Atbalstītāji un sadarbības partneri
Inta Balode, Maija Uzula-Petrovska, Valts Miķelsons
2015. gada nogalē mēs, trīs no DANCE.LV žurnāla – Maija Uzula-Petrovska, Valts Miķelsons un Inta Balode –, devāmies uz Berlīni mākslu meklēt. Rezultātā tapa šis ziņojums, kurā katrs no brauciena dalībniekiem aplūko Berlīnē redzēto no savas perspektīvas.
Inta: Ražots Rietumeiropai
Pirmais apskates objekts bija VDR muzejs. Latvijas muzeju mērogiem pavisam nelielā telpā salikts milzums informācijas, materiālu un interaktīvu elementu. Pēc apmeklējuma jūties pamatīgi nostrādājies, virinot atvilktnes, cilājot vāciņus, liekot austiņas, braucot “Volkswagen Trabant”. Rezultāta gana daudz dejiskas pieredzes – brauciens “Trabantā”, pārvērsts par rallijspēli, pamatīgi sašūpoja dūšu; daudz dejas redzēju arī nūdistu tradīcijas bildēs (izrādās modernās dejas aizsācēju – Rūdolfa Lābana un citu – sludinātais dabiskā ķermeņa un veselības slavinājums itin labi dzīvoja arī VDR un dzīvo vēl aizvien). Vēl padomāju par to, ka, salīdzinot ar PSRS, VDR bija laba dzīve. Tas gan laikam nebija izstādes vēstījums, bet ko man darīt, ja viņu it kā “nožēlojamās” preces man izskatās pēc lieliska importa, par kādu varējām tikai sapņot. Arī tagad nekas nav mainījies, Vācijā kāri iepērkam veļas pulveri, kas “ražots Rietumeiropai”. Vai izrādes arī ir ražotas dažādiem tirgiem?
Maija: Interakcijas spožums un posts
Latvijas kultūrvidei tipiskā kārtā darbojos vairākās radniecīgākās un attālākās profesionālajās sfērās – teātra kritika, laikmetīgās dejas kritika un PR, muzeju joma. Šosezon pildot “Spēlmaņu nakts” žūrijas locekles pienākumus, “neobligāto” izrāžu (t. i., izrāžu, kas nav tapušas Latvijas teātros šajā sezonā) skatīšanos esmu samazinājusi līdz minimumam – ir svarīgi nosargāt laiku ģimenei, draugiem, ar profesionālo dzīvi nesaistītām, bet būtiskām lietām. Brauciens uz Berlīni man bija kā patīkams sānsolis no Latvijas izrāžu stingrā apmeklējuma grafika. Savukārt VDR muzeja apmeklējums bija nodeva manam ikdienas maizes darbam – jauna muzeja veidošanai, kurā būtiska citu muzeju pieredze. Viens no iemesliem, kādēļ vēlējos apmeklēt tieši VDR muzeju bija informācija, ka tajā liels uzsvars likt uz interaktīvajiem elementiem. Interakcija jeb patērētāja mijiedarbība ar kultūras produktu ir viens no būtiskākajiem jautājumiem, kas mūsdienās tiek cilāts gan skatuves mākslu, gan muzeju piedāvājuma sakarā. Ja muzejā nav interaktīvu elementu, kas apmeklētājam ļautu līdzdarboties, kaut ko virinot, spēlējot, rakstot, zīmējot, runājot vai neskaitāmos citos veidos ņemoties pa ekspozīcijas spēļu kasti, tad šis muzejs ir bezcerīgi senils.
