Mārtiņš Sprūds

Jau ilgstoši esmu meklējis neparastas laikmetīgās dejas izrādes. Šoreiz veiksmīgā kārtā izdevās nokļūt uz laikmetīgās dejas izrādes “Future Freak” pirmizrādi. Esmu patiesi pārsteigts un priecīgs redzēt uz skatuves nu jau leģendārā dejotāja un horeogrāfa Andra Kačanovska sadarbību ar jaunās paaudzes horeogrāfi Agati Bankavu, kura ne reizi vien ir pierādījusi Latvijas skatītājiem savu neparasto māksliniecisko stilu.

“Future Freak” daļēji ir radīta, izmantojot profesora Juvala Noa Harari sarakstīto grāmatu “Homo Deus: A Brief History of Tomorrow”. Tūkstošiem gadu visu veidu autoritātes ir mēģinājušas izzināt cilvēkus, lai saprastu, kas īsti notiek ar mūsu domām – kā mēs domājam, ko mēs domājam, ko mēs jūtam -, bet nevienam pilnā mērā nav izdevies to panākt. Profesors Harari savā grāmatā definē cilvēka vai cita zīdītāja ķermeni kā bioķīmisku kalkulatoru, kas, izsverot mūsu iespējas un sajūtas, rezultātā sniedz informāciju, kas noved mūs pie darbības vai lēmuma pieņemšanas.

Izrādes komandas radītā pasaule man raisīja asociācijas ar kiberpanku – zinātniskās fantastikas apakšžanru, kura pirmsākums meklējams 1960.-70. gadu rakstnieku darbos un kas futūristiskā vidē atspoguļo sabiedrības zemāko slāņu un augsto tehnoloģiju kombināciju. Pirmā aina, kas pavērās manām acīm, lika tikai minēt, vai tā ir kāda postapokaliptiska pasaule, kurā viss dzīvais ir izmiris un palicis tikai viens pats vīrietis – stiprākais savas sugas pārstāvis. Apkārt valdīja ziemīgs baltums, aukstumu sajūtu piedeva metāliskā folija materiāls uz skatuves. Pierimstot dūmiem, no metāliskā apvalka izlīda viņš, tērpies tādā kā aizsargtērpā un no radiācijas aizsargājoša svina vestē (vai vismaz tā ļoti līdzinājās tai, kuru bieži sastopam, izmantojot rentgenologa pakalpojumus).

Izrādei attīstoties, vīrietis novieto uz skatuves sievietei līdzīgu formu, ar aizklātu seju un apslēptu aizsargtērpā. Tā kā nespēju nolasīt šī skatuves tēla emocijas, man tas liekas kā nedzīvs organisms vai varbūt jauna 21. gadsimta variācija par Frankenšteina radīto briesmoni. Sieviete ir pieslēgta pie sistēmas un, šķiet, neizdveš nevienu dzīvības pazīmi, rosinot minējumus, kas viņa tāda viņa ir – vai vīrietis ir radījis šo objektu vai padarījis sievieti daļēji biomehānisku, lai saglabātu tās dzīvotspējas, un kādam nolūkam. Ja skatās uz sievieti no citas perspektīvas, viņa savā dzīvē ir kā ieslodzīta apvalkā, praktiski iesaldēta pasaulē, kurā nepastāv jūtas un darbības tiek veiktas, tikai balstoties uz pavēlēm, tādā kā totalitāras diktatūras vidē, kur tiek izpildīts vienīgi augstākās varas liktais. Viņas dzīve mainās tikai tad, kad tajā parādās vīrietis. Šīs izmaiņas pilnībā sagrauj iepriekš radīto apokaliptisko pasauli un rosina pārdomas, ka pirms tam tēliem īsti nav izdevies izlīst no saviem kokoniem, kuri kalpo kā bunkuri – tie pasargā un norobežo no ārpasaules, liedzot iespēju dalīties sajūtās.

Horeogrāfiski darbs labi nolasījās – pārejas starp solo un duetiem smalki izcēla katra personāža nozīmi. Spēja risināt savstarpējās attiecības caur seksualitāti padarīja tēlus ne tikai par skatuves objektiem, bet dzīvām būtnēm. Abos tēlos kustības liecināja par pakāpenisku attīstību, it īpaši vēlos izcelt Agates Bankavas solo – “Viņa ir dzīva! Viņa ir dzīva” ainu, kas vēl ilgi paliks manā atmiņā. Brīdis, kad cilvēks, kurš jau ilgstošu laiku ir pieslēgts pie sistēmas un nav izdvesis nevienu dzīvības pazīmi, sāk kustēties, ir patiešām skaists, tā ir kā no jauna piedzimšana. Šai solo tika izmantoti arī baleta elementi, kustību izpildījums rosināja domas par jaunību, lokanu un vieglu ķermeni, kurš it kā būtu nedaudz atrāvies no zemes, levitētu mūzikas pavadījumā un, piepildoties ar skābekli, pulsējoši izplestos un sarautos telpā. Savukārt vīrieša tēla kustības Andra Kačanovska izpildījumā vairāk atgādināja tādu kā provocētāju – draisku, neaptveramu spēku, dzinēju, kas spējīgs iekustināt pat šķietami nedzīvas lietas, iedvest tām dzīvību un likt tai virmot. To varēja novērot jau kopš izrādes sākuma, kad viņš, izlienot no metāliskā apvalka, ieveda skatītājus šajā savādajā pasaulē.

Izskaidrot izrādē notiekošo ir sarežģīti, jo viss redzētais ir ļoti grotesks un veids, kādā darbs mani uzrunāja, ir netiešs. Gribētos redzēt vairāk ilustratīvu, vizuāli skaidrojošu scenogrāfijas elementu, kas padarītu apdzīvoto pasauli tuvāku reālai videi, konkrētāku, lai rastos pēc iespējas mazāk jautājumu un centienu saprast, kas šobrīd notiek. Katra savādā lieta uz skatuves liek aizdomāties, un alegoriskās formas izmantošana paņem lielu daļu uzmanības, kuru vēlētos veltīt dejotājiem, lai varētu mazāk minēt un rast savas interpretācijas notiekošajam un vairāk ļauties ķermeniskajai baudīšanai, jo tā tomēr ir deja. Profesora Juvala Noa Harari teiktais par to, ka cilvēka sajūtas, spēja rakstīt dzeju un saprast mūziku nav dieva dāvana, bet gan bioķīmisku kalkulāciju rezultāts ķermenī, atklājās manai apziņai, bet par to bija grūti izteikties vārdos.

Lai vai kā, izrādē uzkrāto sajūtu buķete ir piesātināta, un skatoties laiks aizlido nemanāmi. Tikai pienāk brīdis, kad tu jau stāvi kājās un skaļi aplaudē māksliniekiem par paveikto darbu.

Foto no izrādes: Anna Rosalie Uudre