Šoruden, 13. oktobrī Latvijas Nacionālās operas balets prezentēja četru viencēlienu programmu „4 pasaules. 4 stihijas”, kas iezīmīga ar stilistiski, horeogrāfiski un muzikāli neviendabīgu saturu.

Sacenšas atjaunojumi

Pirmās daļas trīs baleti ir dažādos laika posmos jau redzēti uz mūsu baleta skatuves un tagad piedzīvo atjaunojumu. Tos varētu vienot kopīga tēma par sāncensību. Artura Maskata „Tango” Kšištofa Pastora horeogrāfijā ar trim dažādiem tango, kas pats par sevi ir deja – sacensība. Čezāres Puni „Pas de quatre” ir angļu baletmeistara Antona Dolina rekonstrukcija par romantisma laikmeta ievērojamākā horeogrāfa Žila Perro uzvedumu, kas vienā kopdarbā saveda 19. gadsimta izcilākās balerīnas Taljoni, Grizi, Čerrito un Grānu. Sīvas sāncenses un konkurentes būdamas, viņas tomēr spēja vienoties četrām izrādēm šajā unikālajā divertismentā. Čezāres Puni – Kamila Sen Sansa „Marijas sapnis” Petra Zuskas horeogrāfijā ir fantāzija par Marijas Taljoni, „Pas de quatre” balerīnas sapni, kas iemiesojas četros vīriešos baleta tunikās un pašu Mariju kā divdabīgu šī sapņa gulbi, baltu un melnu, sievišķīgu un tomēr melnā uzvalkā tērptu.

„Tango” ekspresija, kas sajūsmināja pirmizrādē 2007. gadā, diemžēl šoreiz izskanēja daudz bālāk. Spilgtāk parādījās otrais sastāvs (Sabīne Guravska, Raimonds Martinovs, Elza Leimane-Martinova, Viktors Seiko, Viktorija Jansone, Zigmars Kirilko), kamēr pirmizrādes premjeru sastāvs (Jūlija Gurviča, Aleksejs Avečkins, Margarita Demjanoka, Raimonds Martinovs, Juka Mijake, Sergejs Neikšins) izskatījās garlaikots, dzīves noguris un emocijās izdedzis. Prīmas, kuras nevarēja vienoties par ritmu un saderību, „Tango”, var teikt, sekmīgi nogremdēja.

“Pas de quatre” sarežģītība slēpjas ne tik daudz horeogrāfiskajā tekstā un romantisma laikmeta stilistiskajos smalkumos, cik šī divertismenta auras radīšanā. Četras izcilās romantisma ēras balerīnas, kas sastapās šajā uzvedumā, ne tikai izcili dejoja, viņas arī laipni smaidīja caur greizsirdības ledu, kas kopumā veidoja neaizmirstamu noskaņu. Turklāt viņas visas bija savā ziņā pirmatklājējas un pasaules pirmizrāžu autores, bet vecākā no viņām, Marija Taljoni, – ne vairāk, ne mazāk – radīja romantisko baletu kopā ar savu tēvu Filipo Taljoni. Tāpēc nebija pareizi uzticēt izcilo balerīnu lomas jaunām, nesen teātrī ienākušām dejotājām, kurām nav lielo lomu pieredzes un kuras tikai vēl sāk sastapties ar teātra intrigām. Šajā baletā ideāli būtu iederējušās „Tango” pirmā sastāva balerīnas, kuras laikam tikai dižās mākslas vārdā pacieta viena otras klātbūtni uz skatuves. Tādēļ īsti neizskan neviens no „Pas de quatre” abiem sastāviem, lai gan atzīstami savu Taljoni lielo lomu nodejoja jaunā Alise Prudāne, jāatzīmē pavasarīgais Ritas Lukaševicas dejojums Lusiles Grānas lomā, kamēr Evelīna Godunova šo pašu lomu dīvainā kārtā izpratusi kā farsu. Diemžēl programmiņa nav pagodinājusi lielās romantisma laikmeta balerīnas, atzīmējot viņu vārdus baletā kā lomas.

Nepārprotami abu vakaru spožākais viencēliens ir „Marijas sapnis”. Baleta puiši Ringolds Žigis, Arturs Sokolovs, Andris Pudāns un Pāvels Bartuls atkal apliecina, ka baltie tutu un kailie torsi šajā baletā ir tikai forma. Viņi demonstrē lielisku artistiskumu, humoru un pašironiju, žilbinošu spēju balansēt uz komēdijas un drāmas smalkās robežas, vienlaikus notraucot putekļus no senās „Pas de quatre” litogrāfijas ar kanonisko sākuma mizanscēnu.