Interaktivitāte pastāvīgi uzglūn arī izrādēs. Skatītāji nevar būt droši, ka tumsas aizsegā varēs netraucēti vērot uz skatuves notiekošo. Auditorijai uzdoti jautājumi, aicinājums uz deju, ēdināšana vai dzirdīšana, lūgums asistēt izrādes darbībā – ar šiem un citiem paņēmieniem skatītāji tiek padarīti par izrādes līdzzinātājiem, līdzdarītājiem un arī līdzradītājiem. Dažreiz tas darbojas smalkā veidā, reizēm izskatās pēc primitīva pielīšanas mēģinājuma. Gan muzejos, gan izrādēs jau var konstatēt arī gana lielu interaktīvo štampu plejādi. VDR muzejā kaut kādā veidā darbināms ir jebkas. Piemēram, lai apskatītu lielāko daļu eksponātu, jāvirina skapīšu durvis. Aiz tām var būt gan priekšmeti, gan video. Jau pie kādām trešajām durvīm roka stiepjas mehāniski, un durvis veru vairāk vēršanas pēc, ne tādēļ, ka mani īpaši interesētu, kas aiz tām slēpjas. Ekspozīcijas izkārtojums, protams, maina apmeklētāju izpildīto horeogrāfiju – tajā ierasto slīdēšanu gar vitrīnām ar periodisku galvas pieliekšanu anotāciju virzienā, nomainījušas aktīvas roku kustības. Ik pa brīdim ķermeņi pilnībā ieņem citas pozas, apsēžoties pie VDR funkcionāra vai pratinātāja galda vai ieņemot vadītāja vietu automobilī. Ekspozīcijas ķermeniska izdzīvošana noteikti palīdz to labāk saglabāt atmiņā. Atkārtotās skapīšu durvju virināšanas figūras gan šajā funkcijā nedarbojas, jo rada monotonu iespaidu. Zināmā mērā VDR muzeja ekspozīcija noslīkst interakcijas pārbagātībā – aktīvā ņemšanās nereti šķiet pašmērķīga un pat aizēno ekspozīcijas tēmas un priekšmetus, dziļākas intereses vietā radot vienaldzību.
Inta: Desas kā iemesls
Tieši tas, ko gaidu no lielpilsētas, – stundu pirms izrādes uzzinu, ka ir viens traks zviedrs, kurš visu Adventa laiku katru vakaru rāda citu izrādi. Nav ko daudz domāt, dodamies pa taisno uz Volksbühne Berlin. Cita starpā teātra māksliniecisko vadītāju Franku Kastorfu, kurš teātri vada kopš 1992. gada, drīz nomainīs kāds cits. Visi gaida ar lielu interesi.
Nopērkam biļetes uz “Wir sind die Guten – Adventskalender von Markus Öhrn”. Izrādās šī ir 18. diena. Par to liecina lieli cipari uz sarkanā priekškara, sarkana gaisma zālē, un norāde, ka ieeja no 18 gadu vecuma. Tik traki nav, lai gan trīs no 30 skatītājiem zāli pamet izrādes laikā. Visai idilliskā atmosfērā – grūta sieva, enerģisks vīrs un, visticamāk, vīramāte ratiņkrēslā gaida Ziemassvētkus un dara visu (piemēram, lēkā pa batutu), lai bērniņš nāktu ārā pareizajā laikā. Šodien ir desiņu ēšanas diena. Stāsta varoņi tērpti prastās kartona maskās, kur mutes caurums izgriezts palielāks, lai cauri varētu izbāzt desas. Laulātie sāk rotaļāties ar desiņām, iemiesojot dažādās seksuālas fantāzijas. Māte galda galā ir visai sapīkusi par jaunās paaudzes amzieri. Tomēr, kad viņa ņem visu savās rokās, mīlīgās vakariņas pārvēršas sātaniskā rituālā ar ēdiena atvemšanu un izrakāšanu no aizmaskas, urīna maisa izliešanu pār radinieku galvām un augšāmcelšanos no ratiņiem ar kādas melnā tērptas būtnes atbalstu. Tas viss vēl dūmos un skarbas mūzikas pavadībā. Protams, ka viņš, kuru nesauksim vārdā, pretojas Pestītāja atnākšanai laimīgās ģimenes klēpī.
