Marija Saveiko

Šogad laikmetīgās dejas festivāls “Vides deja”, svinot desmit gadu jubileju, piedāvāja māksliniekiem eksperimentēt, domāt un veidot darbus par ekoloģijas tēmu. Vārdu “ekoloģija” visbiežāk esam pieraduši dzirdēt sakarā ar tās problēmām. Šķiet, ka laika gaitā starp vārdiem “ekoloģija” un “problēma” pat parādījusies neredzama vienādības zīme, kas ir absolūti aplams uzskats. Ekoloģija nav problēma. Vienādības zīmi varētu likt starp vārdu ekoloģija un vide. Cilvēks, vide, kustība. Trīs vārdi. Otrais izriet no pirmā, nākamais nepastāv bez iepriekšējā – noslēgts loks. Prātā nāk asociācija ar pārstrādes simbolu, salikt šos vārdu pēc svarīguma pakāpes nesanāk. Taču kaut kur tas viss ir sācies. Visa festivāla garumā atrodoties nepārtrauktā komunikācijā ar cilvēkiem, skatoties izrādes, piedaloties meistarklasēs un jauniestudējumu veidošanā, man galvā grozījās viena doma – ekoloģija sākas cilvēka prātā un ķermenī, tas visupirms ir iekšējs un tikai pēc tam ārējs process.

Šķiet, šodien kā vēl nekad visa pasaule runā par cilvēku savstarpējām attiecībām visdažādākajos to aspektos. Garā sociālās dzīves pauze pati par sevi un tās sekas katrā no mums rosināja personīgas identifikācijas procesus un atspoguļojās vienkāršos jautājumos – ko es daru? vai man tas patīk? ko es vēlos? ko es jūtu? vai es padaru šo pasauli par labāku vietu? Šie jautājumi veda pie būtiskāka – kas es esmu? Uzmanība no ārējiem apstākļiem zibenīgi ātri pārslēdzās uz attiecībām pašam ar sevi. Tur, savukārt, atklājās, ka modelis, kā uztveram paši sevi, tiešā veidā projicējas apkārtējā vidē un, apzinoties vai neapzinoties, nosaka cilvēka un vides mijiedarbību. Vienkārši sakot – veids, kā mēs izturamies pret sevi, ir tāds pats, kā mēs izturamies pret pasauli.

Ārkārtīgi interesanti likās tas, cik daudzveidīgi ir mākslinieku priekšstati par ekoloģiju un veidi, kā tie tika interpretēti kustībā. Skaistums, nāve, cilvēku populācija, Līgatnes papīrfabrikas slēgšana, ekosistēmas problēmas, radīšanas un iznīcināšanas pretrunas – šīs bija tēmas, par kurām festivālā runāja, domāja un dejoja. Katrs horeogrāfs, kurš pieteicās veidot performanci, izvēlējās konkrētu Līgatnes vietu, kurā tika veidots un rādīts darbs. Izvēlētās platformas deva plašas iespējas iztēlei un analīzei un vienlaikus norobežoja no liekas filozofēšanas gan idejas izstrādes, gan kustības materiāla ziņā. Neskatoties uz to, cik aizraujošs bija dejas performances veidošanas process, tas bija arī liels izaicinājums horeogrāfam, kurš pirmo reizi redzēja gan darbības vidi, gan dalībniekus. Arī dalībniekiem šis piedzīvojums prasīja papildu resursus, kuri ikdienā varbūt netiek izmantoti tik bieži – bija ļoti ātri jāsaprot horeogrāfa domāšanas un kustēšanas veids un tam jāpielāgojas. Profesionāļiem, kas piedalījās performanču veidošanā, šis process ir ierasta darbība, amata daļa – satiekot jaunu horeogrāfu, daļēji aizmirst to, ko jau zini un māki, ļaujoties nezināmajam, atklāt sevi un dejas pasauli no jauna, tādējādi arī pilnveidojoties. Tomēr pieļauju, ka arī profesionāļiem šoreiz tas notika caur iekšējām transformācijām. Vairāki izolācijā pavadītie mēneši ir atstājuši savas pēdas. Šķietami dzīvais ikdienas tiešsaistes kontakts ar nozares kolēģiem tomēr pat uz pusi neaizstāja patiešām dzīvu sadarbību kopīgā dejas telpā. Festivāls brīnišķīgi skaistā un drošā vidē bija ilgi gaidīta iespēja māksliniekiem un dejas mīlētājiem atkal satikties un ļauties neierobežotai dejai, īstam ķermeniskam kontaktam ar domubiedriem, ar savējiem. Vairāki festivāla dalībnieki – gan vietējie, gan ārzemnieki – atzīmējuši, cik svarīgi (īpaši tagad, kad vīrusa dēļ parādījušies jauni profesionālie izaicinājumi) darboties, kaut mazākā formātā, bet tomēr klātienē, tādējādi novēršot sociālās distancēšanās mēnešu gaitā radušos stagnāciju.

