Valda Vidzemniece*

Jau krietns laiciņš pagājis kopš XXVII Vispārējiem latviešu Dziesmu un XVII Deju svētkiem. “Es ļaujos laikam, un viss ir pārejošs” (Inga Cipe). Laiks iet, svētku nedēļas sajūsma un pacilātība pamazām izzūd, un tas ir normāls process. Nevar jau nepārtraukti būt svētku svinīgajās sajūtās, to mums atgādināja latviešu skatuviskās tautas dejas lielkoncerta “Balts” radītāji – savs laiks arī darbiņam un pienākumiem pret zemi, ģimeni, dzimteni. Koncerta pamatkoncepts uztverams kā latviskās identitātes koda meklējumi, ētisko un estētisko vērtību apzināšana, “ideālā latvieša” tēla konstruēšana. Ideāli ir vajadzīgi, lai būtu, uz ko tiekties, lai būtu, kam līdzināties, kaut gan reālajā dzīvē bieži vien mēs esam tālu no ideāla. Idejas autori spēlējas ar vārda un jēdziena “balts” semantiku, pielāgojot to latviskā tēla būtībai, veidojot metaforas un poētiskus izteicienus. Latvietim būs baltus ceļus iet. Lai piepildās šis novēlējums!

Tēlotājmākslas darbi  kā radošais impulss vai fons?

Koncerts notika 3. jūlijā, nākamajā dienā pēc svētku gājiena, un šo abu dienu emocionālās izjūtas saplūda. Prieks, gaviles, jūsma, lepnums, pašapziņa, cēlums, aizrautība, sirsnība, mīlestība – visas pozitīvo izjūtu nianses gan svētku dalībnieku, gan skatītāju sejās un stājā. Jau redzot skatītāju straumītes plūstam uz “Arēnu Rīga”, bija jūtams svinīgs pacēlums, notikuma gaidas. Un jāsaka, ka bija Notikums gan dejotājiem, gan horeogrāfiem, gan skatītājiem – visai Latvijas dejas saimei. Es, tāpat kā citi skatītāji, kājās stāvot, aplaudēju dejotājiem un visiem koncerta veidotājiem, uztverot dejotāju enerģijas lādiņu, kas nevarēja atstāt vienaldzīgu nevienu, ja nu vienīgi, kādu indivīdu, kas jau a priori bija nolēmis, ka neko labu jau šeit neredzēs. Gadās arī tādi. Franču dzejnieks un filozofs Pols Valerī ir rakstījis, ka deja rada iekšējo dzīvi, kas sastāv no laika un enerģijas sajūtas un kas formē noslēgtu “rezonanšu pasauli”. Tā ir pašpietiekama un vērtīga rezonanšu pasaule, kas vienmēr komunicē ar skatītāja estētiskajām jūtām. Un, ja šo dejotāja radīto rezonanšu pasauli pareizinām ar 3483 (dalībnieku skaits, kas minēts koncerta programmas bukletā) – kuru tas var atstāt vienaldzīgu? Vēroju, ka liela daļa skatītāju pēc koncerta beigām vēl ilgi kavējās savās vietās, vēloties paildzināt pozitīvo emociju mirkļus, jūtot līdzi gavilējošo dejotāju improvizētajām horeogrāfiskajām izpausmēm.