Galvenie ieguvumi. Interesants izrāžu maratona formāts, kas sakrīt ar noteiktu tradīciju. Intriga par to, kas notika citos vakaros. Spriežot pēc Facebook bildēm, katru vakaru tiešām bija kaut kas cits, bet viss turējās dzimšanas gaidīšanas un solītās kristiešu hepeningu apspēlēšanas garā. Tiku arī pie diezgan lielas smieklu devas un vienlaikus pie pārdomām par dažādu “riebīgo” tēlu un darbību iedarbību. Varbūt tieši šie pārspīlētie paņēmieni ir tie, kas tikai 30 minūšu darbā ļauj pateikt tik daudz par svētkiem, ģimenes situācijām, dažādiem raksturiem. Turklāt sejas ir aiz maskām.
Maija: Šis klusais gaidīšanas laiks
Berlīnē ierodamies pašā karstākajā pirmssvētku laikā – nedēļas nogalē pirms Ziemassvētkiem. Laikapstākļi ir burvīgi pavasarīgi, taču par Ziemassvētku atmosfēru gādā tirdziņi, kuros var dzert karstvīnu, ēst desas, vizināties ar panorāmas ratu vai zirgu karuseli un kioskos iegādāties daudz dažādu nieku, kas nevienam nekad nebūs vajadzīgi. Tirdziņu ir daudz, un tie ir tipoloģiski tik vienādi, ka mazpazīstamā pilsētā tos viegli sajaukt. Kā satikšanās vietu labāk izraudzīties kādu nepārprotamāku orientieri. Ap tirdzniecības centriem kā magnētiem koncentrēti blīvi cilvēku pūļi, kamēr sānieliņas ir tukšas un klusas. No vienas puses, Ziemassvētku laiks ir pārsātināts ar patērnieciskām aktivitātēm, no otras puses, intensīva ir arī svētku komercializēšanās kritika. Šis vienlaikus ir ģimenisku vērtību un garīguma slavināšanas laiks un depresiju un pašnāvību laiks.
Markusa Orna Adventa kalendārs skatāms kā Ziemassvētku meinstrīmam opozicionāra aktivitāte. Pusstundu garais šovs ir provokatīvs, spēlējoties ar dažādiem ķermeņa izdalījumiem, izmantojot seksa tēmu, bez tabu rotaļājoties gan ar jaunas dzīvības, gan vecuma un slimības tēmām, tomēr manas skatītājas jūtas tas neaizskar, drīzāk pat savā, viegli ciniskā veidā (kas ļauj atcerēties “Dienvidparka” hrestomātisko dejojošo un dziedošo kaku Mr Hankey the Christmas Poo) paspilgtina svētku noskaņu, pārmērīgi saldas un iemidzinošas cukura glazūras vietā atmodinot ar kādu piparu devu. Vairākiem skatītājiem šis piedāvājums tomēr ir par šerpu un viņi pamet izrādi, nesagaidījuši finālu. Vai viņi tiešām būtu domājuši šeit saņemt tīru un nevainīgu klusā gaidīšanas laika mantu?
Aiz maskām slēptā šova ģimenīte huligāniski (bet man šķiet, ka ne nopietni sociālkritiski) atmasko ģimeniskās vērtības. Groteskajās ainās var saskatīt daudz patiesības, taču tas manī nerada bezcerīguma un vērtību krīzes sajūtu. Ja Ziemassvētki var būt vienlaikus komercializēti un garīgi, ģimeniski un vientuļi, skaisti un banāli, svinīguma pilni un komiski, tad tāda varu būt arī es.
Inta: Kukainis kā soģis
Vismaz vienu 1994. gadā izveidotā britu un vāciešu mākslinieku kolektīva “Gob Squad” izrādi jau bijusi redzējusi. Lai gan varbūt arī nē, taču apmeklēt “Gob Squad” izrādi izvēlējos jau ar visai skaidru sajūtu par viņu darbu kā tādu, kurā saplūst dažādas mākslas, kurā dzīve un māksla draudzīgi pārplūst viena otrā, kurā nav jāmokās ar jautājumiem par to, kas ir izrādes tēma, kurā kopumā ir pozitīvs noskaņojums.