 “Vides dejas” izrāžu veidošanā iespējams piedalīties arī neprofesionāļiem. Šādu izdevību Rīgā un visā Latvijā kopumā nav daudz, bet interesentu piedzīvot radīšanas procesu gan netrūkst. Tie ir gan jaunieši, gan pieaugušie. Tie, kas pazīst laikmetīgo deju, un tie, kas ar to nekad nav saskārušies ne skatītāju, ne dalībnieku lomā. Klātesot visa festivāla garumā un piedaloties arī jauniestudējuma veidošanā, katram dalībniekam sanāca piedzīvot iekšējo stāvokļu pārmaiņas. Atziņas par šiem procesiem bija dzirdamas sarunās no mēģinājumiem brīvajā laikā, tās varēja uztvert arī neverbāli – redzot, kā ar katru dienu mainās kustību kvalitāte mēģinājumu procesā. Dejotāja profesijā kontakts ar citu svešu ķermeni ir rutīna, pierasta un patiesībā pat pašsaprotama darbība, – tāda pati kā verbāla saruna. Tā tas ir līdz brīdim, kad tavā priekšā nostājas cilvēks, kuram kontaktimprovizācija ir pilnīgi svešs vārds. Pieskaroties ar plaukstām vien, pēkšņi atklājas jauna, līdz šim nezināma pasaule, prātā rodas miljons jautājumu, bet, dodot šim pirmajam impulsam laiku, nedaudz uzmanības un novērojuma, visas atbildes parādās tepat – mazajā fiziskajā telpā starp abu cilvēku plaukstām. No pieskāriena var saprast daudz – kā pretim stāvošais cilvēks jūtas fiziski un emocionāli. Var saprast pat to, par ko viņš domā – par esošo brīdi, vai arī domas sen jau aizklīdušas pie darba pienākumiem. Beļģu izcelsmes horeogrāfs Nīls Klejs (Niels Claes) festivālā izveidoja izrādi “Barošana”. Procesā mākslinieks pētīja cilvēku attieksmi pret planētu pēc analoģijas ar cilvēku savstarpējām attiecībām. Nīls uzskata, ka horeogrāfija ir viens no spēcīgākajiem mehānismiem, kas palīdz pievērst sabiedrības uzmanību svarīgām tēmām, kā arī mainīt cilvēku prātus. Man paveicās piedalīties šajā jauniestudējumā un pieredzēt deju un kontaktimprovizāciju ar diviem dalībniekiem, kuri pirms tam tiešā veidā nebija pazīstami ar laikmetīgo deju. Šis process man ļāva atgriezties pie autentiskā pieskāriena un it kā no jauna novērtēt, cik šī fiziskā darbība ir īpaša un nepieciešama. Šāda veida ķermeniskā pieredze ir viens no sevis iepazīšanas mehānismiem. Tas tevi visu it kā izgaismo no iekšpuses. Šajā metaforiskajā prožektorā parādās viss, ko tu māki, un arī viss, ko ikdienā baidies atzīt pat sev. Iespējams, šis ir arī sevis pārstrādes mehānisms, kas kādam liksies par stingru, tomēr noliegt tā iedarbīgumu nevar.

Festivāla noslēguma dienā, kad tika rādīti visi nedēļas laikā sagatavotie jauniestudējumi, es domāju par divām lietām. Pirmā – viena nedēļa ir tik maz, bet, konkrētajā tēmā ieinteresētiem cilvēkiem apvienojoties, sanāca izdarīt tik daudz – izveidot un parādīt skatītājiem izrādes, nodibināt jaunas starptautiskas profesionālās attiecības, katram atsevišķi pārskatīt savus iekšējos orientierus un vērtības, dažiem pat saplānot nākotnes sadarbības projektus. Un otrā bija iedvesma. Tā sajūta parādījās no patiesīguma, radošuma, no degsmes mainīt to lietu kārtību, kas neapmierina, no cilvēkiem – unikāliem, sirsnīgiem, gataviem dalīties ar citiem savās vērtīgākajās pieredzēs. Domāju par to maģisko savienojumu – cilvēks, daba un kustība – tā jau ir māksla, tikai kādam ir jauzņemas un jānoorganizē tā, lai visas daļas satiktos. Paldies, Lilija Lipora un “Vides deja”!

Foto:  Igors Saveiko