Vardarbīgā likteņdieve

Otrās daļas baletam – pirmizrādei Pētera Vaska „Erdai” horeogrāfa Jurija Vamoša iestudējumā – grūti atrast saikni ar pirmo daļu, un patiesībā tāds balets LNO vēsturē vēl nav bijis, tik psiholoģiski smags, ar tik sarežģītu mitoloģiski biblisku tēmu un ar tik pretenciozi pieteiktu tēmu, kas īstenota tikai daļēji.

Erda ir viena no trim galvenajām nornām, nordiskās mitoloģijas likteņdievēm, kas vērpj cilvēku dzīves pavedienu un atbild par cilvēku pagātni. Līdzīgi sengrieķu moirām nornas nav ne ļaunas, ne labas, viņas ir pats bezkaislīgais liktenis. Vamoša baletā norna ir pārvērtusies par kaut ko līdzīgu seno acteku dievībai – asinskārai un cilvēku upurus alkstošai. Šī norna rada cilvēkus, iekāro viņus un tad iznīcina, lai atkal radītu nākamos. Mitoloģiskie un Bībeles citāti „Erdā” pārstāvēti gana dāsni. Radīšanas ainā norna stāv zem koka, un šajā skicē nepārprotami iezīmējas Atzīšanas koks un senā Lilite, cilvēku savstarpējā karošana atgādina diezgan juceklīgās Bībeles karu ainas. Galvenie varoņi-cilvēki Viņš un Viņa finālā atkārto Marijas debesbraukšanu, un lai man piedod horeogrāfs, ja esmu šo ainu pārpratusi.

Nornas loma ir smaga psiholoģiski, jo nav pateicīgs darbs attēlot sievieti, kura sēj ap sevi seksuālu vardarbību un iznīcināšanu. Pat Viktorija Jansone, kas ir lieliska modernā baleta balerīna un sievietes-vampa tēls viņai mākslā nav svešs, šādu lomu neiznes pilnībā un kaut kas viņas sievietes būtībā pretojas šim tēlam. Citi solisti (Aleksejs Avečkins, Arturs Sokolovs, Evelīna Godunova, Aleksandrs Osadčijs) varonīgi cīnās ar savām lomām – dažs sekmīgāk, dažs mazāk –, tomēr nevaru teikt, ka darbs „Erdā” kādam no viņiem būtu atnesis mākslinieciskus laurus vai morālu gandarījumu.

Horeogrāfija, kas pretendē būt primitīvi erotiska, ir neizteiksmīga un brīžam vulgāra. Kordebalets ainā ar tumšajiem siluetiem uz balta fona parāda visus savus šī brīža vājos punktus – nesinhronu, neritmisku dejojumu, neizlīdzinātību pēc augumiem, atsevišķu dejotāju liekā svara problēmas. „Erdu” vēl varētu piepucēt horeogrāfiski un režisoriski, bet diemžēl to neglābjami gremdē katastrofālie kostīmi un scenogrāfija (Maikls Skots, Klauss Gerdics). Spīdīgi peldkostīmi man nesaistās ar priekšstatu par gudru modernā baleta vizuālo noformējumu, piramīdas ar asociācijām par mirušajiem faraoniem tajās un saspiestu, lidojošu mirdzošo sērkociņu kārbiņu finālā vairs neietilpst nekādos filozofiskos rāmjos. Spīdīgi un pūkaini zaļi kociņi scenogrāfijā acīmredzot jau kļuvuši par horeogrāfa Vamoša atpazīstamības zīmi (skatīt baletu „Sapnis vasaras naktī”).

Kopumā „4 pasaules. 4 stihijas” atstāj salasītu un nevienmērīgu iespaidu kā izpildījuma, tā mākslinieciskā materiāla un koncepcijas ziņā. Ja pirmā daļa tomēr gādā par māksliniecisku baleta baudījumu un ar laiku var cerēt uz izpildījuma izlīdzināšanos un katra viencēliena stilistikas izcelšanu, tad par „Erdas” nākotni mūsu baleta repertuārā tik optimistiska es nebūtu.

Baiba Beinaroviča