Inta Balode

2013. gada beigās Daugavpils teātrī bija īpašs notikums – horeogrāfes Irinas Saveļjevas veidotās dejas izrādes “Kazanova. Henrieta. Venēcija” pirmizrāde. Pēdējā laikā tas, ka teju vai ikkatrā izrādē strādā horeogrāfs, ir ierasta lieta. Top arī daudz muzikālo izrāžu. Tomēr dejas izrāde, kas top valsts teātrī un ir tā repertuāra sastāvdaļa, ir jaunums. Vēl tikai Dmitrija Gaitjukeviča izrāde “Inside” tiek rādīta Nacionālajā teātrī, taču šis tomēr ir lielā mērā neatkarīgs projekts, kurš veiksmīgi iekļuva Jaunajā zālē. Izrādes “Kazanova. Henrieta. Venēcija” horeogrāfe Irina Saveļjeva pēdējos divus gadus pēc kārtas bijusi nominēta “Spēlmaņu nakts” gada balvai. Varbūt arī tas ir viens no iemesliem, kādēļ nu viņa radījusi pirmo pilnmetrāžas darbu. Un pateicoties darbam teātrī, to uzreiz varējusi darīt institucionālā teātrī, kur pieejami daudz lielāki resursi nekā, darbojoties nevalstiskajā sektorā. Skatītāji izrādi jau iemīļojuši, un tiek plānotas arī viesizrādes. 2014. gada 19. martā “Kazanova. Henrieta. Venēcija” viesosies Ventspilī, bet 4. aprīlī Nacionālajā teātrī Rīgā. 

Izrādes pieteikumā tiek solīta “iespaidīga skatuviska darbība ar vērienīgām dekorācijām un vizuālajiem efektiem. Izrādē tiek dzēsta robeža starp dramatiskajiem aktieriem un teātra mūsdienu baleta trupu, viņu darbības uz skatuves ir savienotas vienā veselumā.”

Laimīgas sagadīšanās dēļ janvāra vidū pēkšņi savā facebook pastkastītē saņēmu virkni jautājumu par laikmetīgo deju no Endžijas Pabērzas. Izrādījās, ka Endžija ir Ilūkstes 1. vidusskolas 11. klases skolniece, kura raksta pētniecisko darbu par laikmetīgo deju.  Endžija dejo arī pati (Stop Time Dance Studio) un par sevi stāsta: “Dejoju ļoti dažādus deju stilus, patīk arī piedalīties dažādos konkursos un pasākumos. Patīk radošas lietas, vienmēr izmēģinu kaut ko jaunu, jo tikai tā var saprast, kas esi un kas vēlies būt.” Atbildēju uz Endžijas jautājumiem un izmantoju iespēju iztaujāt viņu par dejas jaunumiem Daugavpilī. Blakus vietējo dejas studiju aktivitātēm pēdējā laika lielākie notikumi ir rokoperas “Lāčplēsis” (horeogrāfe Olga Žitluhina) viesošanās Daugavpilī un pašu mājās tapusī izrāde “Kazanavoa. Henrieta. Venēcija”. Pajautāju, vai Endžija ir ar mieru uzrakstīt nelielu atsauksmi par izrādi mūsu rubrikai  “Skatītāji raksta”, un Endžija piekrita:

“Pats interesantākais un tas, kas mani aizrāva, šajā izrādē bija tās ideja – tas, ka viņi izdejoja to, ko vēlas pateikt, viņi runāja caur ķermeni, visvairāk, protams, ar plastiskām roku kustībām. Bija ļoti interesanti skatīties, jo neko nevarēja paredzēt. Ļoti daudz tik padomāts par vietu, kur norisinās darbības. Tā ir Venēcija, tādēļ bija atbilstoši rotājumi un tērpi, un izrādes beigās īsts lietus. Viss notika uz parastas skatuves, bet dizaina, rotājumu, tērpu dēļ bija grūti pateikt, ka tā bija tikai skatuve. Tikai, kad izgāju no zāles, sapratu, ka esmu Latvijā.

Vēl mani piesaistīja mūzika, dinamikas maiņas, un fantastiskā deju trupas enerģija. Šajā dejas izrādē ir stāsts par Kazanovu nevis kā par mīlnieku, bet vairāk par viņa personību un raksturu. Liels uzsvars likts tieši uz viņu, viņa dzīvi, nodarbošanos, laimes mirkļiem un pārdzīvojumiem. Dejas izrādes laikā tu izceļo pa viņa dzīves gājumu. Kazanova parādīts kā ļoti daudzpusīgs, spēcīgs cilvēks, kas nebaidās riskēt un ir pārliecināts par sevi, lai gan tajā pašā laikā katru reizi viņš iemīlas pa īstam, ir jūtīgs un dvēselisks. Bieži vien šīs īpašības ļoti pietrūkst cilvēkiem un, skatoties izrādi, redzot šo personību, ir vēlme līdzināties. Horeogrāfe Irina Saveļjeva par visu ir padomājusi līdz pēdējam sīkumam, jo katra kustība par kaut ko runāja un nodeva ziņu skatītājiem. Šī izrāde ir kā jauns skatījums uz Kazanovu.”