Emocijas ir emocijas, bet prāts sāk rosīties un uzdot jautājumus. Apsveicama ir koncerta ideja – radīt jaundarbus, pakļaujot tos kopīgai tēmai un mākslinieciskajai koncepcijai, ļaujot šai procesā piedalīties gan pieredzējušajiem meistariem, gan jaunajiem horeogrāfiem un vienlaicīgi meklējot viendabīgu koncerta stilistiku. Tieši tā arī bija koncerta lielākā vērtība – jaundarbi. Koncertam bija radošā grupa, kas izvēlējās horeogrāfus un deva viņiem konkrētus uzdevumus, tika piesaistīti eksperti, kas skatīja un novērtēja dejas, līdz tās nonāca Deju svētku skatītāju uzmanības lokā, tātad, visi priekšnesumi jau bija izgājuši “kvalitātes testu”. Par koncerta realizāciju paldies jāsaka radošās grupas vadītājai un koncerta mākslinieciskajai vadītājai Dacei Adviljonei, koncepcijas un tekstu autorei, režisorei Ingai Cipei, koncepcijas līdzautoriem Dacei Adviljonei, Reinim Rešetinam, Taigai Ludboržai, videomāksliniecei un scenogrāfei Inetai Sipunovai, mūzikas autoriem Mārtiņam Miļevskim, Kārlim Auzānam, Kristīnei Kārklei-Kalniņai, Jurim Kaukulim, Edgaram Kārklim, Renāram Kauperam, Julgī Staltei, Ērikam Zepam, kā arī kopumā 18 horeogrāfiem. 

Koncerta koncepcija ieintriģēja ar pieteikumu, ka deju pasaule tiks apvienota ar latviešu vizuālās mākslas darbiem. Koncerta mākslinieciskās vadītājas Daces Adviljones intervijā izskan idejas ierosme: “Kā būtu, ja horeogrāfi radītu deju, iedvesmojoties no gleznas?” Iespējama un daudzkārt dažādos laikos un atšķirīgos dejas žanros realizēta ideja. Piemēram, vācu horeogrāfs Kurts Joss savu slaveno izrādi “Zaļais galds” radīja, iedvesmojoties no vācu mākslinieka Hansa Holbeina grafikas “Nāves deja”; Džīns Kellijs muzikālajā filmā “Amerikānis Parīzē” ar Džordža Gēršvina mūziku izmanto vairāku franču mākslinieku darbu kompozīcijas katrai dejas ainai; Kristofers Vīldons iestudēja laikmetīgo baletu “Zelta stundā”, iedvesmu smeļoties Gustava Klimta daiļradē. Tikai daži piemēri. Domājot par deju lielkoncerta “Balts” māksliniecisko koncepciju, gan neradās pārliecība, ka dejas būtu tapušas, balstoties uz kādu mākslas darbu (intermēdijas – jā), bet radās priekšstats, ka mākslas darbi tika atlasīti, lai veidotu scenogrāfiju un paspilgtinātu nepieciešamo noskaņu. Par to pārliecinājos koncerta videomākslinieces un scenogrāfes Inetas Sipunovas sniegtajā intervijā, kurā izskanēja apliecinājums, ka nav bijis viegli apvienot pašas māksliniecisko redzējumu ar horeogrāfu (vai koncerta idejas autoru?) mākslas darbu izvēlēm. Visādā ziņā, tas nebija primārais radošais impulss horeogrāfijas tapšanā. Vērojot koncertu no sānu sektora 7. rindas (kas realitātē bija 5. rinda) vietām, kas tika atzīmētas kā “Biznesa klubs”, tomēr bija grūti uztvert kopbildi, vajadzēja sadalīt uzmanību starp dejotājiem, visa laukuma pārredzēšanu un mākslas darbu projekcijām. Domājams, ka pilnībā māksliniecisko ieceri varēja uztvert tikai tie skatītāji, kas sēdēja pretī lielajam ekrānam. Vēl joprojām turpinu iepazīties ar vizuālā noformējuma māksliniecisko koncepciju, kaut ko jaunu saskatot videoierakstā vai fotoattēlos no koncerta, un nākas secināt: “Ak tad arī šī mākslinieka/ mākslinieces darbs tika izmantots!” un analizēt, kā tas izskatās saiknē ar horeogrāfisko risinājumu. Ļoti pozitīvi ir vērtējama komponistu piesaiste un jaundarbu radīšana, tā ir ļoti svarīga pieredze jaunajiem horeogrāfiem, kam vēl nav bijusi tāda prakse.

