Rūta Pūce

No 19. līdz 21. maijam Tallinā notika viens no nozīmīgākajiem notikumiem Latvijas laikmetīgās dejas vidē – Baltijas Dejas platforma. Tajā piedalījās laikmetīgās dejas mākslinieki no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas, savukārt platformas viesi bija producenti, organizatori un sadarbības meklētāji no visas pasaules. Šī pasākuma pilota variants norisinājās 2019. gadā Viļņā, savukārt nākošā Baltijas Dejas platforma paredzēta 2024. gadā Rīgā.

Baltijas Dejas platformas idejas autori un organizatori ir Lietuvas Dejas informācijas centrs, Latvijas Dejas informācijas centrs (LDIC) un Igaunijas teātra un laikmetīgās dejas platforma Sõltumatu Tantsu Lava/STL. Šīs organizācijas ir apvienojušas spēkus, lai kopīgi popularizētu Baltijas valstu deju, celtu tās kvalitāti, piesaistītu finansējumu un radītu interesi par mūsu reģionu. Lai arī esmu LDIC pārstāve, Baltijas Dejas platformas organizēšanā nebiju iesaistījusies, un mans mērķis bija piedzīvot visus notikumus kā platformas viesim.

Uz Baltijas Dejas platformu devos jau 18. maija vakarpusē un attapos starpdisciplinārās platformas Inklingroom notikumā – tumšā, piedūmotā un skaļā vietā, kurā, neraugoties uz iepriekšminētajiem apstākļiem, visus varēja saskatīt un sadzirdēt. Visu vakaru ik pa laikam notika performances, un viena no tām trāpījās arī manā ceļā. Es redzēju Gulbi, kuru iemiesoja sieviete ar apbrīnojami specifiskām koncentrēšanās spējām, ķermeņa pārvaldīšanu un ironisku humoru. Mani mākslas uztveres radari tika atvērti plašāk un sagatavoti nākamo dienu dejas izrāžu, prezentāciju (piču) sesiju un meistarklašu uztveršanai.

Tīklošanās

Baltijas Dejas platformas programmu veidoja deviņas izrādes, 16 mākslinieku prezentācijas (piču sesijas), trīs dejas meistarklases un pastaigas ar māksliniekiem, kurām varēja pieteikties individuāli. Šādu dejas platformu galvenais mērķis ir tīklošanās. Dejas māksliniekiem tā ir iespēja satikt ārzemju producentus un iepazīstināt ar sevi, kā arī redzēt citus māksliniekus un to darbus, domāt par iespējamo sadarbību. Savukārt producenti, festivālu organizatori un kultūrvietu vadītāji var atrast savām programmām piemērotus māksliniekus, dibināt jaunas sadarbības un pazīšanās. Papildus piču sesijām un izrāžu apmeklējumam liela nozīme ir arī pārtraukumiem starp izrādēm, pusdienu pauzēm un ballītēm vakaros.

Pirms platformas atklāšanas latviešu mākslinieki kopā ar Latvijas Jaunā teātra institūta vadītāju Beku Bergeri tika aicināti uz tikšanos, lai iesildītos platformas formātam un noskaņotos darāmajam darbam. Līdzīgas tikšanās jau iepriekš tika veidotas piču sesijas dalībniekiem, lai viņi varētu praktizēt sevis prezentēšanas spējas. Platformas pirmās dienas rīta tikšanās laikā uzsvars bija uz visiem, tostarp pilno izrāžu māksliniekiem un producentiem. Tikām aicināti būt Team Latvia un pamanīt iespējas, kā varam savstarpēji palīdzēt kontaktu dibināšanā, ja pārzinām cits cita mērķus. Jāatzīst, ka tīklošanās ietvaros nozīmīga bija arī komunicēšana ar Latvijas pārstāvjiem, jo ikdienā mums nav četru dienu, ko pavadīt kopā, lai pārrunātu redzētās izrādes, izprastu citam cita intereses un tādā veidā, iespējams, arī veidotu jaunas sadarbības tepat Latvijā. Līdz ar to domāju, ka šis brauciens bija nozīmīgs arī Latvijas laikmetīgās dejas kopienas ietvaros.

