, virzās aizvien zemāk. Bieži vien šī aina aizkustina skatītājus ar savu absolūto tīrību. Tās efektīgums ir jūtams tikai tad, ja ir ievērotas līnijas, saglabāta distance, precīzi roku augstumi, ievērots unisons un tāds it kā “sīkums” kā nostieptas pēdas.”

Gan Latvijas Nacionālā baleta solistes, gan kordebalets nav zaudējis savu iepriekšējo gadu izpildījuma kvalitāti. Ir tikai viena iebilde – ļoti sliktas un nenostieptas dejotāju pēdas visa entrée laikā! Labu klasiskā stila izjūtu un teicamu tehnisko sniegumu demonstrēja visas trīs Ēnu skata solistes – Emma Lagūna un Krista Štrausa (pirmo reizi), kā arī Iļana Puhova. 

Iļanas Puhovas izpildītajā variācijā ir daudz sarežģītu kustību. Tās sākums sastāv no vairākām skrējiena kustībām uz puantēm. Otrajā daļā parādās grand pas de chat, kam seko pagrieziens pozā attitude uz puantēm; tas atkārtojas trīs reizes pēc kārtas, un māksliniece šo kombināciju izpilda viegli, rotaļīgi un tehniski teicami. Plaši, veiklā muzikālā ritmā izdejota tiek arī variācijas pēdējā daļa ar 14 relevé pozā arabesque ar virzību uz priekšu.

Otrai variācijai, kuru izpildīja Emma Lagūna, piemīt romantisks raksturs. Tās ievaddaļa sastāv no cabriole lēcieniem pa diagonāli. Otrajā daļā ir arabesque uz dažādām pusēm, bet nobeigumā, saglabājot cēlu raksturu, tiek izpildīti izteiksmīgi relevé pozā attitude en avant. Vērojot Emmas Lagūnas sniegumu, var izteikt pieņēmumu, ka LNB aug jauna, daudzsološa un tehniski spēcīga soliste.

Trešajā variācijā, kurā iezīmējas izteikti lirisks raksturs, tehniski nevainojama bija Krista Štrausa. Variācijas ievads sastāv no skaisti un plaši izpildītiem développé pozā écarté un precīzām pirouettes. Variācijas noslēgums ir straujš skrējiens uz puantēm pa diagonāli ar pēkšņu apstāšanos. Kristas straujais skrējiens uz pirkstgaliem radīja sajūtu, ka skrien nevis cilvēks, bet vīzija, ēna. Veiksmīgi izpildīt šo šķietami vienkāršo kustību ir ļoti grūti. Krista spēja radīt šo vieglo, it kā lidojošo skrējienu, kuru noslēdza tikpat viegls un gaisīgs grand pas de chat.

Nobeiguma vietā

Ludviga Minkusa “Bajadēra” LNB repertuārā ir kopš 2012. gada, un, neskatoties uz visām starptautiskajām un vietējām peripetijām par to “kā imperiālisma un orientālisma produktu, kas demonstrē vesternizētu, vienkāršotu, kariķētu skatījumu uz Indijas kultūru, savu visredzamāko izpausmi iegūstot melnģīmju (blackface) formā”, 12. janvārī balets “Bajadēra” LNB pierādīja pretējo – vētrainu izrādes uzņemšanu no publikas puses. Arī ielūkojoties operas mājaslapā, kopš pirmizrādes var lasīt tikai cildinošas atsauksmes. Gribētos domāt, ka liela daļa skatītāju priekšroku dod vecajai, labajai un pārbaudītajai klasikai. Var piekrist, ka monumentālajos klasisko baletu iestudējumos bieži vien sastopamies ar tos ierobežojošiem kanoniem, kas, iespējams, reizēm pat stindzina to izpildītājus. Protams, var padziļināt tēlu interpretāciju, libreta ietvaros savērpt jaunas attiecības, taču tām tik un tā jābūt pakārtotām uz visiem laikiem aprobētajai horeogrāfijai, stilam, etiķetei. Lai arī šodien dejotājiem daudz tuvāki ir laikmetīgie meklējumi, kuru visnotaļ ietilpīgajā žanrā var eksperimentēt, justies kā mākslinieks – radītājs, klasika un klasiskā deja tomēr ir visa pamats. 

Titulfoto autore: Evelīna Vītola

*Latvijas Kultūras akadēmijas profesore, Dr. paed., Mg. art., digitālās Nacionālās enciklopēdijas redakcijas locekle, horeogrāfe, pedagoģe, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docētāja. Vairāku desmitu publikāciju un zinātnisko monogrāfiju autore, bijusi LR Kultūras ministrijas konsultatīvās Dejas padomes priekšsēdētāja un Latvijas Nacionālās kultūras padomes locekle, Valsts izglītības satura centra Mūsdienu dejas padomes locekle.