Izrāde notiek turpat, Volksbühne, tikai citā nelielā telpā – Sarkanajā salonā – kurš arī ir sarkani izgaismots. Bārs darbojas, cilvēki sasēduši ar dzērieniem pie galdiņiem vai dīvānos. Pie ieejas uz rokas uzsit zīmodziņu, ja nu gribēšot iziet. Kāpēc lai es gribētu iziet? Būs tik traki, ka jāmūk? Būs ilgāk, nekā rakstīts?
Redzamas vairākas video kameras, spēles laukums pavisam iespiests starp skatītājiem, izvēloties vietas pirmajā rindā, ir nedaudz bail, ka būs pamatīga skatītāju iesaiste, kas turklāt tiks projicēta vai translēta. Tas laikam jau iet ārā no modes – iesaiste ir tikai tik daudz, ka izrādes beigās pēc brīvas izvēles ir iespēja padejot. Nekādas vardarbības, lai gan izrādes tēma par cilvēka dabas noskaidrošanu un paskaidrošanu kukainim varētu būt pamats ne tādai vardarbībai vien. Kukainis ir zaļš dievlūdzējs stikla traukā. Šie kukaiņi visvairāk zināmi sava seksuālā kanibālisma dēļ, bet tā kā viņš vai viņa ir viens, nekas TĀDS šajā vakarā nenotika.
Izrādes sākas ar nelielu formālu deju, ko dejotāji izpilda tērpušies kukaiņa kostīmos. Rituālā ievada laikā dejotāji pa vienam mikrofonā izsaka kādu frāzi, kas sākas ar “es pazaudēju sevi…” – pēc vairākiem džintonikiem, masturbējot, dejojot…Tad “kukaiņi” izstāsta kādu īpašu personīgās dzīves epizodi, kurā parādās kāda viņu vājība/ dīvainība (grauzt nagus, ostīt citu cilvēku dibenus utt.) un pabeidz stāstu, noņemot masku un sakot “es esmu cilvēks”.
Pēc kukaiņa ienešanas izrādes vietā lielākā daļa izrādes laika ir “dejošana par…”. Kāds no dejotājiem sāk teikumu ar “mēs” (tātad cilvēki) un izsaka kukainim kādu apgalvojumu, kam pats piekrīt vai kas ir patiess par paša dzīvi. Tie, kuri piekrīt, dejo kopā ar viņu, tie, kuriem tā nav, nedejo. Ja kāds paliek viens ar savu apgalvojumu, seko neliela grēksūdze kukainim un solo par doto tēmu. Domas un stāsti ir skumji, smieklīgi, jocīgi, asprātīgi, filozofiski, ideoloģiski. Jādomā, ka dejotāji nemelo, taču tas nav svarīgi, jo viss tāpat ir patiesība: “Esam par vecu, lai mirtu jauni”, “Pēc menopauzes mums viss funkcionēs normāli tikai tad, ja būs daudz seksa”, “Mēs iemācījām savai astoņgadīgajai meitai taisīt viskija kokteili”, “Mums ir bijuši aborti”, “Mēs uzticamies Google”, “Mēs esam gūglējuši savu vārdu”, “Mēs esam atkarīgi no alkohola” utt.
Galvenie ieguvumi. Lielākais prieks, skatoties izrādi, ir vērot tik ļoti atšķirīgās un spilgtās personības un attiecības viņu starpā. Tas, kā katrs no viņiem kustas, kā dejo, kā izpauž sevi, izvēloties viena vai cita veida tēmas, kā saspēlējas ar partneriem. Izrādē nav radikālu pavērsienu, viss ir mierīgi. Ja pēc Adventa desiņu šova par spīti iespējai ieņirgt tomēr bija arī drusku riebīgi ap dūšu, tad te par spīti tēmu skaudrumam ir mīļi un jauki. Zināmā mērā viņi gandrīz visu laiku dara vienu un to pašu – “dejo par…”, tad vēl mazliet intervē kukaini un pāris ainas inscenē, atvēlot telpu emocijām, tēliem un zināmai terapijai. Domāju par mūsu izmisīgo vēlmi parādīt un pierādīt savu cilvēcību, īpašo vērtību. Tā kā skatītājs kukainis ir svešais, tad gan jau mērķis ir pateikt, cik labi esam, cik patiesi esam. Bet, ja patiesi, tad cik labi? Un vai kādam vispār interesē? Vai signālu sūtīšana kosmosā par to, cik jauka civilizācija esam, ir mēģinājums iestāstīt to sev? Vai paglabāt jaukumu kaut kur citur?
