Bilingvāla atsauksme par izrādi “Mazāk domā, ātrāk skriesi”

20/05/2013

Jau ziņojām, ka ikgadējā festivālā “New Baltic Dance” tiks izrādīta horeogrāfes Olgas Žitluhinas, dejotājas un horeogrāfes Santas Grīnfeldes un fotogrāfa Oļega Zernova veidotā izrāde “Mazāk domā, ātrāk iesi”. Festivāla ietvaros pēdējos pāris gadus norisinās arī jauno un topošo dejas kritiķu seminārs Ne[w]kritika. Jaunie autori “trenējas”, rakstot par festivāla izrādēm, viens no uzdevumiem ir arī meklēt dažādas jaunas formas. Tā kā mums visinteresantāk ir lasīt par Latvijas mākslinieku darbiem, tad piedāvājam Ramintas Bumbulītes (Raminta Bumbulyte) tekstu. Pēc autores lūguma ir saglabātā tā bilingvālā forma, kurā angliski lasāmi citādi no Tīnas Fejas grāmatas “Bossypants”, bet latviski lasāmi jaunās kritiķes komentāri par izrādi saistībā ar citēto ideju.

“Mazāk domā, ātrāk skriesi”

Raminta Bumbulīte*

In case you ever find yourself at a magazine cover shoot (and you might, because Snooki and I have, so anything can happen!), let me tell you what to expect. It’s usually in some cool space called White or Smash House or Jinx Studios. Sometimes it’s at an amazing hotel. Wherever it is, it’s nicer than where you had your wedding. You take a freight elevator up to a beautiful loft where there is a coffee bar at which everything is free. Free, I say!

Izrāde notika tirdzniecības centra trešajā stāvā salīdzinoši klusā nedēļas vidus pēcpusdienā; tur kādreiz bija bijis restorāns, kas sadalīts atsevišķos nodalījumos galdiņiem. Bija trīs soli tiem, kas sēdēja; telpas sadalījums ar kolonnām publikai apgrūtināja redzamību. Es pavisam noteikti esmu bijusi labākās vietās, turklāt skatītājiem bija jāmaksā.

I’m a firm believer in our constitutional right to wear shoes, and I believe more people should take advantage of it. I never go barefoot during a photo shoot. Even if they say your feet are “out of frame,” don’t believe them. I know what you’re thinking and no, I don’t have horrible messed-up feet. Maybe my feet are so amazing that I want to shelter them so they can live a normal life. I don’t want them to be the Suri Cruise of feet. Did you ever think about that?

Dejotāja-modele lielāko izrādes laiku nevalkāja kurpes un viņas pēdas tika fotografētas. Kurpes klusu maliņā gaidīja, līdz dejotāja nolēma “tikt iekšā kurpēs”. Un, protams, viņa to mēģināja darīt visneērtākajā veidā, tādējādi uzjautrinot skatītājus.

The photographer will ask you what kind of music you want to play during the shoot. Remember that whatever you choose will be blasted through the loft and heard by an entire crew of people who are all so cool that the Board of Ed. officially closed school. Just murmur, “Hip-hop,” or make up the name of a hipster-sounding band and then act superior when they’ve never heard of it. “Do you guys have any Asphalt of Pinking? *disappointed+ Really? [shrug] Whatever you want, then.”

Fotogrāfs pats brīžos, kad nepilda savus primāros uzdevumus, spēlē kontrabasu. Tāpēc nevienam citam nav iespēju izvēlēties mūziku un līdz ar to demonstrēt personīgo gaumi un erudīciju.

Posing for a successful glamour portrait is very simple. Start with the basics. Turn sideways. Lean back against a wall. Move your chin forward to elongate your neck. Relax your shoulders. Make angles wherever possible. If you’re over twenty-four, smile at all times. Keep your arms slightly away from your sides so as not to smush them and make them look larger. Suck your stomach up and in, and wrap your buttocks toward the back, Pilates-style. Be yourself. When you look into the lens, imagine you are looking at a dear friend, but not a friend who would laugh at you for jutting out your chin while arching your back against a fake wall.

Dejotāja-modele pavisam noteikti jutās slikti, jo viņas kustības tiecās drīzāk slēpt nekā atklāt ķermeni. Dumpīgais raksturs bija redzams tajās ļoti “ne-modeļu-stila” pozās vai biežajā šķielēšanā, atrodoties vardes pozīcijā. Vienubrīd viņa ielika savu galvu rokās (ne)apzināti imitējot Rodēna skulptūru “Domātājs”.