Meistarklases

Baltijas Dejas platforma saviem viesiem un arī interesentiem no malas piedāvāja apmeklēt trīs dejas meistarklases. Es devos uz divām no tām un jāatzīst, ka biju pārsteigta – tās galvenokārt apmeklēja vietējie igauņu dejotāji, piču sesiju mākslinieki un mediju pārstāvji/rakstnieki, kamēr producenti un citvalstu dejotāji bija diezgan kūtri. Man šī bija iespēja fiziski iepazīties ar platformas dalībniekiem, jo abas meistarklases bija vērstas uz komunikāciju.

Šobrīd Berlīnē dzīvojošā igauņu horeogrāfe un režisore Ūve-Lidija Tompere (Üüve-Lydia Toompere) vadīja meistarklasi Techno Praxis, piedāvājot tehno mūziku un deju kā terapiju, kurā nav konkrētu dejas soļu vai īpaša izpildījuma. Ir jāļaujas kustību impulsiem un jāmeklē kontakts ar cilvēkiem līdzās. Tumšā telpā tika izmantotas tādas gaismas kā deju klubos, un uz lielā ekrāna bija redzams videoieraksts ar dīdžeju no Berlīnes. Tompere interesējas par kopienu izpēti caur deju un kustību, viņa pēta, kā cilvēki uztver sevi un citus dažādās sociālās situācijās. Lai arī sākotnēji šķita, ka vienkārši izklaidējos, pēc visiem uzdevumiem un brīvās dejas noslēgumā es nākamajā dienā diezgan izteikti jutu savus kāju un ribstarpu muskuļus. Ūve-Lidija Tompere kopā ar citu igauņu dejas mākslinieku Sīmu Tonistu (Siim Tõniste) piedalījās arī piču sesijā, prezentējot savu darbu Supersocial, kurā tāpat pēta sociālos procesus, izrādē iesaistot skatītājus.

Igaunijā un ārpus tās atpazīstamais horeogrāfu pāris Kūlī Rosna (Külli Roosna, Igaunija) un Kenets Flaks (Kenneth Flak, Igaunija/Norvēģija) vadīja trīs stundu garu meistarklasi Responsive Body (atbildošs ķermenis). Laiks paskrēja ātri, varēja just ļoti organizētu un attīstītu stundas uzbūvi, kuru tikai nedaudz satricināja meistarklases noslēguma uzdevums. Iesildīšanās bija saudzīga, bet dziļa, piedāvājot gan somatisko tehniku pieeju, gan arī cīņas mākslu paņēmienus. Tiem sekoja daži uzdevumi ar precīzu kustību materiālu, kas bija balstīts spējā nekļūdīgi pārnest savu svaru un ļauties  kustības trajektorijai. Improvizācijas uzdevumos tika izmantots partneris un pieskāriens kā atbalsts un skaidrs informācijas devējs kustības motivācijai. Bet tad tās beigas… Pēdējā stundas daļā mums tika uzvilktas nelielas iekārtas (kustības sensors  rokassprādzes formātā), kas veido skaņu, ja ķermenis kustas. Ja neviens nekustas, skaņas nav. Lai arī šis ir ļoti interesanti un rotaļīgi, pēkšņā pāreja no ķermeniskiem izpētes uzdevumiem uz kustēšanos, lai iekustinātu rokassprādzi un skanētu kopā ar grupu, nebija pārdomāta un notika pārāk strauji, vai pārāk maz izskaidrojot. Visi paeksperimentēja, daži paķēmojās, citi ļoti nopietni iedziļinājās, bet kopējais iespaids par klases uzbūvi un mērķi bija nedaudz sabojāts. Iespējams, pietrūka laika, kā tas parasti mēdz būt. Iespējams, šī meistarklase ir pasniegta tik bieži, ka tai viegli nokļūt paviršības laukā, izlaižot kādus sīkus, bet nozīmīgus attīstības posmus.

Lietuviešu Dansema Dance Theatre piedāvāja meistarklasi par dejas uztveri un izpausmi ļoti jaunai auditorijai (Dance Perception and Expression of Very Young Audience), aicinot piedalīties pieaugušo ar mazuli 8–14 mēnešu vecumā. Šajā meistarklasē nepiedalījos, jo man nebija līdzi šāda vecuma mazuļa. Bērna un vecāku temats turpināja caurvīties arī izvēlēto izrāžu tematikā.

