Anna Pierhuroviča*

2023. gada 10. martā apmeklēju “Snick Dance Company” (“SDC”) lielo atskaites koncertu “Kopā” VEF Kultūras pilī. Pēc tam, kad koncerta biļetes tika pilnībā izpirktas trīs minūšu laikā, organizatori lēma par labu papildkoncertam. Man burtiski paveicās, ka dabūju vietas, un būtu rūgti nožēlojusi, ja nebūtu šo koncertu redzējusi.

Tipiski atskaites koncertiem tā struktūru veidoja dažādu studijas filiāļu un vecuma grupu priekšnesumi ar vakara vadītāju komentāriem starp tiem. Redzēju gan pirmsskolas vecuma bērnus tipiskos “čau, mammu!” izpildījumos (viss normāli, mazajiem arī jāuzstājas), šeit bez pārsteigumiem. Tāpat bija iespēja redzēt skolas vecuma dejotāju grupu priekšnesumus, kā arī īpašas pieaugušo “Special For Ladies” grupas uzstāšanos. Šajā koncertā bija īpašie viesi – skatuves mākslinieki Aminata un apvienība “Bermudu divstūris” (“SDC” vadītājs Alex Snickers jeb Snikers ir grupas dalībnieks un horeogrāfs). 

Deja nav tikai par kustību virkni saskaņā ar mūzikas ritmu. Tā ir mākslas forma, kas saistīta ar bagātu vēsturi un kultūru. Kad apgūsti kādu dejas stilu, ir svarīgi saprast tā unikālo vēsturi un kultūru, nevis tikai fokusēties uz kustību kopīgošanu un to saukšanu par horeogrāfiju. Piemēram, hip-hop cēlies no afroamerikāņu un latīņamerikāņu kopienām Bronksā Ņujorkā 20. gs. 70. gados. Tas bija veids, kā cilvēki izpauda sevi un socializējās, izmantojot kustību un mūziku. Katram dejas stilam ir savi tehniskie elementi un pamatprasmes, kas jāiemācās un jāpārvalda. Piemēram, baleta dejotājiem ir jāapgūst korekta stāja, līdzsvars un precīzas pozīcijas. Kad ir laba izpratne par dejas stila pamatiem un apgūts korekts kustību katalogs, ir iespējams attīstīt savu stilu, un “SDC” dejotājiem pavisam noteikti ir šī bāze. Ikdienā redzu daudz neveiksmīgu piemēru ar kolektīviem, kur bērniem un jauniešiem tiek mācīta parodija par deju stiliem, piemēram, vogue (t.s. ’nogue‘), kur deju pasniedzējs paņēmis divas vai trīs kustības un nepareizi iemācījis saviem dejotājiem, pilnībā ignorējot atbildību pret konkrētā dejas stila specifiku. “Snick” koncertā redzēju horeogrāfijas, kas bija atbilstošas dejotāju vecumam un attīstības līmenim, un tas mani tik ļoti iepriecināja, jo signalizē, ka šajā deju kolektīvā dejas stila specifika un cieņa pret to ir vērtība.

Pēdējo piecu gadu laikā Latvijas mūsdienu deju kolektīvu priekšnesumos izteikta parādība bijusi akrobātika un triki. Lai arī tie spēj pievienot priekšnesumam satraukumu un wow elementu, to pārmērīgums bieži nogurdina un šķiet bezmērķīgs. Protams, mērķis var būt arī “paskaties, ko es spēju!” – uzmet ritentiņu uz vienas rokas, izpilda atmugurisku pārmetienu, tad viens špagats, otrs, trešais! “SDC” koncerts bija kā atelpa, jo visa koncerta laikā bija tikai viens triks. Viņu horeogrāfijas spēja aizraut ar dinamiskumu, mūzikas izvēli, dejotāju enerģiskumu un precizitāti un citiem priekšnesumu elementiem, kas uzstāšanos spēja padarīt fantastisku. Tātad – NAV obligāti nepieciešami triki, lai radītu augstas kvalitātes dejas priekšnesumu, un varbūt ir vērts ieguldīt papildu laiku dejotāju tehnikas slīpēšanai un skatuves tēla veidošanai. Deja nav tikai kustību sekvence.

