1. Home
  2. /
  3. Aktuāli, Laikmetīgā deja, Recenzijas
  4. /
  5. Cilvēks ir vientuļa sala. Par izrādi “Dievišķs fakts”

Cilvēks ir vientuļa sala. Par izrādi “Dievišķs fakts”

Līga Ulberte

Šī nebūs recenzija. Šis būs kustības ieraudzīšanas un nozīmes radīšanas mēģinājums. Pierakstīts pirmajā personā un totāli neobjektīvs.


Ar izrādi “Dievišķs fakts” Ģertrūdes ielas teātrī dejotājs un horeogrāfs Rūdolfs Gediņš beidz teātra režijas maģistrantūru Latvijas Kultūras akadēmijā. Radošajā komandā ir dramaturģe Laila Burāne un dejotāji Ivars Broničs, Eva Kronberga, Elīna Lutce un Anna Novikova. Izrādes pamatā ir paša režisora pieredze un Franca Kafkas stāsta “Krustojums” motīvi. Tā ir vienīgā objektīvā informācija, ar ko šoreiz iespējams sagatavoties skatītājam, kas baidās (ne bez pamata) no laikmetīgās dejas nesaprotamības.


Lai kā mūsdienu teātris rautos prom no runātā vārda kā galvenā nozīmes veidotāja, latviešu skatītāja uztveres tradīcija ir noturīga. Pietiek jaunas izrādes kontekstā izskanēt klasiska teksta nosaukumam, lai uzreiz gribētos pie tā pieturēties un neapzināti gaidīt nevis pašpietiekamu jaunu skatuves darbu, bet gan zināmā teksta interpretāciju. Vismaz ar dramatisko teātri tā gadās bieži.

Ar laikmetīgo deju ir vēl sarežģītāk. Izrādes, kurām konceptuāli ir atņemts teksts, bieži kļūst par labirintu, no kura skatītājam izeju var arī neizdoties atrast. Racionāli uztvert kustību valodā redzamo ne vienmēr var (un ne vienmēr vajag), bet ar emocijām vai intuīciju pietiek tikai kādam brīdim. Tāpēc priekšā pateikts atslēgas vārds var būt pat ļoti palīdzīgs. “Dievišķajam faktam” šāds atslēgas vārds šķietami ir minētais Kafkas īsais stāsts par dīvainu hibrīddzīvnieku – kaķa un jēra krustojumu, kurš nekur nespēj būt iederīgs. Šķietami, jo vismaz man tas izrādes saprašanai nedeva neko. Pareizāk sakot, man izrāde ir par kaut ko citu. Ne mazāk interesantu.


Spēles laukumā, kas skatītājiem pieejams no četrām pusēm, nepilnas stundas ilgumā nepārtraukti atrodas četri dejotāji. Vienīgie nedzīvie objekti šai telpā ir padaudzi melni matrači, kas ir viegli pakļaujami (fiziski attīstītie dejotāji bez piepūles tos mētā un krīt tajos) un skaidri pasaka, ka galvenie šķēršļi šai pasaulē būs nevis ārpus cilvēkiem, bet viņos pašos.

Katram izpildītājam ir savs konsekvents iekšējais stāsts un fiziskā izpausme. Pat ja nav burtiski nolasāma naratīva, visos četros gadījumos ir individuāli identificējama pieredze, kas izpaužas zināmā ķermeņa deformācijā.

Ivars Broničs lielāko izrādes laiku ir ar aizvērtām acīm un ķermeniski pilnībā vērsts tikai uz sevi, fiziski sagrupējies un maksimāli koncentrējies, viņš sarežģītā kustībā “ierāmē” sevi salīdzinoši nelielā spēles laukumā.

Elīna Lutce reprezentē klīniskas depresijas ainu, kad iracionālas skumjas paralizē ne tikai prātu, bet arī ķermeni: viņa, pat mainot atrašanās vietu, nemaina stāvokli, jo šis ķermenis grib un spēj tikai gulēt un raudāt.

Eva Kronberga ir fokusēta uz objektiem ārpus sevis. Viņas “attiecības” ar ieslēgtu, karstu gludekli un mēteli gribas uztvert kā cīņu ar atkarību (jebkādu), ko tā arī neizdodas uzvarēt. Apātiski hipnotisks stāvoklis, ko ik pa brīdim nomaina hiperaktivitāte, pat agresivitāte, lai pēc tam atkal atgrieztos nulles punktā.

