Dita EGLĪTE

2006/07/01, Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai

Atzīmējot pastāvēšanas desmitgadi, Olgas Žitluhinas dejas kompānija savu jubileju svinēja īsi pirms Jāņiem. Četras dienas Rīgas Horeogrāfijas un 71. vidusskolā, kā arī Grīvas mēbelēs uz meistarklasēm un izrādēm aicināja festivāls Laiks dejot.

Laiks dejot ir skaista formula, kas jau daudzus gadus nozīmē dažāda mēroga un apjoma mūsdienu dejas pasākumus, kurus organizē Olgas Žitluhinas dejas kompānija un Latvijas profesionālās mūsdienu dejas horeogrāfu asociācija. Šā gada jūnijā Laiks dejot sevī ietvēra jau starptautisku festivālu ar viesiem no Izraēlas, Somijas un Lielbritānijas. Tāpat kā Olgas Žitluhinas dejas kompānija ir pirmā un pagaidām vienīgā profesionālā laikmetīgās dejas trupa Latvijā, arī jubilejai par godu sarūpētais festivāls ir pirmais mūsdienu dejai veltītais tāda mēroga pasākums Latvijā.

Mūsdienu dejai pie mums nav īpaši sena vēsture, tomēr nekas eksotisks arī tas vairs nav. Līdzās Olgas Žitluhinas spītīgi mērķtiecīgajai darbībai (būtiskākais pamatakmens ielikts, izveidojot Modernās dejas horeogrāfijas studiju programmu Latvijas Kultūras akadēmijā) regulāras mūsdienu dejas viesizrādes nodrošina arī Latvijas Jaunā teātra institūts. Pamazām esam pieradināti pie šīs parādības, un rezultātā pat sieviešu un stila žurnāli vasaras izklaižu piedāvājumā min arī dažādus mūsdienu dejas festivālus Eiropā.

Žēl tikai, ka joprojām Latvijā mūsdienu dejai nav īsti piemērotu telpu. Protams, 21. gadsimta teātrī mūs vairs nepārsteidz fakts, ka izrādes notiek visdažādākajās norises vietās, turklāt – Olgas Žitluhinas dejas kompānija lieliski prot pielāgoties jebkuram spēles laukumam. No vienas puses, Grīvas mēbeles atmosfēras ziņā šķiet visai piemērotas mūsdienu dejai, tomēr maksimāli baudīt dejas priekšnesumus traucēja vertikālās industriālās stutes.

Vispatīkamāk tomēr apzināties, ka piepildījās festivāla organizētāju mērķis – panākt visu dalībnieku kopības izjūtu, lai svētki ir gan pašiem dejotājiem, gan skatītājiem. Tas ir mazo festivālu pluss, jo tādās skatēs, kur ir milzīgs dalībnieku skaits, cits citam var paiet garām nemanot.

Pirmajā festivāla dienā, brīdī, kad vajadzēja sākties dejas izrādēm, bija aizdomas – tūlīt prožektoru gaismā parādīsies vakara vadītājs un teiks kādus svinīgus vārdus, bet cik patīkama bija vilšanās – tā vietā pamazām dejas laukumā parādījās Olgas Žitluhinas dejotāji, lai skatītājus uzrunātu ar saviem augumiem. Ievadot septiņu amatierkolektīvu priekšnesumus, vispirms kompānija parādīja atjaunotu agrāko gadu dejas izrādi 2. daļa, kas nosaukumā saspēlējas ar pavisam vēl nesen rādīto Un atkal par to pašu. I daļa. Visādā ziņā Otrā daļa bija konceptuāls ievads festivāla izrāžu vakariem. Gan tāpēc, ka šajā O. Žitluhinas horeogrāfijā varēja pazīt nianses, kas raksturīgas kompānijas pašreizējā stila rokrakstam (kā plastikā, tā viegli ironiskajā atmosfērā), gan tāpēc, ka pēc ilgāka laika dejotāju vidū varēja redzēt pašu Olgu Žitluhinu, gan tāpēc, ka šis pasenais darbs iedarbojās pārsteidzoši emocionāli.

