Dita Marta, Latvijas Kultūras akadēmija

Teātris Dirty Deal Teatro jūnija sākumā savās telpās uzņēma Simonas Orinskas Buto studijas dalībniekus. Ienākot viņu veidotās performances “āda āda tu mana melnā vārna” norises telpā, man tiek piedāvāta „lietošanas instrukcija” un aizsegs elpošanai, jo ne tikai dejotāju, bet arī apmeklētāju ādas aizejot būs segtas ar vieglu māla putekļu kārtiņu.

Kā skatītājs bez nopietnas dejas vēstures zināšanu bāzes, es biju klāt viņu veidotajā Buto studijas performancē kā starpkultūru „pētījumā”. Latviešiem ārēji raksturīgajam emocionālajam „mazkustīgumam” te nav kur palikt, jo prāts buto kustībā darbojas ciešā sasaistē ar ķermeni un dod iespēju palūkoties uz deju kā psihofizioloģisku mākslu – kustību, kas rada emocijas, un emocijas, kas transformējas buto. Ķermenis te ir spilgts iekšējās un ārējās pasaules sadursmes izteicējs – to nevar nesajust, nesaprast. Klātesošajos tas rada pilnīgu paļāvību stāstam, pat frustrāciju, jo buto deja, būdama ārkārtīgi atklāta, arī liek šo atklātību sevī uzņemt. Buto ir gan fiziski, gan emocionāli jūtīga kustības māksla. Tās formā viss ir pamatots un izteikts ar maņām, bet tā paver plašas iespējas interpretācijai.

Nav jau tā, ka šī zemapziņas spēle ar ķermeni būtu bez noteikumiem – ar māliem klātās ādas ir tradicionāla buto dejas izpausmes atribūtika. Tāpat arī pašos dejas formas pamatos tā ir protests. Piesātinātie skatieni un pēdas, kas nevar atrast vietu uz zemes – buto fizisko sāpju izteiksme pauž emocionālu pārdzīvojumu, trauksmi. Katrs no dejotājiem ar savu kustību zīmē savu personību. Ķermenis ir arī „diriģents” čella improvizācijām – viss tiek radīts laikā un telpā, veidojot saskaņu gan starp dejotājiem, gan telpu, gan procesu kā dzīvu, pulsējošu organismu. Dzīvības klātbūtni raksturo ne tikai kinētiskais ķermenis, bet visa saskarsmes telpa. Vienlīdz organisks ir arī perspektīvas gaismojums, kas pilnībā sadarbojas ar dejotāju – virs ekspresīvā ķermeņa skatiens kļūst gandrīz jūtams.

Buto ļauj ieskatīties personiskā dejas pasaulē. Uz nosacītās skatuves dominē intimitāte, bet nav jābaidās, ka tā liks justies neērti – skatītājs neatklās neko tādu, kas tiek slēpts, bet gan tikai to, kas pats tiecas izlauzties. Dramaturģiski tas notiek uz skatuves vēl pirms izrādes sākuma un tiek izdejots līdz pat tās beigām – piedzimšana, pati dzīve un simboliska jaunas dzīvības došana.

Tas, ko skatītājs var izbaudīt, sarodot ar dejas orientālo stilistiku, ir apziņa, ka labprātāk par atrašanos savā lomā viņš būtu pretējā pusē, kur, šķiet, ir vairāk atklātības. Buto improvizācija ir individuāla, atbrīvojoša, vienu enerģiju izlādējoša, citu – novirzoša, pārraidoša. Kustība saka, ka cilvēks tiek ietekmēts, vadīts, viņam ne vienmēr tiek piedāvāta izvēle, viņš pieķeras lietām, sajūtām, notikumiem, viņš protestē, „apdedzinās” un protestē no jauna. Tikmēr mēs, rāmi ieslodzīti savos krēslos, to vērojam no otras telpas puses.

Galerija – foto: Artur Hnikin

[oqeygallery id=19]