Inta Balode

Kamēr viss vēl cepās, nebija tik traki, bet pēc izrādes gan sagriezās dūša. Svaigs gaiss, vemšanas refleksa atveide un ūdens glāze izārstēja no kontrastainās pieredzes. Tieši tik spēcīgi Latvijas laikmetīgās dejas ainavā ienāk 2015. gada Latvijas Kultūras akadēmijas laikmetīgās dejas specialitātes absolventi. “Asorti”, Sandras Lapiņas pirmā izrāde, kas tapusi ārpus skolas ietvara, sola un sagādā pieredzi maņām. 29. februāra vakarā Dirty Deal Teatro notika pirmizrāde, pēc kuras banketam droši vien bija cita smarža un garša. Runā, ka 11. martā izrādē dažas lietas esot pamainītas, kā jau tas nereti notiek pēc pirmās īstās tikšanās ar skatītājiem. Tomēr tāpat mājās varot doties ar smaidu. Tieši tā – arī mans fizioloģiskais stāvoklis nebija nekas slikts, drīzāk lieliska un citāda pieredze, ko saprot tikai tie, kuri arī tur bija. Šo dejas izrādi nevar nofilmēt.

Toreiz pusjēlas vistas

Dejai ļoti labi piestāv spēles ar sajūtām, ne tikai izjūtām vien. Sandra Lapiņa droši ieved pieredzes situācijā, kuru pati nevar kontrolēt. Kā var zināt, ko es redzēšu, kamēr reibstu no mandeļu, zivju, piparmētru, gaļas un citiem aromātiem, kas sajaucas līdz traka odekolona un manā apziņā līdz par svilstošas motoreļļas reibumam.

Horeogrāfe turpina savā diplomdarbā “Ekskursija” aizsākto, tāpēc nu jau var teikt, ka viņai patīk radīt neparastas pasaules. Toreiz nevarēja saprast, kas ir reāls, kas – mītisks, kas ir pa jokam, kas – nopietni. Īsta ekskursijas pieredze, kurā itin viss, kas pa gabalu izskatās pēc kaut kā viena, tuvumā var izrādīties kas cits. Procesu regulēja padomju laiku stila gide, kas pēkšņi varēja gremdēties tūkstošiem gadu ilgā pieredzē. Braucot autobusā uz Ādažu apkārtnes pļavu, kāds pasažieris, kurš prasīja zaļo pieturu, tika pamests ceļmalā. Autobusā palikušie bija gandrīz šokā, taču vēlāk izrādās, ka viss bijis izplānots. Nonākuši pļavā, apskatījām eksponātus – līdz ceļiem zemē ieraktus Sandras kursabiedrus miesas krāsas triko un ar elfu ausīm. Katrs dejoja un dziedāja savu juteklisko deju, un daži līdz ar zāli un melnzemi uzkoda arī vāji apvārītu vistu. Bijām līdz pat ausīm suņuburkšķos, taču pirms tam tikām appūsti ar pretērču aerosolu. Atpakaļceļā pavadone dāvāja krāsainus pulverīšus baudai – jo košāks, jo spēcīgāks. Nekā nelegāla – smalki saberzti sausie augļi. Atgriežoties Rīgā, bija jūtams viegls reibonis. Ne no ķimikālijām, bet maņu pieredzes, saules un tūrista iespaidiem.

Tagad olas

Ekskursija, kurā ar acīm ir daudz par maz, lielā mērā turpinās arī šoreiz – gan ne pļavā, bet melnajā Dirty Deal Teatro kastē. Piedzīvojums ir vienlaikus jauks un jautrs, un mazliet bailīgs, jo nekad nevar zināt, kas vēl būs un kā mans ķermenis to izvēlēsies pieredzēt. Papīra tūtas nav izsniegtas, ko darīt, ja tiešām kļūst slikti? Vienlaikus, arī sēžot visai tradicionālā skatītāja pozīcijā, ir tāds patīkams nedrošības saviļņojums kā toreiz suņuburkšķos. Sandra arī saviem dejotājiem (laikmetīgās dejas kompānijas “Ārā” dejotāji Agate Bankava, Eva Kronberga, Taisija Frolova, Jānis Putniņš un Ivars Broničs) ir radījusi neierastu pasauli. Tā ir iespēja gūt citādu pieredzi, kas nozīmē arī sajušanos ne savā ādā un no tās izrietošos izdzīvošanas vingrinājumus. Sandra Lapiņa ir trakā horeogrāfe, kas vienlaikus mīl un ienīst gan savus dejotājus, gan skatītājus. Pagaidām grūti spriest, cik lielā mērā tas ir plānots, bet piedzīvojums ir, un interese, ko horeogrāfe darīs tālāk, saglabājas arī pēc izrādes “Asorti”.