Piču sesijas

Manuprāt, piču sesijas (iespējams) ir efektīvāks veids kā sevi “pārdot”, nekā nodejot pilnu izrādi. Māksliniekam tiek dotas 10 minūtes, lai prezentētu sevi vai kādu savu darbu. Pēc tam ir vēl 10 minūtes, lai atbildētu uz jautājumiem. Pieejas bija ļoti dažādas. Bija gan dejiski izvilkumi, gan video, gan prezentācijas datorā. Divas no dalībniecēm pieslēdzās caur Zoom, kas arī bija okey. Vairākkārt nonācu sarunās ar platformas dalībniekiem un viesiem, kuri sprieda, kā katras valsts pārstāvji atšķiras. Lai arī Baltijas Dejas platforma būvēta kā kopīgs līdzeklis Baltijas dejas mērķu sasniegšanai, tomēr savstarpējā salīdzināšanās – kāds kurš ir? – notika. Varētu jau spekulēt un iedalīt visus kastītēs, bet es saredzēju visus piču māksliniekus kā individualitātes. Lietuviešu māksliniece Goda Žukauskaite (Goda Žukauskaitė) dzīvo uz laivas un veido ļoti garas (līdz pat 72h) performances, savukārt Dovids Strimaitis (Dovydas Strimaitis) labprātāk pēta kustības atkārtojuma spēku un šobrīd veido darbu, kas sastāv tikai no mazajiem baleta lēcieniem. Igauņu māksliniece Sveta Grigorjeva ar vecmodīgas power point prezentācijas palīdzību pārliecināja mani, ka viņas izrādi Fakerz būtu vajadzējis rādīt pilnā apjomā. Pēc prezentācijas noprotu, ka viņas dejotāji daudz dejo, mazāk runā un slēpjas aiz teatrālām izvēlēm, kas bija diezgan raksturīgi platformā pilnā apjomā rādītajām izrādēm.

Kareivīgi nosakņotas mākslinieciskajās izpausmēs šķita gan lietuviete Agņeta Lisičkinaite (Agniete Lisičkinaite) ar savu protestējošo darbu, gan igauņu Maria Metsalu ar savu prezentēšanas auru, gan mūsu pašu biedrība Laukku, kas prezentēja laikmetīgo mūziklu “Balss no beletāžas”, piesakot savā būtībā skaļu problēmu – sievietes vietu mākslā. Būtu tiešām dīvaini, ja Baltijas reģiona laikmetīgajā dejā es nebūtu sastapusi kareivīgumu un iestāšanos par kādām konkrētām vērtībām, problēmu skaļu aktualizāciju. Par lietuviešiem un igauņiem man ir grūtāk spriest, bet latviešu piču mākslinieku darbus esmu redzējusi visus, tāpēc saskatīju kopīgu vibrāciju – tādu sirsnīgu un atvērtu, nedaudz pat trauslu. Agates Bankavas solo “Kur tu esi kad es guļu”, Gundegas Rēderes One, Viļņa Bīriņa “Brālis”, Olgas Žitluhinas Re Vera ir par personīgām tēmām, kuras risina ar kustīgā ķermeņa palīdzību. Mazāk lozungu, vairāk dziļuma un intimitātes. Arī Kristīnes Brīniņas prezentācija iekļāvās organiski, piedāvājot cilvēcību un būšanu līdzās kā neapstrīdamas vērtības un aizsākot vecāku un bērnu tematiku, kas pēc tam tika turpināta gan jau pieminētajā meistarklasē, gan vēl divās izrādēs.

Izrādes

Vienā dienā ir trīs izrādes, visas pēc kārtas. Līdz ar to tās, gribot negribot, ietekmē cita citu.  Neveiksmīgs salikums var kādu izrādi pilnīgi norakt, jo laikmetīgā deja ir daudzslāņaina, tā spēlējas ar dažādām uztverēm. Izjutu uz savas ādas, cik grūta var būt pārslēgšanās.

