Inta Balode

Bez divdesmit minūtēm pusnaktī cīņa ir uzvarēta. Turpmāk būs citādi. Nākamo kāzu viesi nebūs tik līdzīgi ballētājiem velnu rijā. Velni būs izdzīti. Būs iespēja ziedoties, bet nemirt. Dzīvot klusi kādā būdiņā, nevis tikai atmiņās. Pusnaktī uzlēks saule. Un Lelde izglābs Totu.

Pusnaktī DANCEPUNKC vairs nav tik drošs. Ceļš no Valmieras grumbuļains kā velna pauris, mežā rāda tikai +1 grādu. Drīz jau atkal +10, bet kas notiek pasaulē? Sarkanā gaisma nekurienes vidū. Un šis stāv arī, jo bail, ka velni krūmos. Ja būtu blakus kāds, kas teiktu, “spēlē!”, tad brauktu gan. Bet, kad viens, tad dūša atkal papēžos. Varbūt izrādes autori gribēja teikt, ka nekas nemainīsies? Vienmēr tie velni. Vienmēr netic, ka būs saule, ka Lelde būs dzīva, ka pietiks drosmes brīvam būt. Vakardienas kāzu zupai nelāga piegarša. Ceļmalā izvēmās suns nevis vedējmāte.

Raiņa “Spēlēju dancoju” ir lasāmluga. Un varbūt Holivudas scenārijs. Iestudēšana teātrī gan šķiet īsta neiespējamā misija. Tieši tāpēc arī dikti apsveicams darbs, jo kāda jēga mākslā darīt to, ko var izdarīt?!

Kāzas sākās pusdesmitos ārpus staļļa vārtiem ar dančiem lauku kapelas “Iļģi” pavadījumā. Dejotāju ievirpināti ļaudis jautri leca un gaidīja jauno pāri, kas, kā jau vienmēr, kavējās. DANCEPUNKC neleca. Un labi, ka tā, citādi prologa dēļ gribētos būt kāzu viesim arī turpmāk, nevis sēdēt augstu aukstās tribīnēs un vērot ballēšanos sētā un rijā. Nekā nebija – čigānos var iet visi, bet kāzās tiek lūgti tikai izredzētie.

Valmiermuižas staļļu pagalms ir lieliski piemērots velnu nakts notikumiem – akmens sienas, spocīgs Taro kāršu tornis fonā, ar zāli un mulču klātā zeme, celmi, galdi, kas ir kaut kas vidējs starp morga un kāzu galdiem, daudzveidīgi pielietojami skapji/zārki/postamenti/pagraba vāki. Tas viss rada vietu, kas nav ne pasaule, ne šī saule, ne aizsaule. Tā nu DANCEPUNKC no augšas redz. No augšas viss tur lejā izskatās pēc elles. Kāds cerību stariņš drusku paspraucas tikai brīžos, kad Tots uzvedas kā īsts velns. Starp velniem dzīvo, kā velns danco! Velnu baro, velns apaļš un priecīgs. Ļaunie spēki vienmēr ir spilgtāki. To DANCEPUNKC saprot.

Tomēr DANCEPUNKC ir tālu no šīs mistērijas. Īpaši tāpēc, ka nespēj saskatīt neko īpaši misteriozu un intriģējošu, ko lugā saskatīt sanāk tīri labi. Interpretācija arī miglā tīta. Viņš skatās vulkāna krāterī, kur lava tik knapi kvēlo, lai arī uguns uzturētāji cīnās, cik spēka. Horeogrāfijas dēļ DANCEPUNKC ienāk prātā nepieklājīga asociācija – ūdens, kas griežas, kad parauj sviru – te uz vienu pusi, te otru pusi (jo ellē un Amerikā viss ir otrādi). Griežas te cieši ap kādu no varoņiem, te visapkārt sētai lielākā vai mazākā aplī un gliemezītī arī. Dažus ierauj, dažus izgrūž atpakaļ virspusē. Vecās likteņdzirnas. Virspusē tie vieglākie.

Kopumā viss ir tā kā netīri un nelāgi, tāpēc arī gana kritiski un asi par mani, par tevi, par sabiedrību. Asi un kritiski, ja labpatīk to tā redzēt un sanāk mazliet piedomāt. Labie nav labāki par ļaunajiem, ļaunie nav pārāk ļauni. Mirušie nav pārāk beigti, dzīvie nav lāgā dzīvi. Ko darīt? Kopā būšana un Spēlmaņa stūrgalvība uz divdesmit minūtēm iešūpo. Bet – kā drosmi, kas uznāk grupā, paturēt, kad esi viens un baidies tikt pieķerts?

Foto: skats no izrādes, foto Inta Balode