Dita Jonīte

No 14. līdz 20. oktobrim piedalījos Starptautiskās Teātra kritiķu asociācijas 27. Pasaules kongresā. Uzreiz jāsaka – dejas tur bija maz, toties divas epizodes – gana svarīgas. Bet par visu pēc kārtas un ar dažām kontekstuālām mežģīnēm turklāt.

Ķīnas brauciens jo spilgti kārtējo reizi apliecināja, ka svešā kultūrā interesants un aizraujošs var būt tieši specifiskais, nesaprotamais, nojaušamais, no mums pašiem atšķirīgais. Un uzreiz skaidrs – kur nu vēl kas īpašāks, kā Ķīnas kultūra, kuru šajā braucienā bija cerība sataustīt pavisam tuvu. Ceļojuma mērķis gan bija kritiķu pasaules kongress, taču ierasta prakse ir rīkotājvalstij (ik pa diviem gadiem kongress notiek citā pasaules valstī) līdzās ģenerālās asamblejas organizētajām aktivitātēm parādīt arī vietējo kultūru, tostarp, teātri.

Attiecībā uz pirmo būtisko dejas epizodi, jāuzsver, ka liela daļa kolēģu, runājot šajā kongresā par darbu kritikā, it bieži “teātri” un “deju” lika līdzās. Respektīvi – “teātra un dejas kritiķis”, “teātra un dejas recenzijas”, “pētījumi par teātri un deju”. Tātad deja, kaut arī specifisks un pamatā tomēr neatkarīgs laikmetīgās skatuves mākslas virziens, pasaulē teātra kritiķu uzmanības lokā ir tikpat lielā mērā kā teātris. Kaut sen jau runājam par to, ka teātra un dejas izrāžu robežas bieži ir tik saplūdušas, ka grūti saprast, kurā virzienā performances klasificēt (pie dejas vai pie teātra), tomēr kongresa simpoziju diskusijās piedzīvotais (jeb sadzirdētais) lieku reizi atgādināja, ka laikmetīgajā mākslā deja – tas nav margināli vai otršķirīgi.

“Praksē” jeb Pekinas pieredzē vienīgā īstā dejas epizode saistās ar fiziskā teātra izrādi “Sound and Breath” Peng Hao teātrī. Pēc trim dienām Pekinas Drāmas akadēmijas studentu pilsētā, kur kongresā tika referēts un diskutēts par tēmu “Teātra kritika interneta laikmetā”, visi dalībnieki tika pārvesti uz viesnīcu tuvāk Pekinas centram. Grafiks, protams, bija “ievilcies” un cauri sastrēgumiem piektdienas vakarā, ceļojot tuvāk Pekinas centram, teātrī nokļuvām vienpadsmitos vakarā. Fiziskā teātra (veidotāju dotais žanrs) izrāde tika spēlēta kongresa viesiem, tāpēc kavēšanās teju par stundu arī vēlajā vakarā nebija nekas īpašs. Taču nekas īpašs, kā izrādījās, nebija arī pati piedāvātā izrāde. Sieviete un vīrietis, jauni ķīnieši, izdejoja, izvingroja kādu attiecību stāstu. Skatījos gan ar interesi, bet, iespējams, tikai tāpēc, ka iepriekšējā vakarā studentu izpildījumā bija redzēts ķīniešu tradicionālais teātris. Vizuālā uztvere joprojām turēja atmiņā tās specifiskās kustības, attiecības ar telpu un ķermeņa izmantojumu, kāds raksturīgs dziedoši, ņaudoši un akrobātiski izpildītajiem morāles stāstiņiem Ķīnas tradicionālā teātra formā. Kustību ziņā man brīžiem šķita, ka izpildītāju satvērieni, pozās sastingstot vai tās mainot, atgādina hieroglifus – vizuālas zīmes ar gana apjomīgu saturisko un jēdzienisko slodzi. Un arī fiziskā, modernā teātra izrādītē abu aktieru jau mūsdienu dejai pietuvinātā kustību partitūrā brīžiem atgādināja šādas, it kā hieroglifus veidojošas zīmes. Zinu un saprotu, ka Ķīnas kultūra, tostarp skatuves māksla, ir sarežģīts un nezinātājam ne tik viegli uztverams lielums, kas var suģestēt un iedvesmot. Šajā fiziskā teātra mēģinājumā mani uzrunāja jaunu ķermeņa izteiksmes formu meklējumi caur tradīcijas pieredzi. Šoreiz gan jāsaka – ja tie nebūtu ķīnieši, priekšnesumu varētu raksturot visai neglaimojoši – kā skolniecisku, vecmodīgu un visnotaļ ilustratīvu pasaules laikmetīgās dejas meklējumu kopēšanu.

Pēc vēlmes pasaules kritiķu kongresa dalībnieku acīs būt saprotamiem izskatījās arī divas citas teātra programmā piedāvātās vienības – absolūti tradicionāli (resp. vecā, mūziku ilustrējošā manierē) iestudēta komiskā opera – Gaetano Doniceti “Dons Paskvāle” (ēka – Nacionālais skatuves mākslu centrs, kur šo operu rādīja, gan bija iespaidīga!). Bet Pekinā operu vien ir astoņas. Kāpēc netika izvēlēta kaut viena Pekinas tradicionālā opera? Mīkla. Tāda pati mīkla bija kongresa noslēgumam izvēlētais Antona Čehova “Ķiršu dārza” iestudējums Eksperimentālajā teātrī, Pekinas Drāmas akadēmijas vecajā ēkā. Vienīgais “eksperiments” bija Čehova laikmetam pietuvinātā kostimērija līdzās simboliskajai scenogrāfijai – no linauduma maisiem otrajā daļā tiek izbērti ķirši, veidojot kaudzi, bet virs spēles laukuma ir kustīgi plandošs milzu aizkars. Viss pārējais – kā vecā un sliktā runājošo galvu un iestudētu pozu teātrī, neaizmirstot pat par odu sišanu.

Vai tāpēc lidoju pāri pus pasaulei, lai skatītu “pa Eiropas modei” taisītu teātri? Taču tā šoreiz sanāca.