Piemēram, platformas pirmā izrāde bija latviešu mākslinieku pāru Gediņu un Dzudzilo izrāde “Ļoti labas minūtes”, kas pie mums saņēmusi ļoti daudz slavinošu recenziju un arī nomināciju balvai “Kilograms kultūras”. Tai sekoja igauņu mākslinieku Jetes Lonas Hermanes (Jette Loona Hermanis) un Johana Rozenberga (Johhan Rosenberg) jau diezgan tuvu performances mākslai pietuvinātā Eden Detail, kas arī Igaunijā šobrīd esot modē, kā saprotu no pašiem igauņiem. Abas izrādes bija sievietes un vīrieša dueti (Eden Detail kopumā uz skatuves paviesojās četri personāži, bet savā ziņā arī Gediņu sadarbība ar Dzudzilo pāri veido nosacītu, iedomātu kvartetu). Abām izrādēm raksturīgas garas ainas, kurās manas – skatītājas – domas viegli aizplūda citur, abām bija iespaidīga scenogrāfija un vizuālais tēls. Kamēr Gediņi spēlējas ar manierīgumu un sterilitāti, Hermane un Rozenbergs dara visu iespējamo, ko vien var izdarīt, iedvešot skatītājā tādas emocijas kā šausmas, pretīgumu, pārsātinājums un garlaicība. Līdz ar to es piedzīvoju izrādi, kurā neko nejūtu un pēc tam izrādi, kurā jūtu to, ko just nav patīkami. Eden Detail arī ironizēja par sievieti un vīrieti kā pāri, un man šī izrāde dabiski pievijās “Ļoti labu minūšu” iesāktajam stāstam. Pēc abām izrādēm sekoja igauņu laikmetīgās skatuves mākslu apvienības ‍Olmeulmad izrāde OLMEULMAD: Sanctum Textum. Uz izgaismota, balta kuba četru dejotāju ķermeņi atmosfērīgi un meditatīvi pārplūda un saplūda dažādos skulpturālos tēlos. Man traucēja tikai kustības kvalitāte, kas šķita neveiksmīga tieši spējā pieskarties un uzņemt otra cilvēka svaru. Šī bija vienīgā platformas izrāde, kurā saskatīju nepilnības tieši izpildījumā.

Otrās dienas izrāžu salikuma secība šķita veiksmīgāka. Tā kā bija darbi, kurus rādīja vairākkārt, jo skatītāju bija vairāk nekā vietu izrāžu zālēs, tad skatīšanās kārtība katram skatītājam nedaudz atšķīrās. Man gadījās vakara izrāžu daļu sākt ar, manuprāt, visuzrunājošāko darbu šajā platformā – lietuviešu mākslinieces Annas-Marijas Adomaitītes (Anna-Marija Adomaityte) workpiece. Tas bija skaidrs, nepārvilkts, no ķermeņa koordinācijas viedokļa sarežģīts darbs, kas saistīja uzmanību ar savu ritmu. Tā bija arī retā izrāde bez runāta vai lasāma teksta, kurā viss tāpat bija saprotams.

Pēc tam devos uz latviešu apvienības IevaKrish izrādi “Labra nams”. Apmēram zināju, kas notiks, jo esmu redzējusi gan viņu iepriekšējo izrādi Labrys, gan runājusi ar pašiem māksliniekiem par viņu darbiem. Man aizsēja acis un ieveda telpā, sēdēju ar aizvērtām acīm visu izrādi, jutu, kā man apkārt vienā ritmā un solī dejo vairāki izpildītāji, es jutos ērti un relaksēti, man patika sekot līdzi sava ķermeņa sajūtām – gan smaržām, gan skaņām, gan vējam, kas radās, kādam nodejojot garām. Biju jau uzbūvējusi iztēlē telpu sev apkārt – lielu, plašu, senlaicīgu un ar milzīgiem logiem. Beigās izrādījās, ka esmu lielā, bet melnā blackbox tipa telpā. Zālē ar logiem es iepriekš pusdienoju, starp citu.

