Benno Vorhams: Kļūt par laikmetīgās dejas horeogrāfu ir drosmīga izvēle

05/01/2012

Inta Balode, speciāli www.delfi.lv, 14. aprīlis 2008 14:12

Latvijas Profesionālās mūsdienu dejas horeogrāfu asociācija ar Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) un Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu aizsākusi jaunu starptautisku projektu – trīs nedēļas ilgas meistarklases, ko LKA Modernās dejas horeogrāfijas apakšprogrammas studentiem reizi pusgadā pasniedz vairāki vieslektori no Latvijas un citām valstīm, vienlaikus iestudējot pa pusstundu garai izrādei, ko iecerēts rādīt Rīgā un citviet Latvijā. Pavasara sesijas viesi ir Benno Vorhams (Benno Voorham, Zviedrija), Virpi Junti (Virpi Juntti, Somija) un Guntis Spridzāns (Latvija). Meistarklašu rezultāts būs vērojams un vērtējams trīs dejas izrāžu vakaros, kas notiks projekta “Dejas Diena” ietvaros. Izrādes būs skatāmas Valmierā un Jelgavā, kā arī 28. aprīlī plkst. 20:00 Rīgā, Dailes teātra Mazajā zālē.

Piedāvājam sarunu ar Benno Vorhamu, kurš ir viens no Eiropā pazīstamākajiem laikmetīgās dejas, kā arī improvizācijas un kontaktimprovizācijas dejotājiem, horeogrāfiem un pasniedzējiem. Viņa radošā darba ģeogrāfija sniedzas no Vācijas, Lielbritānijas, Krievijas un Ukrainas līdz Japānai un ASV. Tūlīt pēc pirmizrādes Latvijā Benno dosies uz Tallinu, lai neatkarīgai teātra trupai radītu izrādi, kuras iedvesma slēpjas frāzē “Atrodi čukču sevī!”. Izrāde būs par tīro būtību, par dziļi dvēseles stūrīti apslēpto, pēc kā brīžiem pārņem nostaļģija…

Inta Balode: Ko jūs pirmo ievērojat cilvēkos? Vai redzat viņus dejojam?

Benno Vorhams: Man patīk vērot cilvēku sejas. Redzu viņu kustības, skatos uz to, kā cilvēki tur savu ķermeni, bet nevarētu teikt, ka ikdienā cilvēkus redzu caur dejas prizmu.

Vai ir kas tipisks tam, kā cilvēki kustas Latvijā?

Ak, tad šādi jautājumi!… Nu, reizēm es pamanu (tagad laikam es runāšu par deju, par publiskās telpas horeogrāfiju), ka cilvēkiem kopumā, jo īpaši ziemā, ir slikta telpas izjūta. Cilvēki dažādās valstīs izjūt telpu dažādi un līdz ar to arī pārvietojas atšķirīgi. Cilvēki izlauž ceļu, bloķē to vai pārvietojas plūstoši. Itāļi, piemēram, pārvietojas daudz plūstošāk, vienmērīgāk. Taču tas neko neliecina par cilvēku draudzīgumu vai nedraudzīgumu.

Kā rit radošais process? Vai trīs nedēļas ir pietiekošs laiks, lai radītu pusstundu garu izrādi?

Darbs ir tikko sākts. Par laiku… Trīs nedēļas man ir teju vai luksusiespēja, jo lielāko daļu no savām horeogrāfijām esmu radījis ļoti īsā laikā. Ir pat bijuši gadījumi, kad stundu gara izrāde top desmit dienās. Atvēlētais laika periods nosaka veidu, kādā es strādāju. Turklāt spriedze pirms pirmizrādes nav saistīta ar radošā procesa ilgumu.

Vai, veidojot horeogrāfijas, gatavojaties iepriekš; vai jums ir skaidra vīzija, idejas, materiāls, darba nosaukums vai arī viss rodas procesā, uz vietas?

Tas var būt ļoti atšķirīgi. Šai izrādei man jau ir nosaukums – Tuvā telpa (Close space). Darbs būs par telpu starp cilvēkiem. Idejas darbam nāk no manas intereses par cilvēku attiecībām šajā rakursā, no cilvēku vērošanas, no pārdomām par tuvuma un attāluma paradoksiem. Par to, kā mēs meklējam tuvumu un tuvību, vienlaikus saglabājot attālumu un distanci. Šajā tēmā ir daudz pretrunu. Kaut vai interneta komunikācija, kurā kāds vienlaikus ir pavisam tuvu, bet nesēž tev blakus. Taču darbs nebūs par internetu, tie būs vērojumi par to, kā notiek tiekšanās pēc tuvības, vienlaikus saglabājot vēlmi pēc distances.

Jūs daudz strādājat ar improvizāciju. Cik daudz šajā darbā būs improvizācijas un cik –iestudējuma?

Tas ir atkarīgs no tā, ko jūs saucat par improvizāciju. Tuvā telpa nebūs atvērtā improvizācija. Es radu darbu. Tas nozīmē, ka darba process nav tikai dažādu improvizācijas uzdevumu veikšana, darbs ar atsevišķām idejām un to izvēršana, kuras pēc tam savīsies improvizācijas izrādē. Šai izrādei būs zināms sākums un beigas, dejotāji būs gatavi konkrētam stāstam. Savukārt pašas izrādes ietvaros es nedomāju iestudēt ikkatru kustību. Daļa no kustībām var būt iestudētās, vairums parametru būs dejotājiem zināmi – atsevišķu daļu garums, muzikālais pavadījums, izmantotā kustību materiāla veids, attiecības, kas veidojas starp cilvēkiem… Izrādes dramaturģija būs zināma… Bet dejotājiem viss būs jāpārrada. Ir zināms virziens, kādā jāiet, bet ne katrs mirklis, ne katra kustība.