Maija: Komfortablais laikmetīgums
Šķiet, iepriekš neesmu redzējusi neko no apvienības “Gob Squad”, kaut viņi viesojušies Rīgā, taču varu piekrist Intai – kompānija jau pēc aprakstiem šķiet patīkami pazīstama vēl pirms izrādes apmeklējuma, savukārt izrādes laikā tās dalībnieki kļūst tik tuvi kā dīvainais kaimiņš no blakus mājas, cilvēks, kuru regulāri satiec lielveikalā un jau no galvas pārzini viņa ierasto iepirkumu groza saturu, vai kolēģis, kura dzīvi esi iepazinis iestādes gaitenī nejauši noklausītu privātu sarunu fragmentos. Tēmas, par ko šie pieci pusmūža cilvēki runā un dejo, apzināti tiek izvēlētas nekomfortablas – seksualitāte, atkarības, finansiālā situācija, aborti, reliģiskā pārliecība – taču veids, kā tās tiek prezentētas kukaiņa dieva un mūsu priekšā, ļauj viņus un mūs pašus saskatīt kā mazliet dīvainus, taču par spīti tam normālus, t.i., pieņemamus radījumus. Kukaiņa un šo mākslinieku kompānijā arī skatītājs var justies drošībā – tikai savā galvā atbildot un dejojot par izskanējušajiem jautājumiem un, saprotot, ka arī es zaļā kukaiņa priekšā esmu tāda pati normāla dīvaine, kā citi mani sugas brāļi un māsas. Izrāde nepārsteidz, taču ietin patīkamā sevi, pasauli un līdzcilvēkus pieņemošā segā.
Valts: Trīs attēlos #34: Dancing About by Gob Squad
Pa kreisi: Tonija Šmāle (Toni Schmale). bettwurst. 2014. Dzelzsbetons, tērauds, krāsoti stikla akmeņi. 25 x 200 x 25 cm
Vidū: Šārona Heijesa (Sharon Hayes). 10 minūtes kolektīvas rīcības (10 Minutes of Collective Activity). 2003. Vienkanāla videoinstalācija, video, skaņa. 10 minūtes.
Pa labi: Žoau Maria Gusmau + Pedro Paiva (João Maria Gusmão + Pedro Paiva). Glossolalia (“Labrīt”). 2014. Krāsaina 16mm filma, bez skaņas. 7.10 min
(Visi attēli no izstādēm, kuras izrādes norises dienā bija apskatāmas Berlīnē.)
Kad nomet futūristiskos kukaiņu kostīmus, dejas kompānija uz skatuves strēles paliek kā desas gabali atšķirīgās krāsās – kādu pavelk, kāds pagrūž. Varbūt, lai iekustinātu dievlūdzēju (insektu) – stikla traukā, gandrīz starp skatītājiem – nepieciešams īsts BDSM.
Vai citas sugas uztver cilvēkus kā smukus, bet garlaicīgus un ne īpaši gudrus? Vai atšķir tos pēc kustības veida? Kā kustas cilvēks, kad neizliekas par kādu vai kaut ko? Vai iespējams neizlikties?
Vai var nokomunicēt savu sociālo, politisko, seksuālo identitāti tādam kukainim? Varbūt var palīdzēt deja. Bināra atšķirība starp kustību un nekustību tad jāpadara maksimāli uzkrītoša.