Šī ir viena no netradicionālākajām dejas izrādēm, ko esmu piedzīvojusi. Ļoti uzrunāja tas, ka manam ķermenim piedāvā pieredzi, nevis man stāsta stāstu, rāda, kā jādejo, dalās paša pieredzē vai mēģina manipulēt ar manu empātiju, saraudinot vai sasmīdinot. Tas bija kā iet pirtī, peldēt vai lidot. Es varēju vērot savu ķermeni no iekšienes, dejas mākslinieki bija tikai līdzeklis manis kā skatītājas pieredzes nodošanā. Mani ļoti uzrunāja “Labra Nama” hierarhija. Taču šādi – eiforijā – es jutos minūtes divdesmit. Turpmākajā izrādē mana uztvere vairs  nepiedzīvoja neko jaunu, līdz ar to neredzēju jēgu  turpinājumam vēl apmēram tikpat ilgu laiku. Varbūt, un tikai varbūt, mana laika izjūta bija ļoti paātrināta iepriekš redzētajā workpiece. Varbūt platforma ar mani atkal spēlējas. Varbūt man vienkārši nepatīk lēnas lietas.

Arī trešajā otrās dienas izrādē – Janas Jacukas “Baiļu rutīnā” – atsevišķās epizodēs saskāros ar nepatīkamu lēnumu, bet stipri mazāk kā pirmās dienas izrādēs. “Baiļu rutīna” tēmas un izpildījuma ziņā neturpināja abas jau noskatītās dienas izrādes, līdz ar to nejutos iepriekš ietekmēta tās uztverē. Domāju, ka izrādi izbaudīju adekvāti. Biju jau redzējusi tās video ierakstu, un dzīvais izpildījums mani uzrunāja vairāk. Izrādē ir daudz teksta, tā ietiecas teātra lauciņā, bet, būsim godīgi, lielākais platformas izrāžu vairums to darīja, un laikmetīgās dejas žanriskās robežas vienmēr bijušas izplūdušas.

Trešās dienas izrāžu salikums bija vienlaikus veiksmīgs un neveiksmīgs. Veiksmīgs tas bija vispārējā ziņā – izrāžu tēmas bija loģiski izrietošas viena no otras, neveiksmīgs tas bija man individuāli. Pirmā bija lietuviešu kompānijas MMLAB (Arts and Science LAB) izrāde Dance for an Object and Child. Diemžēl tā aizskāra man aktuālu tematu – mātišķību. Ar mērķtiecīgi izmantotajiem teatrālajiem un kustības paņēmieniem tā diezgan pamatoti trāpīja uz visiem maniem cilvēciskajiem (ne profesionālajiem) punktiem, kas izpaudās kā raudāšana visu izrādes laiku. Ārkārtīgi spēcīgi uz mani iedarbojās Agnes Matulevičūtes (Agnė Matulevičiūtė) mūzika ar dažu trāpīgu vārdu salikumu atkārtojumu. Pirmās dienas Eden Detail ar savu pārsātinājumu uz šīs izrādes fona palika diezgan blāva. Pēcāk aprunājoties ar citiem, neatradu pārāk daudz skatītāju, kas izrādes laikā būtu jutušies tāpat. Daži bija, bet vairākums bija izjutuši drīzāk vienaldzību. Ilgi domāju, vai gribētu radīt kaut ko, kas liek sajust skatītājam to, ko sajutu es. Visdrīzāk nē, jo tas nebija aizkustinājums, skumjas, dusmas vai kāda cita saprotami definējama emocija. Tā bija empātija, kas strauji pārtapa panikā.