Gan diplomdarbs, gan “Asorti” no pirmā acu uzmetiena var šķist kā zivju zupa ar rozīnēm, tomēr abus darbus diezgan labi var raksturot ar vārdiem “visums olas čaumalā”. Cita starpā ola izrādē “Asorti” darbojas pavisam reāli, sagaidot skatītājus jau uz kāpnēm. Nezināma spēka vadīta, tā vibrējot ripo augšā un lejā pa melna samta klātu dēli, kamēr Taisija Frolova blakus ir tā kā iesprūdusi, tā kā pakritusi ar galvu uz leju, bet Eva Kronberga uz apmales staigā, tā kā gaidot, tā kā garlaikojoties. Izrāde ir visums čaumalā, jo, lai arī trausli, viss turas kopā, viss ir daļa no veseluma. Kamēr ir aktīvi iekšējie gravitācijas spēki un nepārtrūkst kustība un darbība, tikmēr, lai arī cik absurds viss šķistu, notiekošā loģika ir dzelžaina.

Viss interesantais ir aiz sienas

Vistas, olas, smaržas, visums, kur viss turas kopā tikai tāpēc, ka viņi tā ir sarunājuši… Grūti saprast, ko es te stāstu? Patiesībā viss bija ļoti skaidri. Skatītāji, izņemot īso olas trika apskati, sēdēja parastās skatītāju rindās. Skatuves telpa bija ļoti skaidri strukturēta – dibenplānā aiz melnām sienām ir “virtuve” bez griestiem ar durvīm labajā pusē, priekšplānā ir tukša skatuves telpa ar melnām sienām.

Virtuve ir dzirdama (čalas, kas varētu nozīmēt gatavošanos ballītei vai pašu ballīti; radio translācija no vēl kādas tālākas ballītes, kur ir vairāk ļaužu un skan jauks džeziņš; ēdiena čūkstēšana uz pannas) un saožama (viņi visu laiku kaut ko cep, atliek tikai minēt, kādi produkti izraisa smaržas, ko katrs var atpazīt mazliet citādi). Virtuvi redzam kā matu cekulu leļļu teātri virs melnās kantes un mazliet pa durvīm, kad kāds tiek iekšā vai ārā. Vēl vienreiz pa caurumu pie grīdas izbirst droši vien tikko apceptas sardeles. Un vēl Agatei Bankavai mutē un kabatās ir cepumi, kas, protams, nāk no mītiskās virtuves. Viņa ļoti grib tos dot arī Jānim Putniņam.  Arī Taisija Frolova grib ar Ivaru Broniču dalīties iegūtajās sardelēs. Tas ir tik jutekliski – uzēst kopā!

Jau ātri top skaidrs, ka visi grib būt virtuvē. Es arī gribētu. Izklausās, ka tur cilvēki ir normāli. Bet virtuves priekšā ir skatuve, uz skatuves ir jādejo vai jāspēlē teātris, vai nu vismaz jāuzvedas droši. Galu galā aiz skatuves sēž skatītāji. Sanākuši, sēž un gaida. Un ieelpo virtuvi, kas ir aiz skatuves. Tātad smarža ietekmēs bildes, ko redzēs, un bildes ietekmēs smaržas, ko jutīs. Laika ilgums, kuru dejotājiem nākas pavadīt publiskajā sfērā un ar aizvērtu muti (jo īsti dejotāji nerunā), ir dažāds. Lai vai kā – neviens te lāgā negrib būt, visi cieš un ir bezgalīgi vientuļi pat tad, kad tev mutē bāž desu vai esi savijies ar otru cilvēku kādā akrobātiskā pozā. Var jau būt, ka viņi cieš no slimībām, kas aizsākās virtuves notikumos, kurus neredzam, bet rezultāts ir skaidrs – dzīve nav rožu dārzs, vēlamo tik viegli neizdodas iegūt, bieži nākas pārspīlēt, lai vismaz kaut kā sajustu savu esamību. Stāsts noteikti ir arī par pārceptām attiecībām, par cepšanos un pārceptām smadzenēm. Par to, ka visi esam smieklīgi, bet smiekli nenāk.