Tomēr izrāde domāta skatītājiem cilvēkiem, un it drīz jāskatās uz sevi, savu izvēļu drošumu un spēju atbildēt. Mazkustības vārdā – var arī melot par eksistenciāliem jautājumiem.
Inta: Kartons kā brīnums
Lielā Berlīnes operas ēka ar mīkstajiem paklājiem un bērniem, kas tur rāpjas un veļas, un guļ zemē vecāku nenorāti, jau uzreiz ieved mazliet citādā pasaulē, nekā redzu mūsu operā, kur bērni smalkajā uzvedībā tiek audzināti daudz bargāk. Varētu domāt – ja bērni nemācēs uzvesties foajē, tad būs bardaks zālē, un viņi vispār nekad neiemācīsies iziet smalkos cilvēkos. Nekā tamlīdzīga – milzīgā zāle ir pilna, bet smiekli, komentāri un citas reakcijas ir tikai izrādes izraisītas. Viņi varbūt vēl nezina, ka smalkā sabiedrībā nevarēs gulties zemē, bet to, kā skatīties izrādi, bērni zina jau ļoti labi. Turklāt pārsteidzoši ir tas, cik atsaucīgi bērni uztver it kā ļoti niecīgus efektus – mazitīņiņas piparkūku mājiņas izbrauciens uz skatuves izraisa sajūsmas saucienus. Arī mūsdienu bērnam var radīt brīnumu tikai ar brūnām kartona kastēm vien. Latvijā to apliecinājušas, piemēram, Māras Ķimeles “Nirajamas pasakas”.
Berlīnes Valsts baleta izglītības programmas “Tanz ist Klasse!” viena no idejām ir, ka uz skatuves arī ir bērni. Izrāde sākas ar viņu parādīšanos no kartona kaudzes, kas arī vēlāk veido visas dekorācijas. Tad visi nodzied dziesmu par Ansīti un Grietiņu, galvenie varoņi uzvelk dažas kostīma detaļas, un stāsts sākas. Izrāde iepriecina ar to, cik labi izdevies stāstīt droši vien gandrīz visiem labi zināmu stāstu un vienlaikus iepazīstināt ar baleta mākslu. Viss notiek jauki, patīkami, mierīgi, bez košuma, trikiem, brīžiem arī gana lielā pustumsā (kā nekā naktī mežā ir tumšs). Iepazīstam baleta izteiksmes līdzekļus un dažādos veidus, kā tie tiek izmantoti, – kostīmi, mūzika, dekorācijas, pantomīma, deja, deja uz puantēm, solo, dueti, kordebaleta dejojumi. Kopumā pēc izrādes noskatīšanās nodomāju, ka Berlīne audzina sev ļoti labu un kompetentu baleta publiku.
Maija: Vienkāršības valdzinājums
Kā bērnu izrādēm tempa, krāsu un dažādu atrakciju ziņā konkurēt ar piedāvājumu, kas pieejams dažādos – taustāmos vai skatāmos – ekrānos? Nekonkurēt, bet pievērsties tieši sev raksturīgiem aspektiem, kuri digitālajai leiputrijai nepiemīt. Kā zināms, runas par to, ka kino un televīzija iznīcinās teātri, bijušas stipri pāragras un pārspīlētas. Elektronisko mediju attīstība un to sniegtās iespējas gan marginalizējušas teātra uzdevumu stāstīt galvu reibinošus sižetus (kinoekrāns šādam mērķim ir piemērotāks), ļaujot vairāk koncentrēties uz specifiski skatuves mākslām raksturīgo mākslinieku un skatītāju kopā būšanas aktu. Daudz lielāku nozīmi ieguvusi arī skatuves mākslas pašrefleksijas spēja. Par to, ka šķietami vienkāršās un analogās teātra formas var būt interesantas ne tikai no visa apnikušai šaurai intelektuāļu un estētu saujiņai, var pārliecināties tādās bērnu izrādēs, kuru veidotāji tiecas atpakaļ uz vienkāršu dialogu ar skatītāju, pasakas stāstīšanu, dabisku materiālu izmantošanu un rotaļāšanās prieka attīstīšanu. Tādas šosezon Latvijas teātros ir gan Māras Ķimeles “Reiz bijanebija” (Jaunajā Rīgas teātrī), gan Paulas Pļavnieces “Pielipīgie vārdi” un Ģirta Šoļa “Blēņas un pasakas” (Dirty Deal Teatro bērnu programmā “Šmulītis”). Šāda tipa izrādēm piederīgs arī vācu bērnu balets “Ansītis un Grietiņa”, kas pārdomāti un mierīgi vēršas pie sava skatītāja un saņem brīnišķīgi siltu atgriezenisko saiti. Arī ziņas, ka mūsdienu bērniem interesē tikai datorspēles un ekrāna glaudīšana, bijušas nepatiesas. Kā dzirdēts, vācu bērniem gan vecāki salīdzinoši vairāk cenšas piedāvāt dažādas analogas rotaļas, mazāk uzticot tos digitālajām “auklēm”.