Dejas. Saskatīt atšķirīgo

Koncerts bija strukturēts septiņās tematiskās daļās ar starpspēlēm jeb intermēdijām starp tām. Vai tematiskais sadalījums pārliecināja? Ne visai. Var tā, bet varēja arī savādāk. Dažkārt radās jautājumi, kāpēc viena vai otra deja ir tieši šajā sadaļā, bet koncerta koncepcijas autoriem droši vien ir savs pamatojums. Galvenās atziņas un izrādes pamatidejas tika paskaidrotas verbāli, tekstu ierunājis Kārlis Kazāks, viņš arī “senais, viedais latvietis” izrādē, tikmēr jauno latvieti, kam tiek nodots tautas ētiskais mantojums, tēloja un laikmetīgi izdejoja Artūrs Nīgalis.

Atgriežoties pie koncerta mākslinieciskās koncepcijas un mēģinot salīdzināt glezniecības tehnikas, stilistiskās iezīmes un mākslinieku gleznošanas manieri ar horeogrāfa radošā darba specifiku, var vilkt zināmas paralēles. Ir horeogrāfi, kuru darbi ir smalki, visās detaļās izstrādāti, neatstājot novārtā nevienu no horeogrāfijas elementiem, un ir tādi, kam patīk veidot horeogrāfiju brīviem, plašiem triepieniem, atstājot vietu dejotāju radošajām izpausmēm. Dažkārt dejas atgādina pasteļgleznojumus vai akvareļus ar klusinātu, maigu noskaņu, dažkārt tās ir spilgtas, krāsainas un kaislīgas, ar spēcīgu faktūru, citkārt – grafiski skaidras un smalkas, ģeometriskiem rakstiem vai jūgendiski vijīgu līniju savirknējumā, kompozicionālo motīvu pārdomātās variācijās vai dejas tēlu raibās, neparedzamās prezentācijās. 

Deju lielkoncerta “Balts” pirmā deja “Laimas atnākšana” Ritas Spalvas horeogrāfijā (Mārtiņa Miļevska mūzika, Ingas Cipes vārdi) ļoti precīzi uzbūra koncerta kopējo noskaņu – poētisku un harmonisku. Jau sākot ar vienkāršo, skaidro meiteņu uznācienu un turpinot ar tālāko risinājumu – virknītēm, vīšanās un griešanās elementiem, brīžiem līganiem, brīžiem akcentētiem roku žestiem. Maigi, liriski, apskaidroti. Pievienojoties pāriem, deja attīstās plašākos zīmējumos skaidrā kompozīcijā un perfektā formas izjūtā. Dejas tēli apliecina harmonijas izjūtu: “Viss ir vienots zemē un manī.” Jāatzīst, ka tā bija viena no tām dejām, kur varēja pilnībā novērtēt horeogrāfes ieceri un dejas formu, jo laukuma iestudējumā nereti dejas sākums vai beigas tiek “norauti”, jo vajag sasaistīt atsevišķo priekšnesumu uznācienus un nogājienus.

Tikpat skaidra idejā un risinājumā bija Jāņa Purviņa deju svīta “Laika snātene” (Ērika Zepa un Julgī Staltes mūzika, tautas vārdi) koncerta noslēgumā. Skaidri izstrādāti dejas tēli, reizē tradicionāli un oriģināli, tā, piemēram, puškaišu izmantojums latviešu skatuviskajā tautas dejā vēl nebija redzēts. Ir skaidrs, ka Jānis Purviņš iedziļinās tautas tradicionālās kultūras mantojumā, reizē arī atrodot savdabīgi laikmetīgu savu ideju risinājumu. Puškaišiem pievienotās lampiņas un zelta lietus jau ir iemīļoti mūsdienu šova elementi, bet, gaumīgi un ar mēra sajūtu izmantoti, tie neradīja pretestību. Sevišķi uzrunāja pēdējā deja “Rutadi”, kuras tekstā atklājas latviešu pasaules izjūta: viss ir vienots šai pasaulē – dabā, cilvēkā, lietās, vietās, notikumos. Arī zeme ar debesīm satiekas, un šo sajūtu palīdzēja radīt lampiņas puškaišos, zelta lietus, gaismas partitūra un Vijas Celmiņas gleznotās zvaigžņotās debesis fonā. Skaista, vērienīga un emocionāla koncerta izskaņa. Amerikāņu horeogrāfe Dorisa Hamfrija ir teikusi, ka labas beigas ir 40% no dejas, to pašu varētu teikt par koncertu un tā finālu. 

