Trešdien, 25.maijā Baltijas-Vidusjūras pavasara festivāla ietvaros Olgas Žitluhinas dejas kompānija ar laikmetīgās dejas izrāde-izglītības programmu „FRĀZES II” devās uz Tukumu un Saldu.

Tukuma kultūras namā

Izrādās Tukumā nav tik vienkārši iebraukt – viens ceļš pārrakts pušu pa vidu, bet par laimi ir arī citi. Tā nu ar precīziem Tukuma kultūras nama direktores Daces Lebedas navigācijas norādījumiem telefona klausulē laimīgi tiekam galā. Dejotāji ir priecīgi par gludo un patīkamo grīdas segumu gan zālē, gan uz skatuves. Esot sajūta, ka dēļi ir teju vai apsildāmi. Atceroties, kādos apstākļos tik nav nācies dejot, jau šis fakts vien iedvesmo. Prieks arī par to, ka, lai gan lielākā daļa skatītāju ir tikai mazliet vecāki par desmit gadiem, viņi jo veikli nosaka, kuru no rādītajiem fragmentiem veidojis Izraēlas horeogrāfs. Tas liek domāt, ka priekšstats par valstīm otrpus Vidusjūras izveidojas jau visai agri un nav nemaz tik stereotipisks, jo Orena Tišlera izrāde Ar šaubām vai bez nebūt nav ar klišejām pieblīvēta. Ir gandarījums vērot, ka izrādi ar vienlīdz ieinteresētu skatu vēro gan bērni, gan jaunāki un vecāki pieaugušie. Piedalīties meistarklasē dūšu gan saņem tikai mazās meitenes un viņu skolotāja Elīna Zvēra, kas tikai gadu strādā ar grupu Little Easy. Liels prieks, ka tik jauns kolektīvs jau meklē iespējas papildus izglītoties un iedvesmot jaunos dejotājus iepazīt deju tās dažādībā. Nodarbībā meitenes gan nopietni un koncentrēti izpilda Dmitrija Gaitjukeviča pasniegto iesildīšanās daļu, gan aizrautīgi lec un griežas Ilzes Zīriņas piedāvātajā enerģiskajā kustību kombinācijā.

Saldus bērnu un jaunatnes centrā

Saldū, savukārt, ir ļoti daudz vienvirziena ielu. Tas izvēli – iet vai braukt – padara ļoti sarežģītu. Bet arī te mūs gaida un pa visgudrāko ceļu nogādā īstajā vietā – Bērnu un jaunatnes centrā. Pēc izrādes, dāvinot ļoti garda medus burciņu ar jauniešu centrs „Šķūnis” kartiņu, Rudīte Muraševa: „Uz Tukumu jūs bijāt pēc smukuma, pie mums uz Saldu jābrauc pēc salduma.” Saldumi bija gan – zāle kā Rundāles pilī, maijpuķīšu pušķīši, gandrīz 30 dejotāji meistarklasē, turklāt liela daļa no tiem puiši. Jaunekļiem gan brīžiem nāk smiekli kādu uzdevumu, bet laikam jau vairāk neierastības un sava nepaklausīgā ķermeņa dēļ. Taču, kā cilvēki runā, gan izrāde, gan meistarklase patika visiem, kuriem tika jautāts viedoklis. Būtisks gan ir viena no meistarklašu dalībniekiem izteikums: „Iedod pagaršot, un tad aizbrauc.” Šādos izbraukumos gandrīz katru reizi jādomā par to, cik svarīga ir notikumu regularitāte. Otrs iemesls, kādēļ šādas laikmetīgās dejas iepazīšanas programmas ir būtiskas ir atbilde, ko saņemu no kādas no skatītājām: „No sākuma bija ļoti grūti saprast un pieņemt redzēto. Tas tādēļ, ka nav skaidrs, par ko tiek dejots. Bet pēc tam jau notiekošais ievilka un kļuva ļoti interesanti.” Ir diezgan nežēlīgi cilvēkus, kas nav saskārušies ar laikmetīgo deju, iedzīt kādā stundu garā, lēnā konceptuālā izrādē. Diezin vai tas ir veids, kā paplašināt auditoriju. Bet, ja viss notiek dienas laikā, gaišā telpā, mājas un vēl ar paskaidrojumiem un skatītāja domas uzminošiem izteikumiem: „Vai tad tas ir deja?”, tad var cerēt, ka laikmetīgā māksla reiz arī normāliem cilvēkiem nebūs tikai „murgs”.

Foto no meistarklasēm

[oqeygallery id=11]