Itāļu horeogrāfe Flāvija Dzaganelli 5. un 6. septembrī festivālā “Homo Novus” Rīgā rādīs savu darbu “Placebo dejas”. Izrāde notiks radošajā rūpnīcā “Veldze”, kur izpildītāji un skatītāji atrodas vienā telpā, ļoti tuvu cits citam.

Ar mākslinieci pirms viņas vizītes Rīgā par baudu, tuvību un to, kāpēc labsajūta var būt politiska, sarunājās horeogrāfe Sabīne Neilande.

Kā tas sākās

Darbs “Placebo dejas” iesākās 2020. gadā, Covid-19 laikā, periodā, kas lika Flāvijai no jauna pārdomāt, kā viņa grib strādāt ar savu ķermeni.

“Man kļuva skaidrs, ka vairs nevaru turpināt strādāt ar savu ķermeni tā, kā biju to darījusi līdz šim, pārkāpjot robežas, meklējot performativitāti un demonstratīvismu. Es to vairs nespēju izturēt ne fiziski, ne teorētiski. Man vajadzēja atgriezties pie darba ar ķermeni no cita skatpunkta – darīt to, kas man šķiet patīkami,” stāsta horeogrāfe.

Mainījās veids, kā viņa ieklausījās savā ķermenī, vairāk uzticoties intuīcijai, klātbūtnei un maņām. Viņa atgriezās pie sava vingrinājumu un deju arhīva, atlasot prakses, kurās visspēcīgāk izjuta klātbūtni savā ķermenī.

“Mans pētījums sākās ar jautājumu: vai eksistē konkrēti vingrinājumi, kam piemīt spēks radīt patīkamu stāvokli manā ķermenī? Un vai tie tāpat strādā citiem cilvēkiem, citos ķermeņos?”

Šos jautājumus Flāvija sāka pētīt darbnīcās, izmēģinot gan dziļu meditāciju, gan intensīvus, gandrīz transam līdzīgus stāvokļus. Viņu aizrāva tas, cik atšķirīgi cilvēki reaģē. Tieši šajā pētījuma posmā parādījās ideja par “placebo”.

“Vai eksistē deja, kurai piemīt spēks radīt baudas stāvokli ķermenī vienkārši tāpēc, ka mēs to vēlamies? Placebo efekts ir sava veida superspēja, kas piemīt mūsu ķermenim, – tas spēj radīt konkrētus stāvokļus, vienkārši ticot tiem. Vai dejai var būt tāda pati spēja – panākt dziļas klātbūtnes stāvokli, kas ienes dzīvīgumu mūsu šūnās un liek mums justies labi? Es patiesi ticu, ka var.”

Bauda tumšos laikos

Izrāde tiek raksturota ar frāzi “bauda kā glābiņš katastrofu laikmetā”. Tā skan kā pretruna. Kāpēc bauda un kāpēc tieši tagad?

“Es domāju, ka bauda ir stāvoklis, kas ir cieši saistīts ar dziļas klātbūtnes, saiknes un dzīvīguma sajūtu. Man kaut kas ir patīkams tad, kad es spēju dziļi just, izmantojot pēc iespējas vairāk maņu. Tas ir stāvoklis, kad esmu ļoti, ļoti dzīva. Es varu just baudu ļoti vienkāršās, ikdienišķās lietās, ja esmu klātesoša tajā, ko daru, ja manas maņas ir plaši atvērtas, ja man ir spēja savienoties ar to, ko daru, un ar cilvēkiem, kas ir man līdzās.”

Vai kaut kas tik personisks kā bauda var būt arī politisks?

Flāvijai atbilde ir skaidra. Viņas domāšanu spēcīgi ietekmējusi kvīru un transfeministiskā doma, kā arī tādas domātājas kā Odrī Lorde un Adriena Marī Brauna.