Gribas vēl pakavēties pie atšķirīgām koncerta dejām, lai iezīmētu to daudzveidību, par spīti dzirdētajai atziņai, ka dejas šķitušas vienveidīgas. Kā pretstatu precizitātes un kārtības mīļotājiem var minēt Agra Daņiļeviča deju “Ūja, ūja” (Kristīnes Kārkles-Kalniņas mūzika, tautas vārdi). Horeogrāfs mīl brīvus triepienus, ja tā varētu teikt. Ar meistara izjūtu viņš izkārto dejotājus uzreiz pa visu laukumu, pretstatot vīrus un sievas, un deja piesaista uzmanību ar telpiskās izjūtas vērienu. Apdziedāšanās tekstam atbilstošs risinājums. Vēlāk gan deja it kā izšķīst sīkumos – imitējošos žestos un grūti uztveramos rakstiņos –, bet savu elpu atgūst, sākoties kopīgai sadejošanai pa pāriem un zaru slotiņu/pušķu mētāšanai. Brīvie pārskrējieni un improvizācijās balstīti dejas momenti ir raksturīgi daudzām Agra Daņiļeviča dejām. 

Jāņa Ērgļa deja “Dancī savu nolūkoju” reizē ar muzikālo pavadījumu rada gaišu, skaidru, lirisku noskaņu. Jaunu attiecību sākums, jauniešu satikšanās dejā, saskatīšanās, pieskaršanās, sadejošanās. Bez pretenzijām uz idejiskumu – viegli, dejiski un meistarīgi veidota horeogrāfija, ar precīzi izrakstītiem rituma rakstiem (kā būtu teicis meistars Harijs Sūna), horeogrāfiskās darbības attīstību. Asociācijās ar glezniecību dominē gaišie, skaidrie krāsu toņi. 

No vidējās paaudzes deju kolektīvu izpildītajām dejām uzmanību piesaistīja Ilmāra Dreļa iestudētā “Lai man auga tīri lini” (Kārļa Auzāna mūzika, tautas vārdi). Dejā skaidri saskatāmi izvēlētie kompozicionālie motīvi – dārziņu dažādas variācijas, virknītes, sudmaliņas, beigās veidojot plašāku laukuma zīmējumu.  Grafiski skaidri, ar noteiktu attīstību, tāda uzrunājoša, vienkārša skaidrība, kas raksturīga tautas horeogrāfijai un kas piestāv vidējās paaudzes dejotājiem. Muzikāls un loģiski veidots soļu raksts, pārliecinoši dejas tēli – darba cilvēks pēc labi padarīta darba ar gandarījumu un svinīgumu ritina dejas soli. 

Prieks, ka koncertā tik plaši pārstāvēti jaunie horeogrāfi – dažs ar ilgāku un ražīgāku pieredzi horeogrāfa un deju kolektīva vadītāja ampluā, cits ar mazāku, bet visi radoši aktīvi un interesanti savā darbībā. Lai arī jau Deju svētku virsvadītājas godā, Dagmāra Bārbale vēl pieskaitāma pie jaunajiem horeogrāfiem. Viņas iestudētās dejas nosaukums – “Dievzemīte, Tēvzemīte” – jau noskaņo uz nopietnību (Mārtiņa Miļevska mūzika, Ingas Cipes vārdi). Meitu iznāciens – lepnas, ar pašapziņu, pārliecinošu stāju un iznesību. Mainoties, vijoties sajust pasaules kārtību un atrast savu vietu tajā. Puišu iznāciens – braši, spēcīgi, apņēmības pilni nosargāt “savu daļu”, savu zemi. Pāru dejojums – sievišķā un vīrišķā spēka apvienojums. Ja nu būs sava zemīte jāsargā, tad visiem kopā, būs jābūt stiprai tautai. Nāk prātā Raiņa vārdi: “Tu spēks, es – daile, mēs saderam kopā. Mums mērķis viens ir: pilnība.” Dagmāras Bārbales dejai ir veiksmīgi izvēlēta struktūra – pēc pāru daļas seko meitu liriskais dejojums un spēcīgs dejas fināls pāru izpildījumā. Kopumā tādas dinamiski atšķirīgas dejas daļas notur skatītāju uzmanību, nerunājot jau par dziesmas tekstu, kas nevar atstāt vienaldzīgu nevienu, kam jēdziens “Tēvzeme” ir dārgs. Dejas lielais spēks lielā mērā slēpjas vārdos. Paredzams, ka šī deja kļūs par hītu jau tuvākajā laikā.