Telpas dalījumā ar abu tās pušu atšķirīgajām prieka devām var saskatīt gan vēstījumu par dejotāja profesiju, gan publisko un privāto telpu, gan dramaturģijas triku turēt būtisko aizkadrā. Visās versijās ir redzams, ka horeogrāfei svarīgs bijis ironisks pārspīlējums.

Mākslā runā tikai par lielo

Beidzot laiks arī bilst kādu vārdu par kustību, ja jau skatījos dejas izrādi. Kustības ir daudz, un tā ir liela. Katrs dejotājs izpilda kādu pamanāmu solo numuru vai iesaistās enerģiskā duetā ar kādu no kolēģiem. Kādā ziņā pamanāmu? Kustības ir plašas, izteiksmīgas: pārspīlēti lieli soļi, pārvēlieni, triki, nu ļoti augstu uzmestas kājas, nu ļoti dinamiskas kustības korpusā, nu ļoti enerģiska savirpināšanās duetos. Un tas viss ar koka sejām. Mamma lika – dejo plaši – lūdzu! Smaidu un smejos par viņiem visiem: Jānis Putniņš ar briedīti uz džempera virtuvē, šķiet, vispār netika, ar aizvainota, pārauguša bērna seju viņš cenšas saglabāt pašcieņu. Arī tad, kad Agate Bankava īsā, kuplā kleitiņā ar cepumu uzglabāšanai parocīgām kabatiņām visādi izdarās gan ap viņu, gan viena pati. Agates plašais ārpus līdzsvara tenterējiens kaut kā īpaši sasmīdina. Eva Kronberga košā halātiņā, šķiet, dzīvē jau vairāk redzējusi, viņa zina, ko nozīmē sisties pret sienām tiešā nozīmē. Ivars Broničs ar pingvīnu uz vēdera cieš no kādas galvas raustīšanās vainas, kas gan netraucē tikpat vērienīgi kā pārējiem rādīt, ko prot kustībā. Taisija Frolova virtuvē noturas visilgāk, laikam tā ir kompensācija par ne tik ērto pozu, sagaidot skatītājus. Bet tad viņa nāk, un viņai līdzi nāk desas. Un Ivars ar pingvīniņu ir kā radīts, lai viņam mestos virsū ar visu desu.

Lai arī izklausās, ka viss ir viena vienīga dinamiska mijiedarbošanās, tā nebūt nav. Izskatās, ka viņiem visiem ir garlaicīgi. Viss lielais un košais ir pasniegts kā atšālējies dzēriens. Kontakta mirkļi ar otru cilvēku ir īsi un tādi kā priekšmetiski. Bez kādas smalkjūtības. Viss jau tāpat pārcepts, ko tur vairs ar baltiem cimdiem. Atgriežoties pie reālā un nereālā sajaukuma, arī visi izrādes personāži vienlaikus ir gan tādi kā jau dzīvē, gan pilnīgi nenormāli un jocīgi.

Pavisam īsumā stāsts ir par to, kā ir tad, kad visa labā ir par daudz vai kad ir bijis par daudz un nevar pierast, ka desas visu laiku nebirst pa caurumu sienā.

Izrādes fināls 29. februārī šķiet drusku tāds kā pārāk konkrēts un dramatisks. No vienas puses. No otras puses – visums olas čaumalā jau nekādi citādi nevar pārstāt eksistēt, kā tikai saplīstot čaumalai.

Saistītie raksti:

Dita Jonīte “Ballīte ar olu” 

Anastasija Lonšakova “Tur slēpjas kaut kas interesants” 

Foto: Valdis Jansons