Dita Eglīte

Beļģija, Polija, Dānija un visdažādāko tautību dejotāji – tādu kustīgu ģeogrāfiju šogad Starptautiskais Baltijas Baleta festivāls iezīmēja ar modernā baleta koordinātu asi. Baidos būt pārsteidzīga savos apgalvojumos, tomēr arī pēc Dānijas Dejas teātra pasaules pirmizrādes „Melnais dimants” 18. maijā Kongresu namā, gribētos teikt, ka šogad festivāls paša dēvētajā „avangarda” galā piedāvāja labus un kvalitatīvus notikumus. Kā zināms, moto „no klasikas līdz avangardam” no festivāla „sejas” joprojām nav pazudis. Ja klasiku „tīrā” veidā allaž centies piedāvāt Gala koncerts, tad avangards gan katru gadu tiek dažādi „staipīts”. Tas gan saistīts arī ar to, ka katram skatītājam avangards būs kaut kas cits – atkarībā no līdzšinējās pieredzes, zināšanām vai gaumes.

Dancot gribu!

Visnegaidītākais pārsteigums un priecīgākais šā gada festivāla notikums man noteikti bija SBBF atklāšanas izrāde „Bob’Art”. Beļģu laikmetīgās dejas kompānija „Opinion Public” gana teatrāli, tomēr saglabājot precīzu dzīvošanu tikpat dinamiskajā kustību partitūrā, stāstīja dažādus stāstus, izspēlēja atpazīstamus sižetus, skatītāju uzrunājot asprātīgi, personiski un aizraujoši. Zināmā mērā kontaktu ar publiku panāca arī mākslinieku atvērtība tieši mums, latviešiem. Jau pirmsizrādes uzrunā Beļģijas vēstnieks mēģina izteikties cītīgā latviešu valodā, bet vēl lielāks pārsteigums ir, kad izrādes vēstījumā, improvizējot un apspēlējot, atraktīvi tiek runātas latviešu dainas (Dancot gribu, dancot gribu… utt.).

Izrādi virza mūziķu dzīvā klātbūtne, māksliniecisks video izmantojums un dejotāji, kuru augumu plastikai, līnijai un veiktajām „trajektorijām” vēlme sekot neatslābst ne mirkli. Izrādes laikā rodas arī pārliecība, ka šie mākslinieki varētu vienalga par ko dejot, vienalga par ko stāstīt, jo pilnībā nopērk viņu nemanāmi filigrānā ķermeņa tehnika un atvērtība pasaulei (skatītājam, mākslai, mirklim šeit un tagad). Paralēli šai estētiskajai baudai, pieķēru arī sevi, ka izrādes vēstījumu uztveru kaut kādā zemapziņas līmenī, instinktīvi, it kā salejoties kopā ar savu iekšējo domu un izjūtu procesu. Tāpat ne brīdi nepameta žēlums, ka šo „skaistumu” redz tikai maza saujiņa skatītāju, kuru ir tikai tik, cik var sasēdināt LNO Jaunajā zālē…

Man šķiet, labākais kompliments, kāds vispār var būt jebkuram skatuves jeb spēles mākslas darbam – lai tas nebeigtos. Tāds bija arī šis beļģu „Bob’Art”. Viens no pēdējiem mūzikas fragmentiem, kas izmantots izrādē, arī bija tāds uz bezgalības noskaņu velkošais, slavenais „Bolero”. Taču visam ir beigas, arī šim piedzīvojumam, pēc kura sevī ar vien uzstājīgāk sāku dzirdēt balsi – „uz Briseli gribu!…”

Stāstīt gribu!

Polijas Dejas teātris gribēja stāstīt. Norvēģu horeogrāfa Jo Stromgrēna horeografētais dejas stāsts par Polijas dejas teātra 40 gadiem iestudējumā „Czterdziešci” (Četrdesmit), paralēli izdejojot arī kādas sievietes likteni, tiešām bija intensīvs skatuves stāsts kustību valodā. Varbūt, ka par daudz fonā tika runāts un „paskaidrots”, taču izrādes estētika skaidri un gaiši norādīja uz to, ka šis uzvedums ir paredzēts un saprotams visiem un visur, bez pretenzijas uz labās auss kasīšanu ar kreiso kāju.

