20. un 21. janvārī 19:00 Ģertrūdes ielas teātrī notiks jauno horeogrāfu Kristīnes Vismanes, Elīnas Lutces un Leldes Feldmanes īsformāta darbu izrādes. Trīs tikko tapuši 20 minūšu ilgi darbi vienā vakarā. Trīs dažādas idejas un stāsti. Trīs DANCEPUNKC jautājumi no izrādes neredzējuša skatītāja viedokļa, balstoties uz izrāžu pieteikumiem.

Kristīne Vismane “Zeir”
Vasarā Kristīne ierakstīja nejauši satiktu cilvēku stāstus. Uz skatuves viņa tos tulko horeogrāfisku zīmju valodā, radot paralēlu stāstu, ko papildina ar mūziku, komentāriem un skatītāju ieteikumiem, pamazām atšifrējot publikai horeogrāfijas tapšanas procesu.
DANCEPUNKC: Kas notiek tad, ja par spīti pakāpeniskai horeogrāfijas tapšanas atšifrēšanai, skatītājs tomēr beigās nav neko sapratis?
Kristīne Vismane:  Tad notiek tā, ka Kristīne maina profesiju.. 🙂 Ja izrādē tiktu izmantota tikai kustība, tad es teiktu: “Tā taču ir laikmetīgā deja. Nemēģiniet saprast ar prātu! Ieslēdziet iztēli un sajūtas..”(ha! ha! :))
Izrādē “Zeir” Es diezgan skaidri izstāstu skatītājam, kas un kā. Domāju, ka kaut ko sapratīs. Jā, noteikti radīsies jautājumi, un, iespējams, ka šie jautājumi man ar skatītāju būs kopīgi. Izrāde arī man ir meklējums pēc atbildēm – tā ir mans radošais eksperiments, pētījums… filozofiska analīze. Esmu atvērta sarunām pēc izrādes, kuras varbūt gan man, gan skatītājam palīdzēs nonākt pie jaunām atziņām par horeogrāfijas tapšanas iespējām.
Elīna Lutce “NEmiers”
Ļoti, ļoti mazas problēmas var izrādīties ļoti lielas. Vai otrādi. Stāsts par vislielākajām šausmām un visbanālākajām vēlmēm, kas reizēm iet roku rokā.
DANCEPUNKC: Ko darīt, ja mūsdienu cilvēks vairs nespēj ne sajust, ne saprast lielas šausmas?
Elīna Lutce: Man ir divi varianti: vai nu mūsdienu cilvēks ir piedzīvojis tik daudz šausmu, ka paliek truls, un vairāk nekas nespēj viņu satricināt, vai arī mūsdienu cilvēks vienkārši par daudz laika veltījis datoram un televīzijai. Ko darīt?! Iet uz masāžām.=)
Lelde Feldmane “Pēc punkta”
Viņa bija īsta princese, bet tad pazaudēja galvu un salauza sirdi. Izrāde, kas nav pasaka un kurai nav laimīgu beigu.
DANCEPUNKC: Vai bija grūti horeogrāfiski atrisināt galvas zaudēšanu un sirds salūšanu?
Lelde Feldmane: Nedaudz pastāstīšu par izrādes konceptu un ideju, kas arī būs atbilde uz tavu jautājumu. Sākot mēģināt un meklējot dejas un kustības materiālu, sapratu, ka šobrīd mani interesē forma un jauni impulsi, ko nebiju izmantojusi līdz šim, šajā gadījumā –  vārds un kustība. Konkrēti mani interesēja latviešu frazeoloģismi, bet tādi, kuros būtu minēta kāda ķermeņa daļa, piemēram, „lec sirds pa muti ārā”, „paņemt acis pirkstos”, „pazaudēt galvu”, „pa galvu pa kaklu”, „salauzt sirdi”. Veidojot izrādi, es mēģināju izdejot to burtisko nozīmi, tā ir kā sava veida ilustrācija un mana interpretācija par šiem frazeoloģismiem. Par idejisko pusi – doma ir par to, ka tikai tad, kad mēs esam zaudējuši ko sev būtisku, tikai tad mēs pa īstam novērtējam tā svarīgumu un lomu mūsu dzīvē.