Vai labi improvizētāji ir tikai pieredzējuši mākslinieki?

Es nedomāju, ka improvizācija ir kaut kas, ar ko būtu jānodarbojas tikai pēc zināma vecuma sasniegšanas. Tāpat kā jebkas cits, improvizācija ir jāmācās, jātrenē spējas, jāskatās, kā to dara citi. Cilvēki reizēm aizmirst, ka improvizācija ir tikpat nopietni studējama lieta kā jebkurš cits dejas instruments vai tehnika.

Improvizācija ir nemitīga izvēlēšanās. Tas man šķiet ļoti interesants process, mani nesaista spēja izdarīt visu. Turklāt līdz ar gadiem nāk apziņa, ka vari sev atļaut nevarēt visu un nedarīt visu. Es nejūtos slikti tāpēc, ka es nevaru kaut ko izdarīt, es ļauju sev izdarīt izvēles.

Vai jūs atceraties savu pirmo braucienu uz Latviju un iespaidus par Latvijas laikmetīgo deju?

Es ļoti spilgti atceros savu pirmo tikšanos ar Olgu (Olgu Žitluhinu, horeogrāfi, LKA Modernās dejas horeogrāfijas programmas vadītāju – aut. piez.). Tas notika dejas festivālā Pērnavā, mēs dzīvojām vienā viesnīcā, un mūsu pirmā saruna notika, stāvot zem viesnīcas trepēm. Olga uzaicināja pasniegt dejas improvizācijas meistarklases Latvijas Kultūras akadēmijā. Pirmo reizi es atbraucu 1999.gadā, kad LKA tikko bija izveidota Modernās dejas horeogrāfijas nodaļa.

Laikmetīgās dejas jomā LKA studiju programma, manuprāt, ir visinteresantākā Baltijas valstīs. Esmu vairākas reizes bijis Lietuvā, daudz strādājis Igaunijā, vairākas reizes bijis Rīgā, tāpēc droši varu teikt, ka jūs varat būt lepni par savu laikmetīgās dejas izglītību. Tas, ko Olga ir sasniegusi, ir apbrīnas vērts, turklāt svarīgi ir tas, ka šeit attīstība turpinās. Domāju, ka liela priekšrocība bija tā, ka Olgai bija iespēja aizsākt pavisam jaunu studiju programmu un veidot to saistībā ar savu vīziju. Tam gan ir arī ēnas puse, jo ir lielākas problēmas ar finansējumu nekā jau esošajās programmās un skolās.

Ar ko atšķiras 1999.gada studenti un šodienas kurss, kurš ir jau trešais kopš programmas dibināšanas?

Šī grupa ir daudz labāk sagatavota, līmenis ir daudz augstāks. Studenti zina, kas ir tas, ko viņi studē. Agrāk gan Rīgā, gan Tallinā pusei studentu sākumā nebija ne jausmas, ko es viņiem pasniedzu un kāpēc tas ir vajadzīgs. Tas bija saistīts gan ar viņu pieredzi, gan arī ar to, ka daļa no viņiem naudas dēļ vēlējās savu karjeru veidot šova dejā. Es uzskatu, ka Latvijā un līdzīgās valstīs kļūt par laikmetīgās dejas horeogrāfu un dejotāju ir drosmīga izvēle. Es par dejotāju kļuvu Nīderlandē. Arī tur tā nebija viegla izvēle, bet es nebiju viens no pirmajiem. Un tur jau pastāvēja finansēšanas sistēma, kuru tāpat var kritizēt, bet tā tomēr ir. Šīs lietas vēl tikai veidojas gan Latvijā, gan Igaunijā. Lai gan no otras puses, salīdzinot ar Ukrainu vai Krieviju, jums ir daudz labāka situācija.

Jūsu CV ir uz piecām lapām – horeogrāfs, dejotājs, laikmetīgās dejas tehnikas, improvizācijas un kontaktimprovizācijas pasniedzējs, 40 (!) horeogrāfiju dejas un teātra trupām un desmitiem improvizāciju teju vai visā pasaulē, pēdējos gados arī dalība teātra izrādēs Stokholmas Stadsteatern… Šekspīrs, Brehts…

Nu, ļoti garlaicīga literatūra!

Tomēr pirms visa tā, jūsu CV ir ieraksts kultūras antropoloģijas studijas Leidenes universitātē. Kā jūs nonācāt no zinātnes pie dejas?

Mani vienmēr ir saistījis teātris, biju redzējis arī daudz dejas izrāžu. Studiju sākumā kļuvu par studentu kustību teātra dalībnieku, un pirmā projekta pirmizrādē sapratu, ka negribu kļūt par zinātnieku, es gribu būt uz skatuves. Tomēr nekas globāls jau nemainījās. Mana interese par dažādām kultūrām un to dzīves organizēšanas principiem, interese par cilvēkiem bija iemesls gan kultūras antropoloģijas studijām, gan arī manam darbam dejas un teātra jomā. Ir žēl, ka kapitālistisko vērtību ietekmē kultūru daudzveidība aizvien vairāk nonivelējas. Nauda kļūst par vissvarīgāko tikumu. Savtīgums un alkatība tiek jaukti ar brīvības ideju. Rodas jautājums, kādam nolūkam cilvēki izmanto savu brīvību, un izrādās, ka brīvības idejas galvenokārt saistās ar pirkšanas un patērēšanas brīvību.

Vai ir kaut kas, kas skatītājam būtu jāzina, pirms nākt uz Benno Vorhama izrādi Tuvā telpa?

Nē, nekas nav jāzina. Ir jānāk ziņkārības dēļ.

Komentāri

Komentēt

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.