Lāsma Bergfelde*

Dienas gadās labākas un sliktākas, un ir tādas, kuras nekad nevar aizmirst. Ir notikumi, kas mūs iespaido, un gadās lietas, kas atstāj mūs vienaldzīgus. Varam satikt cilvēkus, kas dara mūs labākus, un ir tādi, par kuriem pēc tikšanās nekad vairs neatceramies.

Atceros, reiz biju uz absurda drāmas iestudējumu (Dailes teātrī “Gaidot Godo”), kas man nepatika. Par to stāstīju, arī atgriežoties mājās. Vēl arī nākošajā dienā izrāde ik pa laikam ienāca prātā, un ar laiku sāka likties, ka izrādē bijis arī kaut kas labs, lai arī līdz galam nesaprasts. Tā šīs izrādes nospiedums manī palicis līdz šodienai. Domāju, tieši to arī meklējam teātrī un jebkurā skatuves mākslas izpausmē, vai tā būtu laikmetīgā deja vai balets, opera vai teātris. Gribam, lai mūs iedvesmo, lai iekustina jūtu un emociju pasauli, lai rezonē mūsu domu laukos. Mēs gaidām, lai mūsos paliek kāds nospiedums.

Par jauno baleta “Romeo un Džuljeta” iestudējumu nevaru pateikt, ka tas nebūtu izdevies, taču tas nav arī izcils veiksmes paraugs. Diemžēl tas pieder tieši tai kategorijai, kas nepaliek ilgi atmiņā un neatstāj dziļus nospiedumus. Iespējams, ka manu skatītāja neobjektivitāti iespaido lieliskais 1999. gada “Romeo un Džuljetas” iestudējums Latvijas Nacionālajā operā. Piekrītu, ka visu skaisto, atmiņā noglabāto objektīvi salīdzināt ar jebko patlaban notiekošu nav iespējams, tāpēc uz balto namu gāju tieši pēc jauna mīlasstāsta, pēc jaunas iedvesmas. Neesmu ļoti uzcītīga baleta skatītāja, bet akadēmiskā deja man patīk, un to patiešām baudu.

Jaunajā Šekspīra traģēdijas iestudējumā uz skatuves visspilgtāk pamanāmas bija tieši sievietes, viņu dzimtas naids bija stiprāks, mīla un ciešanas dziļākas. Radās iespaids, ka būtiskākā sižeta līnija tiek vilkta caur vīriešu pasauli, viņi sitas un cīnās, bet aiz katra vīrieša stāv kāda sieviete. Tik kaislīga kā Tibalta draudzene, tik valdonīga kā Džuljetas māte. Viktorija Jansone Džuljetas mātes lomā noteikti bija spilgtākais no visiem iestudējuma tēliem. Reizēm, vērojot kā viņas uznāciens uz skatuves paņem visu zāles uzmanību, nāca prātā Vijas Artmanes Džūlija Lamberte no filmas “Teātris”. Baleta prīma, lieliska aktrise, kas, šķiet, izbauda katru minūti uz skatuves dēļiem.

Jauno mīlētāju pāris nodejo visu, kas paredzēts. Evelīnas Godunovas Džuljeta ir rotaļīga, trausla un jūtīga, balerīnai noteikti priekšā ir daudz labu lomu. Artura Sokolova Romeo gribējās redzēt sapņaināku, pietrūka kaut kas no avantūristiskas aizrautības. Diez vai tik vīrišķīgi tiešs puisis ļautu sev tā sajaukt galvu. Abus jauniešus mīlestība pārsteidz pēkšņi. Varētu vēl saprast, ka Romeo iemīlas trauslā, graciozā meitenē, kas dejo pašā plāna vidū. Taču ne brīdi nevaru noticēt, ka Džuljeta acumirklī iemīlas maskā tērptā jauneklī, kurš ne ar ko neatšķiras no citiem balles viesiem. Tā arī šai mīlestībai nenoticu.

Visu Šekspīra traģisko mīlas stāstu izstāstīt uz baleta skatuves nav viegls uzdevums. Šoreiz librets ir krietni īsināts, atstājot tikai pagrieziena punktus, bez kuriem stāsts varētu kļūt pilnīgi nesaprotams. Iespējams, ja mani izrāde būtu patiesi aizrāvusi, tad kādas sīkas sižetiskas atkāpes arī varētu palikt neievērotas. Un netraucētu arī izrādes veidotāju vēlme paļauties, ka katrs skatītājs taču šo stāstu tāpat zina un var aizpildīt trūkstošās vietas pēc savas sapratnes.

Deja ir spēcīga cilvēka pašizpausme. Arī šoreiz bija prieks skatīties uz košajiem triepieniem kordebaletā, izteiksmīgiem raksturlomu dejotājiem, taču dziļākas pēdas nepaliek. Un žēl, ka nepaliek.

*Skatītājas viedoklis.