Inta Balode

2016. gada 16. un 17. septembrī plkst. 19.00 Laikmetīgās dejas horeogrāfu asociācija Latvijā Ģertrūdes ielas teātrī skatītājiem piedāvās Elenas Jacintas izrādi “Bez vārdiem”. Viena no dejotājām ir Elena Angelova* no Bulgārijas. Ja ārvalstu horeogrāfi Latvijā strādā itin bieži, tad viesdejotāji vēl aizvien ir visai liels retums. Tāpēc nolēmu uzdot pāris jautājumu bulgāru Elenai (tieši tā, arī horeogrāfe ir Elena). Ar viņu pirmo reizi tikos pagājušā gada vasarā. 

Inta Balode: -Šī nebūs tava pirmā izrāde Latvijā, jo pirms gada piedalījies “Dance.lv Žurnāla” organizētajā seminārā/festivālā “Jauna deja jaunā vietā” un dejoji kopā ar Elenu Jacintu Saldus mākslas skolā. Vai trio “Bez vārdiem” ir to ideju turpinājums, ar kurām jau iepriekš kopā ar Elenu strādājāt? 

Elena Angelova: -Jā, pat darbu nosaukumos – “Tongue” (Mēle/Valoda), Tongue – translations” (Mēle/valoda – tulkojumi) – var redzēt noteiktu fokusu uz valodu. Kopējā ideja ir līdzīga – dejotājs cenšas iemiesot valodu neilustratīvā veidā. Tomēr ir arī dažas atšķirības: izrādē “Tongue” mēs vairāk strādājām ar valodas ritmu, izrādē “Bez vārdiem” mēs meklējam valodu, lai spētu cits citu atbalstīt un sarunāties. Šī jaunā izrāde ir ļoti loģisks Elenas horeogrāfiskā darba turpinājums. “Bez vārdiem” ir ekstravertāks un sarežģītāks darbs tāpēc, ka uz skatuves esam trijatā. Mēs radām atšķirīgas ķermeņa valodas, caur kurām komunicējam cita ar citu un ar publiku.

-Kā tu satiki Elenu? Un kas tev lika arī šoreiz piekrist piedalīties viņas izrādē?

-Pirmo reizi tikāmies, kad 2014. gadā Elena Sofijā Derida dejas centra rezidenču programmas ietvaros veidoja izrādi “Tongue”.  Tad es iepazinu Elenu kā ļoti inteliģentu horeogrāfi, kura zina, ko vēlas, bet vienlaikus meklē un uzmanīgi vēro to, kā dejotājs interpretē materiālu. Mūsu sadarbības process Sofijā bija ļoti harmonisks. Šāds darba stils raisīja manī vēlmi piedalīties izrādē “Bez vārdiem”, pat ja iepriekš nezināju, par ko būs izrāde.

 -Tu ne tikai dejo, bet arī raksti par deju. Šī izrāde koncentrējas uz “dejas vārdiem”. Kā tu varētu salīdzināt verbālos vārdus un dejas vārdus? Vai ir nepieciešamība tos salīdzināt? Jautāju tāpēc, ka darbs zināmā mērā to piesaka. Ko dod šāds nostatījums līdzās?

 -Dejas vārdiem nevajadzētu ilustrēt verbālos vārdus – tas ir pavisam skaidrs. Bet, protams, ir kāda asociācijās balstīta saikne starp abām valodām. Šajā izrādē mēs nestrādājām ar jēdzienu “dejas vārdi”, mēs vairāk koncentrējamies uz valodu un kustību, nevis uz deju un vārdiem. Mēs cenšamies atrasties sarunā cita ar citu un procesa gaitā esam attīstījušas valodu, kurā sarunājamies, klausāmies, pārtraucam cita citu, vai runājam cita citai virsū. “Bez vārdiem” ir par savienošanos un atvienošanos caur kustību. 

-Es zinu, ka Latvijā nepaliec pārāk ilgi, bet tomēr pavadi laiku ar cilvēkiem no dejas kopienas. Vai tev jau ir izveidojies kāds priekšstats par to, kā funkcionē dejas nozare Latvijā? Kāda tā ir, salīdzinot ar situāciju Bulgārijā?

-Skumji ir tas, ka došos projām pašā sezonas sākumā, tāpēc man nav iespēju daudz redzēt. Tomēr man ir sajūta, ka dejas nozare kopumā šeit ir visai funkcionāla un savstarpēji atbalstoša. 

-Pat ja dejas notikumi kopumā ir visai atšķirīgi, tomēr vienmēr var saskatīt arī kādas tendences un modi. Kā tu raksturotu tendences un karstās tēmas, kādas pašreiz dominē Bulgārijā?

-Manuprāt, Bulgārijā vairums mākslinieku seko paši savai lietai, īpaši nesalīdzinot sevi ar nevienu citu. Un tā tad arī ir galvenā tendence. Es būtu ļoti laimīga, ja būtu lielāka ieklausīšanās citos un intensīvāka sadarbība ar citiem mākslas žanriem. Bet esmu optimistiska, ka tas ir process, kas jau sākas un attīstīsies arī turpmāk. Izglītība un telpas laikmetīgajai dejai Bulgārijā vienmēr ir bijušas galvenās problēmas, Derida dejas centrs Sofijā ir radījis ļoti pamatīgu pamatu, lai šīs problēmas risinātu.

Dialogs starp institūcijām un māksliniekiem ir vēl viena smaga problēma, varbūt tāpēc daudzi mākslinieki pašreiz meklē vai stādā, lai radītu jaunas alternatīvas telpas izrādēm. Es domāju, ka dejas nozare aktīvi darbojas šajā virzienā un drīzā nākotnē gaidāmi jēgpilni notikumi.

*Elena Angelova ir dejotāja, dejas un teātra kritiķe no Bulgārijas. Dejas karjeru viņa sāka klasiskajā baletā un vēlāk turpināja studēt dejas teātri un laikmetīgo deju. Pašreiz viņa paralēli ienirst arī citā sfērā – teātra studijās un teātra menedžmentā, ko viņa absolvē Bulgārijas Nacionālajā teātra un filmu mākslas akadēmijā, iegūstot maģistra grādu Teātra mākslā. Pašreiz Elena aktīvi raksta par deju un teātri Bulgārijā. Viņas raksti, intervija un recenzijas tikušas publicētas lielākajā daļā Bulgārijas kultūras mediju. Elena strādājusi arī Bulgārijas vecākajā Starptautiskajā teātra festivālā “Varnas vasara”. Elenas intereses ietver gan dejas teoriju, gan praksi. Kā dejotāja viņa ir piedalījusies divās Elenas Jacintas izrādēs “Tongue” un “Wordless”. Viņa dejo arī Bulgārijas horeogrāfu darbos, piemēram sadarbojas ar Mihaelu Grivevu.

Saistītie raksti:

Intervija ar Elenu Jacintu

Elenas Angelovas recenzija

Foto: no Elenas Angelovas personīgā arhīva