To, ka svarīgāk par dejas žanru definīcijām un klasifikācijām ir tiekties uz kvalitatīvu skatuves priekšnesumu (kur vienotā veselumā saslēdzas plastika, gaismas, mūzika, vizuālais ietērps utt.), kompānijas dejotāji vienmēr ir akcentējuši. Tāpēc Laiks dejot gan viena vakara pasākumos līdz šim, gan tagad festivālā aicināja savā lokā arī dejas amatierus (pirmdienas vakarā) un horeogrāfijas studentus (otrajā festivāla vakarā). Kaut abi šie vakari pozitīvā lādiņa ziņā bija līdzīgi, katrs no tiem raksturoja kādu konkrētu mūsdienu dejas attīstības šķautni. Piemēram, amatieru trupas rādīja, cik dažādi var būt veidi, kā piepildīt jēdzienu mūsdienu deja. No visa redzētā varētu arī izvilkt dažus stūrakmeņus – pedagoģija, šovs, ķermeņu sarunas, dažādu mākslu sintēzes… Taču amatieru dejas priekšnesumos bija arī kas vairāk. Varbūt visvienkāršāk bija definēt Edītes Ābeltiņas Buru un Dzirnu puišu filiāles Stirnas uz estrādes šovu vairāk vērsto pozīciju. Tomēr vismaz Dzirnu gadījumā tā ir arī ļoti konkrēta (savā stilā izkopta) dejas valoda un pārliecinoša kompozīcijas izjūta (viņu izpildītā dejas uzveduma Orķestris uzņem dalībniekus horeogrāfe ir Rūta Nordmane).

Neparastas idejas realizācijas fragmentu rādīja ZI temp.dance. Festivālā viņu rādītais CW ir daļa no piecu dažādu mākslas formu sadarbības projekta, kurā iesaistīti mākslinieki arī no Lielbritānijas un Norvēģijas. Fotogrāfa Adama Ramejka diapozitīvi bijuši ierosmes avots horeogrāfei Ilzei Zīriņai, kuras kustību partitūra tālāk nodota komponistei Dainai Klibiķei, Laila Rolstada dzirdēto aprakstījusi vārdos, kas savukārt par iedvesmu kalpoja grafiskajai dizainerei Jūlijai Žitluhinai. Festivālā redzētais fragments ar diapozitīviem fonā tiešām radīja īpašas, netveramas gaisotnes stāstu. Līdzīgi meklējumi – gan izmantojot tikai ķermeņu valodu un uzsverot ar luminiscējošu krāsu noziestās dejotāju pēdas, dominēja Valdas Vidzemnieces horeogrāfijā Cita valoda. Kā uzskatāmu pedagoga darbu noteikti no amatieru vakara gribu izcelt Ingas Raudingas iestudētās Svētās klačas ar savas mūsdienu dejas studijas meitenēm. Var tikai apbrīnot, cik viegli iespējams īsā 15 minūšu priekšnesumā savīt mūsdienu dejas elementus, izstāstīt stāstu, uzlādēt to ar humoru un to visu vēl ielikt konkrētas tematikas formā. Septiņas meitenes, ieģērbtas brūnās skolnieču formās ar baltiem priekšautiem, savā starpā izspēlē klasisku pusaugu meiteņu sabiedrības ķīviņu modeli. Ingā Raudingā lieliski apvienojušies režisores, aktrises, dejotājas, horeogrāfes un pedagoģes talanti – viņa Latvijas teātra pasaulē ir nepieklājīgi maz izmantota. Ja teātri skaidrāk apzinātos horeogrāfa nozīmi mūsdienu teātrī, Spēlmaņu nakts nominācijās šogad sadaļa kustību režija diez vai būtu izkritusi… Cerams, ka tas nebūs uz visiem laikiem.