Diānas Gavares deja “Es tev došu skaistu sētu” (Mārtiņa Miļevska mūzika, Ingas Cipes vārdi) – jauneklīgi dzirkstoša, aizrautīga un dzīvesprieka pilna – akcentē puišu un meitu attiecības, kas tiek dzīvi un rotaļīgi izspēlētas. Dejiska, ritmiski smalki izstrādāta kustību leksika, raiti mainīgi dejas zīmējumi. Izskatās, ka deja jau tagad ir ieguvusi dejotāju simpātijas. 

Jāņa Kalniņa iestudētā deja “Kad atnāks pavasars” (Ērika Zepa un Julgī Staltes mūzika, tautas vārdi) sākas ar brīviem triepieniem – meitu improvizētām kustību virknēm, radot sajūtu kā pirmo reizi izskrienot pavasarīgi zaļā pļavā. Pavasara noskaņa – daba gavilē, māsiņa gavilē, tek upīte, rikšiem tek kumeliņš. Dejas tēli raisa pavasara sajūtu. Horeogrāfs cītīgi izrakstījis rituma rakstus, veido plašus zīmējumus, lai būtu, kur ieskrieties, plaši izdejoties. Jauniešu deju kolektīviem ļoti piemērota deja. 

Darba tēma risināta Baibas Ķesteres iestudētajā dejā “Darbā meitu nolūkoju” (Kārļa Auzāna mūzika, tautas vārdi). Ļoti piemērots šķita dejotāju brīvais uznāciens, kas radīja iespaidu par tuvāku un tālāku kaimiņu sanākšanu uz talku. Ritmiski atšķirīgās dejas daļas padara to interesantāku, horeogrāfe ir centusies izmantot visas ritmiskās nianses, soļu raksts ir pārdomāts un kārtīgi izstrādāts, dejas zīmējumi ir tēmai atbilstoši, loģiski savā attīstībā. Var redzēt, ka dejotāji dejo ar lielu aizrautību.

Krišjāņa Šimja horeogrāfija “Spēka elpa” (Jura Kaukuļa mūzika, tautas vārdi) jau no meitu uznāciena piesaista ar grafisko skaidrību, dejas zīmējumu ģeometriskumu, kustību partitūras – soļu, pozu, žestu –precizitāti un konkrētību. Dejiski, vijīgi plastiski meitu dejojumi, kuros jūtams cēlums un lepnums (vēlāk tie pāriet tādā pašapzinīgā koķetīgumā), braši, stalti, iznesīgi puiši. Horeogrāfs izmanto savdabīgus roku žestus, kuru nozīme gan ne vienmēr ir skaidra, un kādu brīdi jau sāk šķist, ka žestu ir par daudz. Dejā jūtama horeogrāfa vēlme radīt savdabīgu, individuālu stilistiku, tomēr, izmantojot kādus kustību motīvus, jāraugās, lai tie nekļūst apnicīgi. 

