Nejaušas sagadīšanās rezultātā pagājušajā piektdienā biju Ādažos un noskatījos abas viesizrādes, ko bija atvedis Liepājas teātris.

Pusdienā tika rādīts bērnu gabals „Runcis zābakos”. Precīzāk gan būtu teikt – visu paaudžu bērniem, sakot ar skolas vecumu. No vienas puses lieliski, ka pieaugušie šoreiz pavisam aizmirsuši tradicionālo bērnu izrāžu „uķi-uķi” intonāciju. Taču izrādes režisors Mārcis Lācis un stāsta dramatizējuma autors Andris Kalnozols nāk no slavenās umka.lv brālības. Lingvistiskie jociņi dramaturģijā un enerģiski profesionālā objektu „dancināšana” šajā izrādē sastopama pat tik lielā mērā, ka umkiešu fanam brīžiem varētu šķist, ka „Runcis zābakos” ir jauns umka.lv projekts. Skaidrs, ka katrā labā bērnu izrādē vajag kādu oderi arī priekš vecākiem. Tomēr izrādes veidotajiem varētu pārmest to, ka atsevišķas ainas ir pārlieku daudzvārdīgas – šaubos, vai visas labi iecerētās filozofiski garās „vinjetes” tiešām ir vajadzīgas. Īpaši, ja uzvedums tiešām adresēts bērniem.

Tomēr skatuves stāsta izpildījums ir stilistiski nevainojams. Arī pateicoties scenogrāfa Aigara Ozoliņa, komponista Jēkaba Nīmaņa un kostīmu mākslinieces Antas Priedītes darbam, kura noteikti taču bijusi arī horeogrāfe „pievilcīgo irbīšu baletam” (ko uztvēru arī kā sveicienu „Vectēva” tantriskajām zosīm). Bet kādu fizisko slodzi iztur Runcē jeb Runčuka (kā Runcis zābakos atļauj sevi saukt baltām kaķenēm) „dīdītāji” – trīs aktieri, kas vada lelli gandrīz visas izrādes divas stundas, var tikai iztēloties! Īpaši sviedru klāts paklanoties spīd Marģeris Eglinskis, kura balss ir kā radīta šim Kalnozola& Lāča Runcim zābakos. Koķetējot ar „nopietno deju”, varētu teikt – aktieriem šis ir īsts fiziskais teātris…

Savukārt tikai pieaugušajiem izklaide bija paredzēta vakarā ar Dž.Dž.Džilindžera iestudējumu „Šikās kāzas”. Par darbu šajā izrādē Spēlmaņu naktī (2010./2011.sezonā) tika nominēta un balvu arī saņēma horeogrāfe Inga Krasovska. Ja pēc Rīgas viesizrādēm Twiteris bija pilns ar „Hush Hush Maria” čivināšanu, tad vismaz man pēc izrādes fināla Ādažos traki gribējās uz ātrāko tikt kādā disko placī. Tik vitāla, asprātīga un līdz detaļām pārdomāta ir Ingas Krasovskas radītā kustību partitūra. No pirmajiem niršanas imitācijas viļņiem (galvenajiem mīlētajiem- smukulīšiem atceroties iepriekšējās nakts vecpuišu ballītes dejas) un istabenes Annas ierašanās viesnīcas numurā (kurā Anetes Berķes varone demonstrē gluži vai galda dejas) līdz pat iestudētajiem „pakloniem”, kuru laikā pilnīgi atbrīvojas arī pastīvā Reičela Signes Ruicēnas atveidā. Cik viņai plaši roku atvēzieni – šķiet, viņa visu skatuvi spēj aptvert savās kustībās!

Tā sagribas uz ballīti!