Man patika, ka stundas laikā ierobežotā laika vienībā un ar nepārspīlētu skatuvisko paņēmienu arsenālu tika izstāstīts ļoti blīvs, vizuāli skaidrs un gana emocionāls vēstījums. Attiecībā pret vēsturi un nacionālo identitāti gluži vai sajūsmināja arī nelielā pašironijas piešprice.

Izrādei raksturīga intensīva kustība, stāstoši ķermeņi un piepildīta horeogrāfija. Uzmanību tiek noturēta nepārtraukti. Kaut horeogrāfs uzsvēris, ka viņa stāsts balstīts uz nejaušības fenomenu, iestudējumam ir hronoloģiska struktūra. Salīdzinot – beļģu iestudējuma kolāžā nejaušību, šķiet, bija stipri vairāk, un rezultāts neparedzamāks…

Vērojot poļu māksliniekus, paralēli risināju joprojām iestrēgušo problēmjautājumu – kāpēc pie mums ir tikai viens LNO balets, kur „likties” vien daļai baletskolu absolventu? Šī Polijas Dejas teātra izrāde atkal uzjundīja pārliecību, ka viena niša mums ir gandrīz pilnīgi neaizpildīta, tas ir – modernā baleta trupa, kas iestudētu profesionālas un mākslinieciski vērtīgas izrādes plašākam skatītāju lokam. Gandrīz vai nožēlojami, ka mums tik aizaudzis grāvis starp akadēmiskā baleta trupu un laikmetīgo deju…

Pļavā gribu!

Šķiet, ka dāņu pasaules pirmizrādei Latvijā – Tima Raštona „Melnajam dimantam” festivāla ietvaros bija vislielākā un intriģējošākā reklāma. Savās mājās iestudējums pirmizrādi piedzīvoja tikai maija sākumā, un tāpēc bija zināmas šaubas – vai, izsludinot šā gada festivāla programmu, dāņu izrāde maz notiks, vai būs notikums, vai… kaķis maisā…

Taču, organizatoriem par laimi, uzvedums notika un visumā izpārdotā Kongresu nama lielajā zālē…

Vienā vārdsalikumā „Melno dimantu” varētu dēvēt par tehnobaletu. Uz to vedina gan nedaudz elektroniskā mūzika, gan futūristiski ģeometriskā scenogrāfija un kostīmi, gan visnotaļ nevainojamā dejotāju tehniskā varēšana. Vismaz man vienmēr ir bauda skatīties, kā akadēmiskajā dejā skoloti augumi sadzīvo ar laikmetīgo kustību estētiku, ietverot gan hip hopa, gan modernā baleta plastiku un domāšanu. Taču šajā iestudējumā tā vien šķita, ka vizuālie efekti drusku par daudz „aprijuši” kustību un deju. Var gan dejas izrādi uztvert kā vizuālo mākslu, kas ar deju nebūs nekādā pretrunā. Vienīgā pretruna tad droši vien būs maniem priekšstatiem saduroties ar to, ko horeogrāfs Tims Raštons piedāvā šoreiz, meklējot jaunus skatuviskās izteiksmes līdzekļus un formas.

„Melnā dimanta” formā, citstarp, pamanīju dažus draudzīgus sveicienus mūsu Olgai Žitluhinai. Tieši ar viņas rokrakstu es saistu kustību žestu jeb frāzi, kurā dejotājs ekspresīvi un skaļi izgrūž elpu…

Un vēl, īsinot savu skatīšanās laiku, prātoju – cik gan lieliski pārredzama ir Kongresu nama skatuves grīda. Tātad skatuve ir izteikti piemērota dejai. Atliek cerēt, ka pēc Kongresu nama vērienīgās rekonstrukcijas tā dejai būs vēl draudzīgāka, pieejamāka un apdzīvotāka.

Noslēdzot festivāla trīs tikšanās, var secināt, ka modernā flanga piedāvājums šoreiz bija gana vērtīgs un profesionāls. Bet tagad – aidā vasarīgā pļavā!