Inta: Dejotājs kā objekts
Balta pļeka studijas centrā. Divi vai trīs balti plāceņi viens uz otra. Plastilīna veidojums bez sasaistes ar atpazīstamu objektu. Skatītāji gar sienām. Gaisma uzdegas, nodziest – objekts ir pieejams apskatei, nav pieejams. Atnāk dejotājs plānā miesaskrāsas triko un miesas krāsā nokrāsotos sporta apavos. Labs dejotājs. Izrāde notiek. Eksponē sevi dažādos veidos, lēni niansēti, precīzi, virtuozi, nemanāmās pārmaiņās un aktīvāk. Atnāk izstādes apmeklētājs tērpies melnā – vēro. Vēro no dažādiem rakursiem. Rūpīgi. Īsu brīdi nonāk tiešā saskarē ar dzīvo objektu. Mirkli izliekas, ka nekas nav mainījies un turpina vērot. Tad dodas prom. Objekts vēl kādu laiku ir, plastilīna objekts vienmēr ir. Tumsa, gaisma, tumsa, beigas, sākums, beigas.
Galvenie ieguvumi. Vērot pacietības sejas skatītājos. Vērot lieliski trenēto ķermeni. Vērot savu iemigšanu un mošanos. Zaudēt laika izjūtu izrādes struktūras un savas cīņas par nomodu dēļ. Būt baltā un siltā telpā. Domāt par to, cik labi, ja ir laba dejas studija. Domāt par skatīšanos. Skatīties uz skatīšanos.
Maija: Izrāžu miegainība
Muzeju nozarē ir oficiāls termins “muzeju nogurums|”, kas raksturo stāvokli, kāds lielā daļā muzeju piemeklē lielāko daļu apmeklētāju. Lai atviegloto šo stāvokli tiek domāts par ekspozīcijas struktūras dažādošanu, tās interpretēšanu dažādām auditorijām saprotamā valodā, tāpat neatņemama mūsdienīga muzeja sastāvdaļa ir iespēja apmeklējuma laikā apsēsties un atpūsties. Līdzīgi skatuves mākslās varētu lietot terminu “izrāžu miegainība”, lai raksturotu stāvokli, kāds dažkārt nepielūdzami mēdz pārņemt izrādes apmeklējuma laikā un nav tiešā veidā saistāms ar konkrētā priekšnesuma kvalitāti, taču var būt saistīts ar izrādes struktūras īpatnībām. “Precarity Positions” ir no izrādēm, kurās šis fenomens izpaužas grūti pārvaramā spēkā. Pastiprinošs faktors noteikti ir arī iepriekšējās nakts nepietiekamais miega daudzums, taču man gribētos domāt, ka tieši dejotāja lēnās, skrupulozās kustības ritms saspēlē ar baltās gaismas un tumsas ritmu, mehāniskās balss nepielūdzamo skanējumu, kā arī pretim sēdošo skatītāju redzošā acs, kas liek vēl izmisīgāk cīnīties ar smago miega uzbrukumu, padara šo snaudas/ pamošanās ritmu konceptuālu.