To, ka atkal Latvijas Kultūras akadēmijas horeogrāfu nodaļā aug teātra nervu jūtoša mākslinieku blice, pierādīja festivāla otrais vakars, kurā akadēmijas studenti rādīja koncerteksāmenu kompozīcijā Mūzikls. Katram no studentiem bija jāsagatavo horeogrāfija ar pasniedzējas Ramonas Galkinas piedāvātu (mūziklu) mūzikas fragmentu. Katrs no viņiem atbilstoši savai iecerei varēja izvēlēties dejotājus (kursa biedrus vai viesmāksliniekus) un vietu lielveikalā, kurā horeogrāfijas sacerējums varētu norisināties. Rezultātā pusotras stundas garais priekšnesums nemaz neatgādināja eksāmenu vai 13 autoru horeogrāfiju savirknējumu. Studenti savus gabalus bija izkārtojuši loģiskā secībā, ar kopīgi radītu ievadu un nobeigumu, turklāt – patstāvīgi arī izgaismojot. Skatot visus kopā, protams, labi var nojaust, ko kurš no kura pašpikojis, un visvairāk saredzēju alūziju no Laura Gundara jaunākā teātra projekta Gatavs valkāšanai Jaunajā Rīgas teātrī, kurā kā horeogrāfe bija pieaicināta šā horeogrāfu kursa studente Rūta Nordmane. Taču studentu Mūzikla aizraujošo enerģiju un vērtību tas īpaši nemazināja. Drīzāk radīja nepārvaramu vēlēšanos arī pašam dejot.

Īpašu artavu festivāla gaisotnei deva arī ciemiņi no citām valstīm. Visgaidītākie viesi bija izraēlieši, kuri bez meistarklasēm (gan veseliem, gan cilvēkiem ar īpašām vajadzībām) parādīja arī vienu skaisti lēnu un harmoniski mierīgu izrādi meditatīvā noskaņā, kurā divas meitenes dejo ar vienu pusi ratiņkrēslos. Nebija nekādas neērtības izjūtas, redzot ko tik nepierastu, un nebija arī nekādas disonanses starp izteikti plastiskajām, lēni graciozajām meitenēm un krēslam piekalto pusi. Par nožēlu no Latvijas puses invalīdiem atsaucība bija mazāka, nekā gaidīts. Uz meistarklasēm, piemēram, bija pieteikti septiņi ratiņnieki, un, rezervējot tiem vietas bez maksas, tika atteikts citiem gribētājiem, kuri būtu pirkuši visu festivāla paketi (meistarklases + izrādes)…

Jubilejas ir laba lieta kaut vai tāpēc, ka tad ir iemesls ar laika distanci iemest aci pagātnē. Šajā festivālā bija iespēja redzēt ko līdzīgu Olgas Žitluhinas dejas kompānijas iestudējumu retrospekcijai. Bez jau pieminētās 2. daļas trešajā vakarā varēja skatīt Poputchikus – spēli ar baloniem un augumiem (ar O. Žitluhinas piedalīšanos), bet noslēguma vakarā vēl atraktīvākos Putnus – asprātīgu parodiju par putnu dzīvi, ko kompānijas izpildījumā varētu raksturot kā mīļu tizlumu. Noslēguma vakars bija paredzēts arī divām jaunām izrādēm. Vienu no tām – Kvatraskopu – ar kompānijas meitenēm šajā sezonā iestudēja kontaktimprovizācijas speciāliste no Lielbritānijas Andrea Bukleja. To vērojot, radās sajūta, ka dejotājas nemitīgi atrodas tādā kā būt vai nebūt – krist pa labi vai pa kreisi, ļauties kontaktam ar partneri priekšā vai aizmugurē, uzticēties otram vai būt inertam… Sekojot dejotāju plastikai, nevari būt drošs, kurā brīdī notiekošais ir iestudēts un kurā tā ir improvizācija.

Stilizēts hip-hop, sinhronas kustību sērijas, pa soliņam katram no četriem džekiem, Dzelzs vilka pavadījuma dzīvais nervs, krietna mazuma sajūta – tas viss bija muzikāli dejiskajā spēlē vīriešiem par vīriešiem ar vīriešiem Piecērt 735, jaunākajā Olgas Žitluhinas horeogrāfiskajā sacerējumā, kas pagaidām gan vēl ir tapšanas stadijā. Vīrieši šeit vairs nav meitu pieturētāji vai īpašu vīriešu triku meistari, tās tiešām ir vīru sarunas. Kaut arī kustību valodā – līdz galam saprotamas vien vīriešiem. Tāpat kā šķietami flegmatiskā makšķerēšana vai adrenalīna pilnie autoprieki.

Kompānijas jubilejas gads kārtīgi iešūpināts, festivāls nu jau aiz muguras, Grīvas mēbeles nemanot pārvērtušās gandrīz vai par dejas māju, Olga Žitluhina kopā ar saviem dejotājiem un draugiem atkal veikusi kārtējo varoņdarbu… Ir ko pamācīties.