1. Home
  2. /
  3. Aktuāli, Laikmetīgā deja, Recenzijas
  4. /
  5. Čuksti tumsā. Par izrādi “Naktene”

Čuksti tumsā. Par izrādi “Naktene”

Agnese Bordjukova

Ievadam

Dodoties uz izrādi “Naktene”, pārņem svinīga sajūta. Pirmais laikmetīgās dejas notikums pēc vasaras – pirmizrādi piedzīvo ilgi auklēts un cerēts darbs! Šoreiz tiešām ir jāuzteic labā griba, kas palīdzēja izrādei piedzimt, jo komanda izlēma nepadoties finansiāla atbalsta neesamībai un kopīgiem spēkiem īstenot Alises Putniņas ieceri – monoizrādi “Naktene”.

Ziņkārīgs un priecīgi satraukts virmojums jūtams Eduarda Smiļģa Teātra muzeja dārzā, kur skatītāji izbauda sarunas un dejas notikuma piedzīvošanas gaidas. Nepiespiesti kā gaiss prātā cirkulē frāzes no publiskajā telpā pieejamās informācijas par šo darbu – fokusēšanās uz kustību, nepārtrauktība, zemapziņa, sieviete –, kas jau rada zināmas pirmssajūtas. Atnākušos cilvēkus saklausu jautājam: kā skatīties deju? Dzirdu vārdu “sajust” ierastā “saprast” vietā. “Naktene” ar savu radošo viļņojumu ir iešūpojusi interesi, un manī aug pārliecība, ka kustību skatīties un piedzīvot ir kaut kā īpaši.

Tieši šajā pasākumā iedomājos, ka klātesošie ir cilvēku kopums ar noteiktām īpašībām. Kustības mīļi – gan tie, kas skatās, gan tie, kas urbina un pēta to savos ķermeņos. Tādi cilvēki, kas izbauda abstrakcijas līmeni, ko kustība veido. Bieži tie ir cilvēki, kam primāras ir sajūtas, kas iedziļinās niansēs un detaļās, kas ir empātiski. Tādi, kam šķiet interesanta individuāli subjektīva loģika, kas nereti atšķiras no dominējošās.

Viļņošanās

Viens no dabas elementiem, ko Alise Putniņa izvēlējusi par dzinuli savam kustības nepārtrauktības pētījumam, ir viļņošanās. Plūdums ir mūžīgā mainīguma pazīme. Līdzīgi kā bangojoša upe ar laiku izskalo aizsprostus, tā arī aktivizēta enerģijas plūsma cilvēka organismā atbrīvo nekustīgos punktus. Viļņošanās ir saslēgšanās ar savu ķermeni, uzticēšanās kustības ceļam. Tā ļauj apjaust auguma saikni ar dabu. Tai var būt gan krāču jauda, gan tērcītes vienmērīgais virmojums. Tā visa ir kustība, kas suģestē un izmaina lietas sev apkārt – vidē un citos cilvēkos. Enerģijas potenciāls, ar ko darboties dejā un horeogrāfijā šķiet tikai dabiski.

Iegurnis

Dodamies iekšpus spēles laukuma. Tumšs. Vientuļš gaismas stars koncentrēts uz sievietes ķermeni, kas guļ uz grīdas. Dejotājas iegurnī ceļo kustība – izrāde ir jau sākusies laiciņu pirms skatītāju ienākšanas telpā. Šāds paņēmiens pastiprina nepārtrauktības ideju un ir jauks izejas punkts konkrētajam darbam, zinot, ka autore gana ilgi to ir nēsājusi sevī, meklēdama iespējas šai ķermeņa realitātei attīstīties par izrādi. Telpā nav nekā cita, tikai slaida auguma īpašniece ar rotaļīgi cirtainiem matiem un atsegtu jostas daļu un rokām. Jostas daļa šķiet zīmīgāka. Tā ir vieta, kas saistās ar enerģijas impulsu, kas spēj darbināt visu pārējo ķermeni. Man tā saistās ar radīšanu, un minu, ka tieši viļņojošais iegurnis ir vilinājis Alisi Putniņu pētīt to dziļāk, lai pamazām radītu “Nakteni”. Skaļumā pieņemoties vienam no izrādes muzikālajiem pavadoņiem, Pētera Vaska darbam “Vientuļais eņģelis”, autore skatītāju priekšā izgaismo savu ķermeni, aicinot domāt par pašizziņas ceļa intīmo pieredzi. Eņģelis simbolizē arī ticību un paļāvību, kas radītājam nepieciešama, lai uzticētos idejas dzīvotspējai. Solodarbs, kura centrā ir personīgs vēstījums, ir, iespējams, visatkailinošākā skatuves darba forma.   

