Bilžu grāmata. Par izrādi “Manu lietu dzīve”

08/09/2015

Gundija Zandersona

Kristīnes Brīniņas solo darbs “Manu lietu dzīve” festivāla “Homo Novus” ietvaros atšķetinājās kā uzskatāma bilžu grāmata, kurai gadsimtu gaitā liela daļa lapaspušu jau izbirušas, pazudušas vai izbalējušas saulē. Stāsta saturs – tāds, kas, gadiem ejot, vienmēr paliek šķietami aktuāls, runājot par katra cilvēka individualitāti, spēju komunicēt ar citiem un mīlēt. Ar analītisku skatījumu uz pagātni, uz savām un citu cilvēku pieļautajām kļūdām un sapņiem, kas bieži pievilti, tiek meklētas cēloņsakarības, lai izprastu – kāds cilvēks galu galā iznācis un dzīvo šajā tagadnē un kāpēc.

Stāsta “bildes” jeb skatuves elementi jau no paša sākuma izkārtoti pa visu telpu. Ar tiem, uzlasot kā puzles gabaliņus no pašas dzīves, Kristīne dalījās gan stāsta formā, gan izdejojot, gan praktiski tos izmantojot, liekot skatītājiem uzmanīgi vērot katru nākamo atmiņu pavedienu. Asociācijas ar bilžu grāmatu galvenokārt raisīja tieši šo elementu uzsvērts pielietojums, it kā paspilgtinot teikto, vai paskaidrojot katru darbību tiem, kuriem ar savu iztēli vai sapratni šķietami varētu nepietikt. Runātā teksta stāstījuma forma toties ļāva savilkt paralēles ar grāmatas nodaļām, savukārt nelinearitāte – ar trūkstošām lapaspusēm.  Pamanīju, ka uzsvars šajā priekšnesumā tika likts uz vizuālo uztveri un tiešajām asociācijām, kas rodas, saistot dažādas lietas un objektus ar atmiņām un dzīves laikā uzkrāto pieredzi. Deja, tostarp kā elements, funkcionēja galvenokārt, lai acīm uztveramo caur kinestētisko empātiju papildinātu ar ķermenisko, bet skaņas elementi (mūzika un balss) piešķīra noteiktiem mirkļiem attiecīgo noskaņu.

Manās acīs darbs šoreiz nevis pasniedza skatītājam gatavu stāstu, kurā ienirt un dzīvot līdzi, iejūtoties mākslinieka pārdzīvotajā, bet gan ļāva sasaistīt atainoto ar katra paša pieredzi līdzīgās situācijās. Mūsu katra dzīvē ir lietas, kam ir īpaša nozīme, lietas, kas atgādina par kādu tuvu cilvēku, par laika posmu, pāridarījumu vai emocijām, kuras vēljoprojām ietekmē mūsu tagadni. Priekšnesuma attīstība periodiski piedāvāja gaidu pilnus mirkļus, kuros notiekošais risinājās samērā lēni, skatītājam dodot iespēju ieskatīties savā pagātnē un salīdzināt personīgos pārdzīvojumus ar iestudētajiem. Lietojot plašai publikai saprotamu un viegli uztveramu vēstījuma formu un ar nodomu uzsvērtu regulāru kustību atkārtojumu, ikvienam tika dots laiks un iespēja aizdomāties par katras priekšnesuma detaļas iespējamo skaidrojumu. Ieskats Kristīnes privātajā telpā un viņai nozīmīgajās lietās piedāvāja ar asociāciju palīdzību katram individuāli atskatīties un izvērtēt savējās.

Komentāri

Komentēt

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.