“Snick” koncertā redzēju dinamiskas kustības, kas ietvēra tempa, enerģijas un kustības līmeņu variācijas, lai radītu kontrastu un daudzveidību, kā arī partneringa elementus, kas īpaši palīdzēja uzsvērt dejotāju saliedētību savās grupās. To ir ļoti grūti notēlot jauniešu grupās, tāpēc to īpaši novērtēju, jo ir būtiska atšķirība starp kopību un saliedētību Instagram bildēs un reālajā dzīvē. Šie dejotāji mani diezgan spēcīgi pārliecināja, ka viņi ir uz viena viļņa.

Otra lieta, kas koncertā mani patīkami pārsteidza, – nulle košu un spilgtu tērpu, nulle rekvizītu, pie kā esmu pieradusi tipiskā mūsdienu deju kolektīva koncertā vai izrādē. Gribu arī precizēt, ka tas nav obligāti kaut kas kaitniecisks, tomēr katram kolektīvam un horeogrāfam ir savas preferences un kopējā vīzija. Tas, kas man sniedza atelpu, ir fakts, ka horeogrāfijās būtībā redzēju tikai pašus dejotājus un viņu dažādās personības. Es burtiski sajūsmā spiedzu no tās enerģijas, ko rada “Snick Mafia” grupa! Es maksāšu jebkādu naudu, lai redzētu pilnu šīs grupas koncertu, viņi ir fantastiski! 

Mani nepatīkami pārsteidza skatītāju kuslums un pasīvums. Domāju: bāc, jūs esat atnākuši uz savu bērnu un draugu koncertu, kāpēc jūs viņus neatbalstāt?! To arī vairākkārt atkārtoja koncerta vadītāji, lai skatītāji ir skaļāki, atvērtāki un atbalstošāki. Manuprāt, šādos pasākumos nepietiek tikai ar monotoniem aplausiem pēc katra deju numura. Novērojums – lielākā daļa uz saviem bērniem skatījās caur viedtālruņa kameras ekrānu. Aizdomājos par to, cik daudz laika vecāki velta, lai patiešām iepazītos ar to, ko dara viņu atvases. Tas nav primitīvs “aizeju pakustēties” variants, bet pavisam nopietna nodarbošanās un dzīvesveids. Ilustrēšu aprakstīto situāciju ar pašas veidotu skici.

Sasmējos, kā blakussēdētāja dusmojās uz mani par to, ka skaļi atbalstu dejas priekšnesumus, un demonstratīvi taisīja ciet savas ausis. Kundze Kārena, izejas durvis ir marķētas ar zaļu!

Dejotājiem ir jājūt skatītāju enerģija, lai sniegtu savu labāko iespējamo izpildījumu. Skatītāju sveicieni, saucieni, kliedzieni un aplausi spēj nodrošināt kustību enerģiju un sniegt pašpārliecību, lai dejotāji spētu atbrīvoties no iekšējas pretestības vai kautrības. Tas ir atbalsts un vajadzīgais troksnis no skatītājiem, kas spēj radīt kopības sajūtu, kā arī savstarpēju saikni starp dejotājiem un tiem, kas viņus skatās. Tas ir īpaši svarīgi sacensībās un koncertos, kā precīzi atgādināja koncerta vadītāji. Īsumā, skatītāji ir tikpat liela uzstāšanās daļa kā paši dejotāji.

Tērpu kontekstā tika ievērotas dažādas gaumīgi izvēlētas krāsu kombinācijas ar variācijām apģērbu ziņā, un tas, manuprāt, ir ļoti mūsdienīgi, jo tā katrs dejotājs saglabā savu individualitāti un izvēlas sev ērtākos un patīkamākos apģērbu gabalus, vienlaicīgi ievērojot vienojošo horeogrāfijas kostīmu elementu. Bērnu grupām pārsvarā dominēja vai nu vienoti krekli, vai hūdiji, kas radīja ļoti labu vizuālo tēlu, īpaši ņemot vērā intensīvo gaismu šovu uz skatuves.

Gaismu profesionālie režīmi un toņi bija sevišķi slavējami un pielāgoti šāda veida koncertam – siltie toņi mazāko bērnu numuriem, vēsāki toņi un tumšāki režīmi nopietnākām horeogrāfijām ar pieaugušajiem dejotājiem. Gaismu integrācija horeogrāfijās radīja izteikti mūsdienīga deju koncerta pieredzi un sajūtu.