Meklējums

Kustību izpēte bieži ir svarīgs posms dejas izrāžu veidošanā. Horeogrāfam idejas aizmetnis ir jāizjūt un jāpārbauda paša ķermenī. No pieredzes zinu, ka atklāšanas process ir viens no aizraujošākajiem darbu tapšanā, jo izglīto un maina skatupunktu. Izaicinājums parādās mirklī, kad skaistais visu iespēju okeāns jāsāk iegrožot, jāizdara izvēles un jāatsijā materiāls, kas nesaskan ar izrādes ideju. Dejot un veidot dejas darbu būtībā ir divas enerģētiski pretējas prasmes – dejošana ir ļaušanās kustības fiziskumam, iekšējai un ķermeniskai izjušanai, turpretī horeogrāfijas veidošanā noteicošā ir domāšana, jautājumu uzdošana un atbilžu meklēšana. Ir svarīgi atsvešināt no sevis kā radītāja kustību materiālu, kas dzimis dejotāja ķermenī, un transformēt to par izrādes sastāvdaļu, kas attīstās laikā un telpā. Ja mākslinieks pats ir gan radītājs, gan izpildītājs kā šajā gadījumā Alise, šo distanci ir gandrīz neiespējami iegūt. Tāpēc uzticams sabiedrotais, kas no malas reflektē un palīdz uzraudzīt radošā procesa mērķtiecīgu virzību, ir nepieciešamība. “Naktenes” komandā šāds cilvēks ir Linda Krūmiņa, kas pēdējā gada laikā kļuvusi par vienu no pieprasītākajām dejas dramaturģēm Latvijā. Individuālajā pieredzē sakņotu izrāžu veidošana ir vienlaikus meklējums un mācības, jo nav drošas receptes, kā šādus darbus padarīt par līdzvērtīgi nozīmīgu pieredzi skatītajiem.

 Gaidas

Vēroju iegurnī pulsējošo kustību. Tās mierīgo plūdumu, pierimšanu un atsākšanos. Tā ir dabiska, kā gaiss, ko elpojam. Tieši koncentrēšanās uz elpas plūdumu un ritmu ir “Naktenes” kustību valodas galvenais virzītājs. Virmojums aicina iegrimt noslēpumainajās iegurņa dzīlēs. Tiesa, ne ilgi. Vēl nepaspēju nodibināt saikni ar kustības dzīvošanos jostas apvidū, kad tā jau tiek pārvirzīta uz citu ķermeņa daļu. Dejotājas plūdums laikam steidzas.

Vibrācija virmo augšup pa mugurkaulu. Ķermenis mierpilni ļaujas kustībai. Izpildītājas sejā neredz izteiksmi vai attieksmi. Reizēm pulsācija formē pozas, kurās dejotājas ķermenis uzbur sfinksas majestātiskumu. Kustības koncentrēšana iegurņa daļā aktivizē asociatīvo plūsmu, aicina domāt par radīšanu, par neapzinātā dziļumu. Klausos dejotājas elpā, bet sadzirdu to tikai retumis. Mirkļiem izelpas ieskanas kā čuksti, liekot nojaust vēstījuma klātbūtni. Gaidu, kad tas mani aizsniegs vai kaut ko manī ievibrēs, tomēr Alise turpina dejot klusināti un apdomīgi. Uz mirkli pazudusi pilnīgā tumsā, viņa atļauj izlauzties vienam vienīgam kliedzienam. Visvairāk pietrūkst iekšēja kustības sprieguma, kas ļautu sajust šā materiāla vajadzību būt. Mulstu un nespēju atbildēt, kas licis autorēm klusināt ķermenisko jaudu. Rodas sajūta, ka visām iespējamām tēmām, kas varētu veidot jēdzienisko slāni, viņas atturas piešķirt lielāku nozīmi kā vien asociatīvu uzplaiksnījumu. Virmojošā nepārtrauktība izrādē aizviļņojas kaut kā formāli.  

Personīgi vēlētos, lai izrāde “Naktene” vēl tiek attīstīta un tiek izkristalizēts tās vēstījums. Kustību pētījums par nepārtrauktību un viļņošanos ir ļāvis izveidot metodi, ko Alises Putniņa piedāvā kustību nodarbībās. Tur plūduma transformējošo spēku cilvēki piedzīvo ķermeniski. Iespējams, tas ir iedarbīgāk, jo tad par šo pieredzi nevajag runāt, tai var vienkārši ļauties.


Foto: Diāna Trope

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.