Dāvja Ērgļa iestudētā deja “Dzimta” (Kristīnes Kārkles-Kalniņas mūzika, tautas vārdi) apliecina, ka jaunajam horeogrāfam piemīt tēlainā domāšana, viņam ir svarīgi radīt dejas stāstu. Salīkušie stāvi dejas sākumā – “tēvu tēvi tiltu taisa”, brīvi un plaši roku žesti meiteņu dejojumā, kopumā – muzikāli un ritmiski izstrādāta kustību partitūra un soļu raksts. Dejas kompozīcija attīstās, zīmējumi kļūst plašāki, kustības –straujākas, ir interesanti kompozicionālie risinājumi, piemēram, kustību sekvences. Beigās dejas virsvadītājas Daces Adviljones veidoti plašāki zīmējumi, kas radīja iestudējuma kāpinājumu, tomēr žēl, ka nepiedzīvoja izskaņu, jo bija jārealizē dejotāju maiņa.
Ļoti veiksmīgs bija Daces Adviljones sniegums tematiskajā sadaļā “Divi saules. Bērnība”. Bērnu izpildītās dejas vienmēr aizkustina, ja redzi ar kādu centību, aizrautību un prieku tās izpilda mazie dejotāji. “Pūpoldanču” (Lilijas Liporas horeogrāfija, Ingas Cipes un Renāra Kaupera vārdi un mūzika) lēkājošais ritms aizrauj gan dejotājus, gan skatītājus, iedarbojoties kinestētiski un raisot vēlmi lēkāt līdzi, un vēl draiskie, azartiskie izsaucieni sauktin sauc līdzdarboties. Gribas uzteikt Daces Adviljones deju “Ciguļi” 1.–2. klašu dejotājiem, kuras muzikāli mainīgie ritmi un soļu raksts bērniem ir visai sarežģīts, bet viņi lieliski tika galā. Šai daļai bija vienota priekšnesuma izjūta, un tas ir virsvadītājas Daces Adviljones nopelns.

Reinim Rešetinam koncertā ir svarīgs uzdevums – viņš ir visu koncerta intermēdiju horeogrāfiju autors, kā arī tematiskās daļas “Tīrradņi” vienas dejas autors. “To pie rokas dancināju” (Jura Kaukuļa mūzika, tautas vārdi) ir savdabīgs iestudējums, tas atgādina skici. Kompozīcijā iezīmējas dinamiski mainīgi momenti – mizanscēnas un kustību frāzes, te pievēršot uzmanību atsevišķiem dejotājiem, te grupai. Bez simetrijas un (šķietami) bez sistēmas virknēti dejas fragmenti tomēr izskatījās interesanti uz lielā laukuma, jo radīja neparedzamības sajūtu, negaidītus dinamiskos akcentus, kas izkārtojās pa visu laukumu. Pietrūka dejas fināla, bet, iespējams, tas būtu bijis interesants, jo tie daži pāri, kas pēdējie palika laukumā, izpildīja saistošu un visai sarežģītu divdejas elementu – meitu pacēlienu griezienā. Toties vislabākie vārdi jāsaka par intermēdiju iestudējumiem, kas ilgi paliek atmiņā, jo aizrauj ar savu poētisko tēlainību. Šķiet, ka intermēdijas ir vistuvāk koncerta koncepcijas būtībai, vistuvāk gleznieciskajām kvalitātēm. Horeogrāfs brīvi rīkojas ar visiem dejas elementiem, nebaidoties jaukt un apvienot žanrus. Šoreiz laikmetīgās dejas izmantojums “jaunā latvieša” tēlā bija attaisnots, iepriecināja Artūra Nīgaļa sniegums, kas demonstrēja patiesu laikmetīgās dejas kustību kvalitāti, reizēm iegriežot arī tautisku danci. Vienīgais neskaidrais jautājums: kāpēc intermēdijā “Tīrradņi” aiz ekrāna parādās vēl viens tēls? Tas latvieša tēls, kas nāk no vizuālās mākslas darbiem un iemiesojas “jaunajā latvietī”? Jā, daži jautājumi (ne tikai par koncerta norisi) joprojām saglabājas, bet tas ir labi, jo vedina domāt.

