Simona Ozola*

Saņemot aicinājumu rakstīt par 27. septembra “Dance&Perform”, biju sajūsmināta – beidzot man tik tiešām nebūs attaisnojumu vakarā nogulšņāt uz dīvāna un jau atkal neredzēt nesenāko pārsteigumu dejas mākslā. Atkal, jo šī ir jau sestā reize, kad notiek īsformāta horeogrāfiju vakars “Dance&Perform”. Biju ļoti pārliecināta, ka kāds noteikti par to jau iepriekš ir rakstījis, un atrodu interviju ar notikuma radošo komandu un recenziju par izrādi “Fucking Love”, kas bija daļa no februāra vakara. Tādēļ vispirms iezīmēšu kopējo pasākuma noskaņu un tad ķeršos pie septembra vakara programmas apskata.

Notikumu organizē “Deja Today” radošā komanda: Beāte Ieva Roze, Arina Buboviča, Alīna Matvejeva, Ksenija Simanova un Gints Dancītis. Gintu ieraugu pirmo reizi savā dzīvē, taču par komandas dāmām varu teikt, ka viņas man vienmēr ir šķitušas elegantas, sievišķīgas un ar stila izjūtu apveltītas. Tāpēc arī komandas izlolotajā “Dance&Perform” – kompliments no manis! – ir šikuma nots. Viņu sociālie mediji ir vizuāli kārdinoši, un ir patīkami būt apčubinātajā, Diānai Peitonei piederošajā “PER FORM” telpā. Tā ir gaiša, un balti, biezi aizkari gan nodala garderobi no pārējās telpas, gan sadala telpu skatuves un aizskatuves zonās. Rezervētajās sēdvietās guļ nevis biroja papīra lapas ar Times New Roman fontā rakstītu “Rezervēts”, bet gan rīkotāju vizītkartes. Ir iespēja tikt pie vīna, un daļa apmeklētāju tik tiešām bauda notikumu ar vīna glāzēm rokās. Šajā reizē tiek demonstrētas piecas dažādas un atšķirīgas īsformas izrādes, kuras aprakstu hronoloģiskā secībā.

“Fragmentētā tuvība”

Vakaru atklāj Beātes Ēķes veidotais Elizabetes Ļaksas un Naura Strautmaņa duets. Viņš ir roku stājā, apķēris ar plaukstām viņas pēdas, viņa pietur viņa kājas un sper soļus, izejot no aizkulisēm. Duets paskrien manu acu priekšā, un attopos vien tā beigās – viņi aiziet prom, jau atkal vienam esot ačgārni, roku stājā, taču šoreiz viņa tur viņa potītes. Pārdomāju redzēto un spēju atsaukt atmiņā Elizabetes kustību atkārtojumu, cenšoties kaut ko panākt no Naura, Naura tukšo skatienu kādā skatītāju zāles punktā, kamēr Elizabete dejo apkārt, kontakta dejas brīžus, negatīvās telpas pielietojuma brīžus un tikai vienu savstarpējo smaidu. Tik tiešām – šajā duetā, kaut viņi nepārtraukti ir bijuši fiziski tuvi viens otram un rūpējušies viens par otra kustību, esmu noķērusi tikai vienu emocionālās tuvības brīdi. Šajā duetā pastāvoša ir tikai fiziskā tuvība, pārējie intimitātes aspekti ir atšķelti.

“Fixacation”

Norimstot aplausiem, uz balta gāzbetona bloka balansējot skrituļslidu pāri, melnos šortiņos un milzīgā sporta jakā tērpta, iznāk nākamā darba horeogrāfe un izpildītāja Anna Marija Puķe. Skats ir aizraujošs un skaists; Annai Marijai pieder, es teiktu, skrituļslidas no Bārbijas garderobes – zābaki ir no sudraba auduma, kas gaismās atspīd visās krāsās, savukārt četri taisnstūrī novietotie ritenīši un purngalā esošais bremžu klucis ir veidots no gaiši zilas, puscaurspīdīgas plastmasas, pildītas ar gliteriem. Nonākot tuvāk skatuves vidum, horeogrāfe noliek gāzbetona kluci ar slidām uz grīdas un, stāvot uz tā, pa vienai velk skrituļslidas kājās. Izaicinājums ģērbties, atrodoties uz ekstrēmā sporta ekipējuma, atsauc atmiņā 2024. gada Baltijas Dejas platformā prezentēto lietuviešu izrādi “Yet Another Day in Paradise” (hor. Lukass Karvelis). Taču “Fixacation” nav tik riskanta. Arī ilgu laiku pēc tam, kad skrituļslidas jau ir izpildītājas kājās, Anna Marija paliek gāzbetona bloka tuvumā, pieturas pie tā, platām kājām riņķojot ap to, vai piesēž un tad tupus pabrauc tālāk no bloka. Drošums un lēnums liek skatītāju zālei zaudēt uzmanību, tā sāk knosīties, un mans skatiens sāk klejot starp Annu Mariju un skatītājiem. Kā man tobrīd gribas, kaut Anna Marija pēkšņi taptu nopolsterēta no zoda līdz potītēm un tik kristu, kristu un kristu! Temps sāk pieaugt vien darba noslēgumā, kad izpildītāja atklāj un sāk izmantot purngalos esošās bremzes un cenšas tipinot veikt apgriezienus ap savu asi, esot uz gāzbetona bloka.