Atkopties pēc šīs izrādes palīdzēja tas, ka nākamā izrāde ­– lietuviešu mākslinieces Raimondas Gudavičūtes (Raimonda Gudavičiūtė) (M)other – bija citā lokācijā un pastaigājoties izvēdināju galvu Tallinas vējos. Šīs izrādes temats bija līdzīgs, bet definēts precīzāk. Kā būt dejas māksliniecei un mātei vienlaicīgi. Kā nezaudēt dziļu saikni ar bērnu un vienlaikus saikni ar sevi un profesiju. Tā kā iepriekšējā Baltijas Dejas platformā 2019. gadā pati piedalījos ar tieši tādas pašas tēmas izrādi piču sesijā, tad varēju tikai gūt apstiprinājumu temata aktualitātei un izbaudīt citu tā versiju. Šajā  izrādē māte dejoja ar bērnu rotaļīgi, iepinot breakdance elementus un kontaktdejas paņēmienus. Bet es spēju domāt tikai par praktisko pusi – vai bērns vienmēr gribēja izrādes mēģinājumus? Vai izrāde ir vieta, kurā viņi pavada laiku kopā, vai vieta, kurā viņi strādā kopā? Vai bērns vēlāk kļūs par profesionālu dejotāju, horeogrāfu? Vai vēlme pavadīt laiku kopā ar mammu ir tik liela, ka esi gatavs uz visu – arī dejot izrādes, pat ja labāk gribētu laiku kopā ar mammu pavadīt citādi? Vai tās bija mammas vai bērna ambīcijas? Vai es veidotu izrādi ar savu bērnu? Izrāde bija jauka, cilvēkiem patika, un gan mamma, gan bērns izskatījās laimīgi, piepildīti un patiesi. Es vairāk izjutu vienaldzību, bet domāju, ka tas bija vēl neizvēdināto iepriekšējās izrādes iespaidu dēļ vai tādēļ, ka pati esmu šo tēmu pārāk izķidājusi.  

Noslēdzošā Baltijas Dejas platformas izrāde bija igauņu mākslinieka Marta Kangro (Mart Kangro) solo izrāde Past Perfekt. Tā iesākās uz līdzīgas sadzīviskas un cilvēciski tuvas nots, kā beidzās (M)other. Marts Kangro pastaigājās un runājās ar skatītājiem, kas bija izvietojušies apkārt telpai. Izrāde bija diezgan gara, skatītāja un izpildītāja hierarhija bija atkal līdzvērtīga, un tas mani uzrunāja. Izrāde atklājās palēnām, un vairākkārt sajutu pārsteiguma momentus. Kangro ļoti daudz stāstīja par pagātni, un teksts savijās kopā ar kustību citātiem no viņa iepriekš veidotām izrādēm. Ainu ilgstamība man ļāva izjust laiku citādāk, un tas sasaucās ar izrādes tematiku – pagātni, atmiņu un to, kā dzīve nogulstas mūsos. Man šķita, ka šī ir ideāla platformas noslēguma izrāde. Tā nebija uzbāzīga, bet ļāva sagremot iepriekšējo dienu pieredzi un radīja demokrātisku telpu starp skatītāju un izpildītāju, kustību un tekstu, vienkāršību un efektiem.

Noslēgums

Kopiespaids par Baltijas laikmetīgās dejas māksliniekiem man radās spēcīgs un daudzšķautņains – no dziļas intimitātes un cilvēcīguma līdz mītiskumam, protestam, sociālu problēmu aktualizācijai un starpdisciplinaritātei. Varbūt mūs vēl nav sabojājis dažkārt Eiropas dejā vērojamais snobisms, tā vietā spējam iemiesot un reflektēt par Rietumu pasaules vērtībām, kas aktuālas tieši šodien. Esam atkratījušies un Padomju Savienības aprobežotības, savukārt tās radītās dziļās traumas dziedējam ar iestāšanos par cilvēcību. Man šķiet, ka esam vērtīgi un drosmīgi.

Tallina kā pilsēta mani iedvesmoja. Tās dejas infrastruktūra šķita soli priekšā mūsējai. Tallinā ir vairākas laikmetīgajai dejai piemērotas un pieejamas izrāžu telpas un kultūrvietas, tā ir akūta nepieciešamība arī Latvijā. Lai arī apzinos, ka organizēšanas process būs izaicinošs, ar nepacietību gaidu nākamo Baltijas Dejas platformu, kas notiks Rīgā. Aicinu visus Latvijas laikmetīgās dejas māksliniekus nelaist garām šo notikumu, gan piesakoties kā dalībniekiem, gan dodoties skatīties lietuviešu un igauņu darbus, lai saprastu sevi šajā Baltijas reģiona kontekstā un izbaudītu kolēģu sniegumu, piedzīvotu laikmetīgo deju.

Intervijas ar Baltijas Dejas platformas organizatorēm vari izlasīt ŠEIT.

Informāciju un aprakstus par izrādēm un piču sesiju māksliniekiem vari atrast ŠEIT.

Attēls: Latvijas pārstāvji Baltijas Dejas platformā, foto Rūta Pūce.