Viņa sēdēja uz grīdas un viņas atbalsta rokas un pleca savērpšana rezonēja ar ārkārtīgi nejaušajām, raustīgajām un lēkājošajām domām. Dejotāja strauji un neprognozējami bēra vārdus un idejas, sākot no ļoti sarežģītiem filozofiskiem jēdzieniem līdz vistukšākajiem ikdienas komentāriem. Krievu un angļu valodas kopā sapīšana, nepārtrauktā aizmiršana, par ko viņa gribēja runāt, perfekti atainoja dabiskās domu plūsmas dabu.

Know your weaknesses. For example, I have what can be described as “dead shark eyes.” But if I try too hard to look alert, I look batshit crazy, like the runaway bride. If a bout of “creepy face” sets in, the trick is to look away from the camera between shots and turn back only when necessary. This also limits how much of your soul the camera can steal.

Dejotājas-modeles vājība visticamāk bija seja, jo viņa bieži (un lielā daudzumā) ekshibicionēja ķermeni.

Most photographers have some kind of verbal patter going on when they shoot: “Great. Turn to me. Big smile. Less shark eyes. Have fun with it. Not like that.” Some photographers are compulsively effusive. “Beautiful. Amazing. Gorgeous! Ugh, so gorgeous!” they yell at shutter speed. If you are anything less than insane, you will realize this is not sincere. It’s hard to take because it’s more positive feedback than you’ve received in your entire life thrown at you in fifteen seconds. It would be like going jogging while someone rode next to you in a slow-moving car, yelling, “Yes! You are Carl Lewis! You’re breaking a world record right now. Amazing! You are fast. You’re going very fast, yes!”

Šoreiz fotogrāfs veica savu darbu klusumā bez jebkādiem komentāriem, prasībām, lekcijām, uzmundrinājumiem, novērtējuma, aprēķiniem un citām profesijai neatņemamām iezīmēm. Tā vietā fotogrāfa “pienākumums” pārņēma horeogrāfe un sāka ietekmēt un virzīt vārdus, tēmas, ainas: “Seksīgāk!”, “Runā par skaistumu” utt. Fināla ainā, pozējot kopīgai bildei ar fotogrāfu, dejotāja pakāpeniski mainīja līmeni, kādā atradās viņas galva, tādā veidā mainot varas attiecības abu starpā.

Pēc tam, kad diskutēts par līdzībām un transformācijām daudz maz tipiskā modes fotogrāfijas pasaulē, jāizdara daži secinājumi. Konceptuālā ideja ir ļoti atbilstoša un ar potenciālu, jo pasaulē tiek diskutēts par to, vai Photoshop korekciju apjoms glamūržurnālos būtu jāatzīmē ar īpašu skalu. Vai arī mums būtu jāturpina radīt un piebāzt jauniešu prātus ar ilūzijām par perfektu pasauli? No otras puses, izrādes forma prasītos pēc tālākas izstrādes. Atsevišķi elementi man šķita nepārliecinoši, t.i., pasīvais fotogrāfs un viņa noraidošā attieksme pret modeli, mīklainā interaktivitāte (es biju samulsusi, jo nevarēju saprast, vai man arī būt interaktīvai vai nē) un trūcīgās dejotājas-modeles kustības (ievērojami mazāk vai vairāk būtu skaidrāks vēstījums). Papildus tam kontrabasa lomai un uzsvaram uz kurpēm trūka ciešākas saistības ar darba veselumu. Pašreiz izrāde ir interesants eksperimentāls skečs par būtisku tēmu un ne vairāk.

*lietuviešu mākslas kritiķe Raminta Bumbulite sāka rakstīt par deju 2010. gadā. Lai arī viņas formālā izglītība ir vizuālās mākslas vēsturē un laikmetīgās mākslas teorijā, viņai ir arī vairāk nekā desmit gadus ilga dejošanas pieredze. Viņas teksti bieži pauž mazliet nekaunīgu rotaļīgumu kopā ar dziļām zināšanām vizuālajā mākslā, literatūrā, filozofisko jēdzienu izpratni un citām kultūras atsaucēm. Raminta pašreiz dzīvo Londonā.

Raksta tapšanu un tulkojumu atbalsta:

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.