“Gogels-mogels”

Aizskatuvi un skatuvi norobežojošais aizkars paveras, un tiek izstumta liela metāla lete, kādas var sastapt publiskās ēdināšanas virtuvēs. Leti klāj plāna, caurspīdīga plēve, ir sešas vistu olas, cukurs vai milti un pāris trauki. Darba horeogrāfe un izpildītāja Arina Buboviča uzraušas uz letes, nostājas kājās un pa vienai pāršķeļ olas. Atdalītais olbaltums ar skaļu “pļek” krīt bļodā, kas atrodas divus metrus zemāk. Pie pēdējās olas Arina nosaka: “Man vienmēr ir bijušas sarežģītas attiecības ar ēst gatavošanu.” Humors atsvaidzina notikumu, un zāle iesmejas. Turpmāk Arina kuļ un kuļas. Te viņa kuļ gaisu, turot katrā rokā pa kuļamajai slotiņai un latīņu mūzikas ritmos izpildot waacking iedvesmotu kombināciju, te viņa kuļ gan olbaltumu, gan dzeltenumu, te, jau atkal izmantojot abas kuļamās slotiņas, viņa sakuļ un pēcāk pati iekuļas plēvē. Kulšanās ir ilga un, šķiet, bez gala, kas raisa manī aizkaitinājumu. Bet to šī darba sakarā man gribas attaisnot – tas saslēdzas ar ēst gatavošanu, no kuras neizbēgt visu atlikušo dzīvi un kuru nākas darīt arī tad, kad to it nemaz negribas. Un galu galā – ne tikai olbaltuma saputošana ar roku var šķist kā nebeidzama padarīšana, bieži nākas kulties arī cauri pašai dzīvei.

“24”

Pēc pauzes seko Rūda Vilsona horeografētais un izpildītais darbs “24”. Skatuves stūrī stāv videokamera no 2000. gadu sākuma, tai pretī nolikts krēsls, uz krēsla – Rūdis, ap galvu apvijis, cik noprotu, kasešu lenšu murskuli. Darbs rit lēni, vispirms autors izvelk sevi no melnās lenšu “parūkas”, tad turpina, brīžiem pieskaroties sev, brīžiem ar rokām pavelkot sava brīvā, melnā kokvilnas tipa auduma kostīma vīles; šķiet, ka uz ķermeņa ir neredzamas kasešu lenšu paliekas, uz ko horeogrāfs turpina norādīt. Lenšu pēdas ir pagātne un tās traumas; horeogrāfs pārsvarā min tikai skaitļus – noprotu, ka viņam agrā vecumā pēdā iedūrusies 6 cm nagla, 22 gadu vecumā vai gadā piederējušas 60 e-cigaretes, nosauktais personas kods un 4 kg norāda uz viņa dzimšanas brīdi. Horeogrāfa dzīves kasetēs un video saredzu vien apziņu “esmu dzīvs” un skumjas, ko ir smagi (un arī negribas) vērot pusdeviņos vakarā, kad arī iepriekšējās notikuma horeogrāfijas ir bijušas vairāk vai mazāk  ar zemu enerģiju.

“Dreamers”

Desertā – zapte! Vakara nobeigumā uz skatuves, griežot nepiedienīgu, modernu “valsi”, izdejo pāris – Gints Dancītis žaketē un kreklā, taču bez biksēm un Alīna Matvejeva, tērpta caurspīdīgās krēmkrāsas biksēs un topiņā ar rišām, baltai zīda apakšveļai spīdot cauri. Blakus ir Artūrs Nīgalis – vismaz biksēs, bet baltā bezpiedurkņu apakškreklā gan. Un tad, skanot fonā “La mer”, ar dejas palīdzību uzmirdz brīnišķīgs un vienlaikus absurds mīlas trīsstūris – tāds, kuru kā meksikāņu telenoveles ir aizraujoši vērot, taču dzīvē ko tādu piedzīvot būtu traumatisks murgs, ko nenovēlēt nevienam. Kaut Gints tur līdzi visām dejām, Artūrs sadejojas ar Alīnu un tiek pie iespējas šurpu turpu izrullēties pa grīdu kopā ar viņu. Vai Gints cenšas atgūt Alīnu vai grib būt daļa no trio – lai nu kā, viņš savu vīrišķību piesaka, atverot trīslitru ievārījuma burku, ko tālāk demonstratīvi izgāž skatuves vidū novietotajā bleķa vanniņā. Alīna ir pirmā, kas tajā tiek iemērkta ar seju pa priekšu, un drīz jau visi trīs ir asinīs (ievārījumā). Te ir bijis viss – sižets, drāma, aktīva deja, pārsteigums un asprātīgi risinājumi, un esmu sajūsmā! Man ļoti patīk, kā patiesībā dziļi emocionāli un fiziski traumatisks stāsts, pateicoties dejas valodas pielietojumam, uz skatuves ir kļuvis gluži pretējs – ķermeniski drošs un nebēdnīgi aizraujošs.

“Dance&Perform” noteikti ir labs veids, kā piedzīvot vairākus dažādus, ar laikmetīgo deju saistītus darbus. Tā arī ir brīnišķīga iespēja horeogrāfiem veidot īsākus darbus, kurus var parādīt atbalstošā vidē. Man ir prieks redzēt, ko radošā komanda ir izveidojusi. Kaut šī reize darbu dinamikas dēļ man likās stagnējoša un brīžiem grūti izturama, noteikti kādreiz atnākšu vēl. Uz tikšanos!

*Simona Ozola ir dejas māksliniece, laikmetīgās dejas apvienības “Sixth” dalībniece 

Foto autore: Mersedese Margoite