Piekrītu Beātes Svarinskas rakstītajam par izteikti enerģiskajiem un dinamiskajiem numuriem ar kompozīciju un zīmējumu variācijām. Īpaši “Snick Mafia” numuri bija ļoti augstas kvalitātes un ļoti profesionāli! Viņu enerģija mani burtiski mobilizēja jau no pirmā numura, un viņu ietekmē es nespēju nekustēties. Laikam tādēļ arī izvēlēts attiecīgs grupas nosaukums – jo ietekmīgs. 

Ja es būtu elektroauto, uzlādētos pie “Snick Mafia”! Viņi bija tik fantastiski, tik enerģiski, viņi pārvaldīja skatuvi visos savos numuros, un es nespēju sagaidīt, kad atkal dejos tieši šī grupa. Manās acīs šai grupai vienkārši nebija neveiksmju, visi deju numuri mani šokēja, pārsteidza, iedarbināja, visi “Mafia” numuri. Burtiski kliegšana, raudāšana, rīstīšanās – Teilores Sviftas fani un mīmu cienītāji kopumā šo atsauci sapratīs. “Snick Mafia” ir jāredz un jāpiedzīvo! Joprojām iztēlē redzu Nataljas Mamacita Šabartšinas (Igaunija) horeogrāfijas elementus šo fantastisko dejotāju izpildījumā. Mani absolūtie favorīti no grupas ir dejotāja Patrīcija Andersone – viņa burtiski komandēja skatuvi un enerģiju Dārtas Ģīles horeogrāfijā –, kā arī dejotāja Elizabete Lonija Linde, kuras tehnika un kopējais izpildījums ir vienkārši no citas planētas, tāpat vēlos pieminēt līdz šim uz skatuves vēl neredzētu tehnisko precizitāti, horeogrāfijas izjušanu, absolūtu imersiju un dažādo dejas stilu pārvaldīšanu – Ņikita Volkovs. Kopš pirmā numura ar šo dejotāju raksta autore bija pārāk šokēta, lai runātu vai domātu. 

Vēl manā favorītu sarakstā bija dejotāja Ralfa Buliņa hip-hop un house numurs Jūrmalas filiāles grupai, kā arī Rīgas grupas “Juniors” hip-hop un afrohouse numurs Rebekas Irbes un Snikera horeogrāfijā.

Snikera dejotājiem ir ļoti paveicies, ka deju studijas vadītājs ir tieši Snikers! Viņa enerģija un daži unikālie manierismi redzami arī dejotāju sejās un izpildījumā, kas ir fantastiski. Bet īpaši vēlos uzsvērt, ka “SDC” dejotāji ir izteikti privileģēti, jo ar viņiem ir strādājuši tādi meistari kā Baiba Klints, Rebeka Irbe, Gundega Pūtele, un vēl šiem dejotājiem ir unikālā privilēģija uzstāties kopā ar tādiem māksliniekiem kā Aminata un “Bermudu divstūris” – tas ir super nozīmīgi, un redzams, ka dejotāji izbauda katru sekundi, ko pavada uz skatuves kopā ar šīm personām. Jaunu dejotāju ekspozīcijai ar pieredzējušiem skatuves māksliniekiem ir daudz ieguvumu: 1) iespēja redzēt, kā dziedātāji interpretē un jūt konkrētā numura mūziku, un iedvesmoties no viņiem; 2) iespēja mācīties, kā skatuves mākslinieki sevi vada uzstāšanās laikā, kā komunicē ar skatītājiem, kā sadarbojas cits ar citu, un tādā veidā apgūt komandas darba, komunikācijas un savstarpējās saiknes nozīmi veiksmīgas horeogrāfijas izveidē; 3) iespēja apzināties savu vērtību kopējā priekšnesuma kontekstā un ļaut citiem dejas entuziastiem redzēt, kā vokāls priekšnesums tiek papildināts ar deju.

Īsumā: ar iedvesmošanu, motivēšanu, mācīšanās iespēju nodrošināšanu, jaunu stilu un žanru kvalitatīvu apgūšanu un kopības sajūtas veicināšanu iepazīšanās ar skatuves māksliniekiem var palīdzēt jaunajiem dejotājiem attīstīt prasmes un padziļināt izpratni par deju kopumā. 

* Anna Pierhuroviča ir profesionālās ievirzes deju skolas “Benefice” ārštata repetitore, dejotāja, Latvijas un pasaules dejas notikumu analizētāja. Mūsdienu deju koncertstāsta “Augstāk par zemi” modelēšanas koncerta (2019) repetitore un lielformāta dejas video (2021) repetitore un virsvadītājas asistente.

Titulfoto: Ieva Romaško