Jautājumi nepārmāc koncerta vērtības

Pārdomas raisās arī citā virzienā. Latviešu skatuviskās dejas (termins, ko lieto koncerta rīkotāji) koncertā “Balts”, kur skan tik daudz pacilājošu vārdu par latviskajām vērtībām, ne reizi netiek pieminētas tautas tradicionālās kultūras vērtības – dainas, tautas dziesmas, mūzika, dejas, rotaļas u.c. Vai tiešām redzētajam nav nekāda sakara ar latviešu tautas dejām? Termins “latviešu skatuviskā deja” neizsaka žanra būtību, šķiet, ka tas ir pieņemts ar domu – savējie sapratīs. Nav apstrīdams, ka skatuviskā jeb skatuves tautas deja horeogrāfu radošajos meklējumos ir aizgājusi tālu no tradicionālās tautas dejas, bet saikne tomēr ir palikusi. Interesanti, ko mazajiem dejotājiem, kas ar saviem aizrautīgajiem priekšnesumiem priecēja koncerta publiku, stāsta viņu skolotāji – ko viņi dejo? Skatuves dejas, kurām ar latviešu tautas dejām nav nekāda sakara? 

Terminoloģijas problēmas nav tikai Latvijā. Pārdomas un diskusijas var atrast akadēmiskajos izdevumos, piemēram, angļu valodā tiek piedāvāti termini “performing folk dance” (Andrijs Nahačevskis, Ukraina/Kanāda), “stage folk dance”, “folk dance choreography” (Vesna Bajika-Stojilkoviča, Serbija). Igauņi arī lieto terminu “skatuves tautas deja”, bet tur ir bijis piedāvājums un diskusijas par termina “nacionālās dejas” pieņemšanu žanra apzīmējumam (Sille Kapere, Igaunija). Tikai daži piemēri. Latvijā diskusijas nenotiek, visādā ziņā – ne akadēmiskajā vidē. Kādreiz no kādas latviešu valodas speciālistes dzirdēju aizrādījumu, ka apzīmējums “skatuvisks” nav īsti latvisks, jāsaka “skatuves”. 

Tās ir pārdomas un problēmjautājumi, par kuriem gribot negribot jādomā pēc koncerta. Nevēlos pieminētos jautājumus šeit iztirzāt sīkāk, jo tas būtu cita raksta vai diskusijas vērts.

Atgriežoties pie deju lielkoncerta “Balts” vērtībām, pirmkārt, vislielākais gandarījums par Latvijas kuplo dejotāju saimi. Mēs patiesi varam lepoties ar mūsu tīrradņiem – dejotājiem. Vislielākais paldies tieši dejotājiem! Otrkārt, patiess prieks, ka varēja baudīt jaundarbus – horeogrāfijas un mūzikas skaņdarbus –, un tas viss notika vienotas mākslinieciskās koncepcijas ietvaros un labā kvalitātē. Par to paldies koncerta rīkotājiem! Treškārt, atzinīgi vērtējama jauno horeogrāfu iesaiste, ievirzot viņu radošos impulsus konkrētā uzdevumā un ļaujot viņiem pašapliecināties.

Manuprāt, tā būtu laba tradīcija – katros Deju svētkos rīkot jaundarbu koncertus, veidojot interesantas, oriģinālas koncertu koncepcijas, sadarbojoties ar mūzikas autoriem un iepazīstinot ar jauniem horeogrāfiem. Pēc šīgada Deju svētkiem var redzēt, ka veidojas jauna horeogrāfu paaudze, kas vēlas un spēj turpināt tradīcijas, kas ir gatavi nest tālāk iepriekšējo paaudžu ideālus, turpināt iesāktos darbus un saglabāt pēctecību. Ticu jauno horeogrāfu talantam un spējai kļūt par interesantām radošām personībām. Tādi pasākumi kā deju lielkoncerts “Balts” palīdz sasniegt mērķi. Ikvienā nozarē var būt savas problēmas, atšķirīgi viedokļi vai domstarpības, arī tiem, kas vēro notikumus no malas. Tāda ir dzīve, ne īsti ideāla. Koncerts mums atgādināja ideālus. Atsaucot atmiņā koncerta retoriku, novēlu visai Latvijas deju saimei iet savstarpējā sapratnē krāsotus “baltus ceļus”.

*Valda Vidzemniece ir horeogrāfe, mākslas zinātņu doktore, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docente.

Titulfoto autors: Ilmārs Znotiņš