Modris Opelts

Recenzija tapusi projekta “Deja domā. Kā deju uztvert, saprast un aprakstīt” ietvaros. Jura Goguļa darbs skatāms šeit.

Aplēses liecina, ka ikdienā cilvēkam ir no 60 līdz 80 tūkstošu domu. Varētu šķist, ka tas ir vienkārši, bet pilnīgi izdzīvota doma sevī ietver klausīšanos, analizēšanu, labākajā gadījumā pateikšanu to skaļi vai uzrakstīšanu, kā arī zināšanas, pieredzi un skaidru nodomu. Tieši skaidrs nodoms ir komponents, kas liek domai kļūt apzinātai, citādi doma iestrēgst zemapziņas līmenī, kur rodas un mājo gandrīz visi esošie domāšanu procesi.  

Bet ir vēl viens domu slānis, ko Zigmunds Freids dēvēja par bezapziņu, vēlāk Karls Gustavs Jungs izkristalizēja un ieviesa terminu kolektīvā bezapziņa, kas manifestējas caur simboliem un arhetipiem, nogulsnējoties kultūrslānī cauri gadsimtiem.  To akcentēju, jo man ir gods un iespēja rakstīt par skatuviskās tautas dejas horeogrāfa Jura Goguļa darbu „Dabas atspulgā” un tieši tautas deja ir mākslas vieds, kas ienirst bezapziņas slāņos, lai attēlotu to patiesību, kas nāk no mūsu senčiem. To, ko jūtam, bet nesaprotam, vai arī esam aizmirsuši, tiecoties pēc progresa un attīstības vai regresa.  

Līdz ar to sanāk tāds intelektuāls paradokss – šī projekta uzdevums ir analizēt un apzināt to realitātes daļu, kas nav apzināma. Tāpēc, pirms uztvert, ko mākslinieki radījuši, svarīgi nolikt malā savu „Es” un ļauties. Varbūt tas arī ir visa pamatā, kā uztvert deju – spēt norobežoties no ierastā, lai dotu telpu jaunajam. Ar šādu iekšējo stāvokli es atvēru video, nospiedu “play” un uz trim minūtēm iegrimu kolektīvajā bezapziņas slānī. 

Parks, daba – vide, kas izvēlēta kā skatuve. Tas šķiet loģiski un pašsaprotami, jo sevišķi ņemot vērā horeogrāfijas nosaukumu “Dabas atspulgā”.  Būšana dabā rada interesantu efektu – nekas nav priekšplāns, un nekas nav dibenplāns, līdz ar to viss akcents ir tikai uz savstarpējām attiecībām starp vīrieti un sievieti (dejo: Katrīne Buķe un Juris Gogulis). Dejotāji spoguļo viens otru. Tie ir patstāvīgi, bet ne vieni. Kopā būšana mijas ar attālinājumiem. Klasiski tautas dejas soļi mijas ar radošām stilizācijām, kur slēgtais aptvēriens ar sānis sadotām rokām (valša aptvēriens) ir bez sadotām rokām. Tas ir pārsteigums! Lai sanāktu triks, nav nepieciešama akrobātika vai špagati, pietiek ar  negaidītu risinājumu, ko horeogrāfs ir paveicis lieliski, tas darbojas – mana uzmanība ir pievērsta. Pār visu šajās attiecībās dominē cieņa, vērīgums. Viņi nemeklē viens otru, viņi ir viens otram. Tās ir attiecības, kurās līdzsvars ir primārais. Viņi nepiedāvā, kā nokļūt līdzsvarā, bet gan parāda līdzsvara būtību. Kāda tā ir? Nezinu! Ne velti, šie ir bezapziņas slāņi. 

Ir arī lietas, kas mulsina, kur iekšējā un ārējā forma nesakrīt, kā rezultātā rodas disonanse. Piemēram, noteiktu soļu temperaments nesakrīt ar mūzikas liriku (mūzikas autors: Jēkabs Tutiņš). Vai arī iepriekš ieturētā stoiciskā attieksme bez īpaša pamatojuma tiek izjaukta, parādoties raksturdejām piemērotai lomu spēlei. Tās ir nozīmīgas lietas, kuras vairums cilvēku neapzinās, bet tās ietekmē sajūtas dejas laikā un pēc tās. 

Ar nodomu raksta sākumā nedalījos ar visu man pieejamo informāciju, jo nekad pirms jebkādas formas mākslas darba skatīšanās nelasu programmiņas. Tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, lai pieslēgtos (vai vismaz mēģinātu pieslēgties) bezapziņas slāņiem skaidrs prāts ir ieteicamāks. Ne velti Jungs šos slāņus pētīja caur sapņiem. Otrkārt, ja mākslinieks vēlas nodot ko konkrētu, tad tas ir viņa uzdevums noteiktajā laika sprīdī, ko viņš ir izvēlējies. Ja autoram ir nepieciešama papildu informācijas gūzma, lai uzvedinātu uz noteiktām domām, tas liecina par nespēju kompetenti veikt savu darbu, un man tas nešķiet vērtīgi. Mākslas vērtību es mēru pēc tā, vai esmu iedvesmots radīt. Vai saņemtais impulss ir dzīvotspējīgs. Tam var būt cita forma, cita garša vai sajūta, bet tas dzīvo. Mākslas individuālās dabas dēļ katram pašam ir jāatklāj šī darba vērtība, cik dzīvot spējīga ir šī radošā dzirksts.   

Modris Opelts ir laikmetīgās dejas dejotājs, horeogrāfs un skolotājs, kas šobrīd dzīvo Vācijā. Trīs gadus bijis laikmetīgās dejas kompānijas “Ārā” dalībnieks.Dejojis vairāk nekā divdesmit laikmetīgās dejas un teātra izrādēs, ievērojamākās no tām: “Ārā”, “Rauts”, “Makbets”, “Nature Morte”, “Salome”, “Eksperiments ar apskāvienu”, “Turku Kafija”, “Abas malas”, “Ananda”, “Memor”, “Ķermeņu postulāts” u. c. Strādājis kā horeogrāfs / kustību mākslinieks teātra izrādēs Dailes teātrī “Iespējamā tikšanās”, “Atzīšanās”, Latvijas Leļļu teātrī “Kaštanka”, Liepājas teātrī “LUV”. Kopā ar Anniku Andersoni, Sintiju Siliņu un deju grupu “Benefice” radījis izrādi “Gorodki”, kas ieguvusi Latvijas Dejas balvu 2017./2018. kategorijā “Mūsdienu dejas uzvedums vai notikums”.
Tautas dejas sācis dejot četru gadu vecumā Pāvilostā, vēlāk tautas deju kolektīvā “Auseklītis”, kā arī tautas deju ansamblī “Vektors.” Vadījis jauniešu tautas deju kolektīvu “Laine”, bijis pedagogs tautas deju kolektīvā “Auseklītis”, Ryan International School Mumbai (Indija) un deju studijā “Benefice”.  

Attēls: ekrānšāviņš no video