Bērnu laiks. Par Kristīnes Brīniņas izrādi “Izdzīvot bērnus”

19/10/2021

Marija Saveiko

Gaidot izrādes sākumu, vēroju apkārtni – skraidošos bērnus, skatītājus, zilās debesis, scenogrāfiju un pēkšņi dzirdu: “Mammu, Mārai tikko zobs izkrita.” Skatos paziņojuma virzienā. Tur stāv puisis, izstieptā rokā turēdams izkritušo zobu. Netālu dzirdu smieklus, tā laikam ir Māras mamma. Nu jā! Vai būtu iespējams vēl labāks priekšvārds?

Kristīnes Brīniņas izrādes “Izdzīvot bērnus” darba apjomu mēģināju aptvert, vēl nezinot, ka man būs iespēja noskatīties pirmizrādi. Vispirms bērniem jādod laiks un telpa, kurā izpausties. Tad brīvā bērnu būšana ir jādokumentē, vēlāk jāparāda bērnu vecākiem, un tad seko tiešais darbs ar kustību, vārdu, kompozīciju, scenogrāfiju. Pieļauju, ka šie izrādes veidošanas posmi norisinājās gan paralēli, gan secīgi. No pieredzes zinu, ka arī darbs ar profesionāliem dejotājiem un aktieriem reizēm nav ļoti strukturēts un pakāpeniski organizēts, bet drīzāk atgādina pašu dzīvi, kurā jāmaina pieeja, pielāgojoties vairākiem pa ceļam sastaptiem faktoriem. Domāju par to, cik daudz tas, ka izrādes dalībnieki – bērnu vecāki – nav profesionāļi, lika mēģinājumiem vai pašai izrādei mainīt kursu, stratēģijas un uzdevumus?

Domāju arī par to darba daļu, ko skatītājs nekad neredzēs, par visiem horeogrāfes un izpildītāju iekšējiem procesiem – domām, idejām, emocijām un sajūtām. Kā vecāki gatavojas kāpšanai uz skatuves un kā savalda stresu? Vērojot viņus, liekas, ka vecāki šeit tā katru dienu kopā pavada laiku. Viņiem mugurā forši tērpi. Interesanti, vai bērni palīdzējuši izvēlēties? Bez liekas romantizēšanas (jo saprotu, ka dzīve paliek dzīve) uzskatu, ka, izvēloties piedalīties izrādē, šie vecāki veica milzīgu ieguldījumu savās attiecībās ar bērniem. Iespējams, ne tikai savās attiecībās.

Kaut kur starp pārdomām par izrādi un izkritušo zobu iztēlojos savu mammu uz skatuves. Manā bērnībā viņa apmeklēja katru koncertu, kurā uzstājos. Tas bija viņas ieguldījums mūsu attiecībās. Bet – vai viņa būtu gatava mēģināt nodejot manis improvizēto kustību uz skatuves kopā ar citiem vecākiem? Šķiet, manā bērnībā laiks neļāva vecākiem būt tik brīviem. Tāpēc 90. gadu kontekstā grūti pat iedomāties šādu pasākumu. Šodiena ir citādāka it visā, un “Izdzīvot bērnus” ir tam pierādījums. Laiks prasa būt godīgam pret sevi un citiem, laiks prasa dzīvot līdzi notikumiem, nevis stāvēt blakus. Laiks prasa pamanīt un palikt ar to, kas sāp, nevis aizvērt uz to acis. Svarīgi – šodien laiks ļauj to darīt. Klausoties bērnu dialogus viņu vecāku izpildījumā, dzirdēju, ka šodienas bērni tāpat kā viņu vecāki nav vienaldzīgi.

Pati izrāde bija kā bērns – neizsmeļamas enerģijas un nepārtrauktas kustības avots. Šķiet, aktieri apstājās tikai tad, kad, guļot uz zemes, spēlēja mirušos. Visu pārējo laiku viņi skrēja, lēca, dejoja, kustējās. Izrādes norises laukumiņš stundas garumā bija kā dzīvības pilns bišu strops – skaņas, dziesmas, sarunas. Domāju par tām stundām, kas pavadītas, pa gabaliņiem liekot mozaīku – izrādi. Mani interesē, kādu ceļu izgājuši bērnu vecāki, lai izrādes telpu – saulaino Liepājas skvēriņu – piepildītu ar gaisīgumu, rotaļīgumu, atļaušos teikt, arī ar bērnu prikoliem. “Aaa, go crazy, go stupid,” (kļūsti traks, muļķojies – angļu val.) skrienot garām, izkliedz viena no aktrisēm mammām. Un paliek tik labi. Ne smieklīgi, bet patiesi labi no tā vien, ka arī pieaugušais var atļauties šādi pakliegt. Varu tikai iztēloties kontekstu, kurā bērns izdomāja šo frāzi, bet viņa mammas izpildījumā pieņēmu to kā aicinājumu atļaut sev uz brītiņu atstāt pieaugušā lomu un pamuļķoties tepat kopā ar viņiem – galvenajiem varoņiem.

Attēls: skats no izrādes, foto Ritvars Sproģis & Marta Kalēja.