“Es domāju, ka bauda šajā ziņā ir veids, kā virzīties cauri tumšajiem periodiem, ko piedzīvojam, kad apkārt valda individuālisms, egoistiska rīcība, fašisms, kari un genocīds. Tā ir iespēja būt pilnībā dzīviem un kopā pretoties stagnācijai. Justies labi ir personiski, bet tas ir arī ļoti kolektīvi. Es domāju, ka katra personiska rīcība ir dziļi politiska – sākot no izvēlēm, ko izdarām katru dienu veikalā, līdz tam, cik daudz piepūles ieguldām, lai mūsu dzīve būtu patīkamāka ne tikai mums pašiem, mūsu mīļotajiem, mūsu kopienai, bet arī svešiniekiem.”

Kā kvīru sieviete Flāvija to saista tieši ar tiesībām uz seksuālu baudu un tās atspoguļojumu. “Placebo dejas” spēlējas ar jutekliskumu, seksualitāti, skatienu un objektifikāciju, vienlaikus apzinoties, ka izpildītāju ķermeņi nes nozīmes, kas pārsniedz viņu pašu nodomus.

Tuvība bez pieskāriena

Tiešs fiziskais kontakts starp izpildītājiem un skatītājiem izrādē gandrīz nepastāv. Kā tad radīt tuvību bez tā?

“Šobrīd mani neinteresē veidot konvencionālu skatuves darbu. Mani neinteresē distance, augstais un zemais, skatuves un dejotāja īpašais, neaizskaramais statuss. Tā vietā mani interesē saplūšana, kopīga pieredze, ķermeņu un prātu tuvība.”

Skatītāji var brīvi paturēt acis vaļā vai ciet, apgulties vai palikt modri, bet šī brīvība nenozīmē, ka pieredze vienmēr būs komfortabla.

“Šāda veida darbos komforts un diskomforts iet roku rokā. To nevar noliegt. Diskomforts ir jūtams, un tas mani arī ļoti interesē. Tas nav labs vai slikts pats par sevi. Es domāju, ka tā ir daļa no ikvienas cilvēciskas pieredzes. Mēs ceram, ka šis darbs spēj aizkustināt cilvēkus dziļi, bet bez nepieciešamības pēc ādas pieskāriena. Mūs interesē telpa starp mums, kur dejas maģija patiesībā notiek.”

Daudzos Flāvijas darbos atkal un atkal parādās attiecības starp cilvēkiem, ķermeņiem, dabu un tehnoloģijām. Kad jautāju, kas viņu atkal atgriež pie šīs tēmas, atbilde ir vienkārša:

“Es joprojām nezinu. Bet, iespējams, tā es redzu pasauli – kā deju starp lietām, kas ir savstarpēji saistītas.”

Gadu gaitā mainījusies arī pašas Flāvijas izpratne par baudu.

“Man bauda tagad ir ļoti saistīta ar dziļas klātbūtnes stāvokli, ar maņu modināšanu, ar ļaušanos, ar ieklausīšanos sevī, ar dzīvīguma sajūtu, ar juteklisku, erotisku pieredzi, nevis tikai un vienīgi ar seksu.”

Pēc visiem lielajiem jautājumiem par baudu, politiku un ķermeni gribas māksliniecei pajautāt kaut ko daudz vienkāršāku: kas būtu viena ikdienišķa lieta, kas viņai sagādā baudu?

“Ak, šis ir grūtākais. Kā jau teicu, man tas mazāk ir par to, ko es daru, un vairāk par to, kā es to daru, bet, protams, klausīties patiešām labu dziesmu ir ļoti labs veids, kā kaut ko izjust dziļi.”

Ko Flāvija vēlētos, lai skatītāji paņemtu līdzi no “Placebo dejām”?

“Ne obligāti ideju, bet varbūt sajūtu. Iespēju piedzīvot maigumu, kas varētu palikt ar viņiem.”

Titulfoto: Flāvija Dzaganelli izrādē “Placebo dejas”. Foto: Pietro Bertora