Valts: Trīs attēlos #35: Precarity Positions by Todd McQuade
Pa kreisi: Eds Atkinss (Ed Atkins). No One is More Work Than Me. 2014. Video
Vidū: Jenna Sutela & Larss TKF Holdhuss (Jenna Sutela & Lars TCF Holdhus). EVOCAL. 2015
Pa labi: Pols Makkartijs (Paul McCarthy). Horizontāli. 2012. Platīna silikons, stikla šķiedra, alumīnijs, nerūsējošais tērauds, dabīgi mati, pigments, krāsa, koka durvis ar laminātu, koka steķi. 102,9 × 268 × 90,5 cm
Spēli diktē sintezēta balss. Arī balseni var uzkonstruēt. Kad cilvēku vairs nebūs, kas notiks galerijās, kur glabājas klasiski vīriešu tēli? Atlētiski, disciplinēti, tēlnieciski veidoti.
Eds Atkinss rada datoranimētus alter-ego, staigā pliks, izlaiž galvai gaisu, uzliek tetovējumu uz pieres. Safabricē.
Pols Makkartijs veido fotoreālistisku pašportretu. Parasts, pavecs vīrietis. Kails.
Kā vīrieši kustas? Košļenē labāk nekāpt.
Inta: Ierobežojums kā iespēja
Uzminēju uzreiz – izrādes laukums būs 40 000 kvadrātcentimetrus liels. Varbūt šāda izrādes tēma izvēlēta tāpēc, ka māksliniece ir strādājusi arī Austrumeiropā/Centrāleiropā – tur dejai piemērotu telpu jautājums ir īpaši aktuāls. Ne salīdzināt ar Radialsystems V telpām, kur esam šovakar.
Šajā darbā nav nekādas lielas apceres – dejotāja, balts 40 000 kvadrātcentimetru laukums, melnas kurpes ar šņorēm (kādas es jau sen sev gribu, tikai zoli negribu tik klaudzošu), skaņa, zeķes (tādas biezas un vilnīgas izskatās), slīdamība, laukuma malas, laukuma apkārtne. Situācija ir, kāds viņu iedod, kaut vai tas esi tu pats. Kas tālāk, tas jau paša ziņā. Izlikties, ka tik arī ir, cik iedots, un izmantot, cik vien labi var. Zināt, ka ir vairāk, bet nezināt, ko ar vairāk darīt.
Galvenie ieguvumi. Kustības kvalitāte, ritms, notikumi, kas risinās un atklājas bez sižeta spiediena, jo sižets vispirms ir virsma un cilvēks uz virsmas. Vienkāršas un radikālas pārmaiņas vienlaikus – ar kurpēm skan, ar kurpēm jādomā, kā liec kāju, lai nebūtu lieku skaņu, ar kurpēm viss ir stīvāks un formālāks; zeķes slīd, ar slīdēšanu var rotaļāties, zeķes kustību padara vieglāku un plūstošāku. Plūst tā, ka reiz pat jāķeras pie malas, lai nenokristu no horizontāles.
Valts: Trīs attēlos #36: 40.000 centimetri quadrati by Claudia Catarzi
Pa kreisi: Batia Suture (Batia Suter). Kaspara Dāvida Frīdriha gleznas “Ledus jūra” (Das Eismeer) reprodukcija grāmatā ‘Key Dates in Art History’, Phaidon, 1979 (glezna reproducēta spoguļskatā).
Vidū: Missoni 2009. gada pavasara/ vasaras reklāmas kampaņa
Pa labi: Aleksandrs Kolders (Alexander Calder). Baltais rāmis (The White Frame). 1934. Motorizēts. 229 x 274 cm)
Šovakar modē. Un tad apgulties, un rādīt visiem, ka patīk. Slieties augšup, simulēt ledusgabalu (reprodukcija ir nepareizā virzienā). Rotēt ap izvēlēto rāmi.