Annas Novikovas radītā tēla uztveri nosaka dejotājas dabiskā ķermeņa esība – grūtniecība. Roku un ķermeņa valodā un bērnišķīgajā bizītē, ko dejotāja sapin, skatītājiem redzot, dominējošā ir mazliet infantila, bet principā pozitīva ziņkārība. Šis ir pasaulei visatvērtākais ķermenis, kurš ar savu drusku kaitinošo un uzstājīgo ziņkārību spēj īslaicīgi izkustināt arī pārējos.

Sākotnēji katrs no šiem četriem ķermeņiem atrodas savā skatuves stūrī, bet izrādes laikā viņi maina trajektoriju un mijiedarbojas. Te varbūt visvairāk strādā Rūdolfa Gediņa kā horeogrāfa un vienlaikus režisora redzējums – tā ir kustība gan pa apli, gan diagonāli; gan esot kopā visiem četriem, gan finālā paliekot divos nošķirtos pāros, kuros tik un tā katrs ir pats par sevi. Cilvēks, kurš izrādes sākumā izlauzies dienasgaismā no melno akmeņu krāvuma, īslaicīgi saskaras ar citiem, tomēr ir un paliek vientuļa sala.


Izrādei ir mainīgs, no ķermeņa valodas izrietošs skaņu fons – klusa elpošana, elsas, neskaidra dunoņa fonā, sākumā dažas neskaidras frāzes un vēlāk “ABBA” dziesma “Knowing Me, Knowing You” kā kontrapunkts, vienam no ķermeņiem uz īsu brīdi mēģinot ietekmēt pārējo rutīnu.

Skatuve ir skatītājiem un izpildītājiem draudzīgā augstumā jeb perspektīvā, “nepazeminot” vai “nepaaugstinot” vienu vai otru. Tukša telpa, kura principā ir pārredzama pilnībā, bet tomēr skatītāja uzmanība neizbēgami vairāk fokusējas uz tuvajā redzes laukā esošo dejotāju. Un šis mainīgais skatpunkts patiešām ietekmē izrādes uztveri.

Pirmajā reizē, sēžot pretī Ivaram Broničam, man viņš it kā kļuva par galveno varoni, caur/pret/ap kuru risinās noteikts attiecību stāsts. Gan tāpēc, ka viņš ir vienīgais vīrietis šai pasaulē, un tik fiziskā tuvplāna izrādē dzimumu atšķirības neizbēgami kļūst gan par tiešām, gan vispārinātām zīmēm. Gan tāpēc, ka, atrodoties tuvu, nevar nejust dejotāja ļoti koncentrēto iekšējo procesu un nevar neredzēt fizisko meistarību.

Otrajā reizē izrādi skatījos cieši blakus ieslēgtajam gludeklim, ko manai blakussēdētājai kādā brīdī nācās izslēgt, lai glābtu teātri no nodegšanas. Pieļauju, ka tieši tas (skatītāja iesaiste, nevis teātra nodedzināšana) ir apzināti iecerēts. Un no šādas perspektīvas izrādes stāsts kļūst vispārinātāks, tas it kā sadalās uz visiem četriem iesaistītajiem vienlīdz lielā mērā.


Rūdolfa Gediņa izrāde atstāj paradoksālu iespaidu. No vienas puses, tā ir šķietami abstrakta un nefokusēta, bet, no otras puses, tā rada intensīvu asociāciju lauku, liek prātā ar to nodarboties vēl labu brīdi pēc tās beigām.

Tāpēc – atgriežos pie sākumā minētās nesaprotamības.

Kāds visam redzētajam sakars ar Kafkas stāstu? Tik, cik nosaukumā izmantotajai frāzei no teksta: “Dzīvnieki mierīgi nopētīja viens otru ar savām dzīvnieku acīm un, kā redzams, uztvēra cits cita esību kā dievišķu faktu.” Jā, tā tiešām ir – četriem cilvēkiem uz skatuves ir tiesības būt tieši tādiem, kādi viņi ir – nepareiziem, traucējošiem, sarežģītiem. Tādām Dieva radībām.

Vai to skatīties ir interesanti? Jā, visnotaļ. Es redzu, kā režisors organizē skatuves darbību, domā laikā, telpā un tēlos un to ir saistoši šifrēt. Ir gan zināma mazuma piegarša, jo kompozicionāli izrāde atgādina garu ekspozīciju, kas beidzas ar sarežģījumu un līdz darbības attīstībai vai kulminācijai vispār nenonāk. Īss un it kā nepabeigts gan ir arī Kafkas stāsts, bet diez vai tas ir attaisnojums.

Vai tas, ko es saprotu, ir tas, kas ir iecerēts? Nav ne jausmas. Diez vai. Bet – nu, un tad?


Foto: Margarita Germane

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.