Ingrida Gerbutavičute

„Baltijas burbulis” (The Baltic Bubble) ir Baltijas valstu laikmetīgās dejas platforma, kas nesen Tallinā piedzīvoja pirmizrādi. Trīs dienās (no 18. līdz 20. septembrim) pārstāvji no visām trim Baltijas valstīm rādīja savus darbus: Mārtiņš Eihe no Latvijas, Agnija Šeiko un Jons Sakalausks no Lietuvas un Marts Kangro, Kenets Flaks, Krista Kostere un Kristina Paškeviča no Igaunijas. Ideja un tās realizācija ir būtisks solis uz priekšu Baltijas dejā. Tā kā programma tika realizēta kā Ziemeļvalstu-Baltijas dejas sadarbības tīkla keðja mākslinieciskā programma, tad „Baltijas burbulis” izvērtās par svarīgu notikumu Baltijas dejas sabiedrībai un jācer, ka turpināsies kā spēcīga mākslinieciska balss arī mūsu Ziemeļvalstu kaimiņu vidū.

Viss ir par sadarbību: lielu vai mazu, jau aizsāktu vai pavisam jaunu. Mums visiem patīk dalīties ar savām idejām un apgūt ko jaunu, apmainīties ar idejām un radīt unikālu mākslas darbu. Un, protams, mēs visi vēlamies, lai mums būtu spēcīga sadarbība ar ekonomiski vairāk attīstītām valstīm. Tas ir fakts, kad runājam par Baltijas reģionu. Un diemžēl ir acīmredzams, ka mēs ne tik ļoti esam aizrāvušies cits ar citu. Tas bija arī diezgan labi redzams rezidences rezultātu prezentācijā, kurā piedalījās Latvijas horeogrāfe Sintija Siliņa, lietuviete Erika Vizbaraite un Sims Toniste no Igaunijas. Trīs horeogrāfi bija strādājuši kopā tikai piecas dienas un piedāvāja intīmu un atzīmēšanas vērtu izrādi, kas vienlaikus bija gan par deju gan par to, kāda ir Baltijas kaimiņu politika.

Vispirms mēs redzam Siliņu, Vizbaraiti un Tonisti stāvam trīsstūrī ar mugurām vai sāniem citam pret citu. Tā nu viņi uzreiz pašā sākumā “iedzeļ” visjūtīgākajā vietā un turpina: viņi veļas, pārnes svaru, lec un maina pozīcijas, nepieskaroties cits citam. Var pavisam skaidri redzēt, kas mūs šodien vieno – tikai ģeogrāfiski faktori un kopīga vēsture. Ironiski un skumji vienlaikus. Īpaši komiski ir tas, ka viņi visi ļoti nopūlas, lai izdejotu savu kombināciju, atrodoties ļoti tuvu cits citam. Izskatās, ka viņi sacenšas ar vēlmi saglabāt savu vietu telpā un turpināšanu darīt “katram savu lietu”. Vienlaikus viņi cenšas respektēt cits citu, t. i., sacenšas pieklājīgā veidā. Pēkšņi parādās arī ķermeņu kontakts, bet tas šķiet tik trausls un īss savā būtībā, ka atgādina par to, kā izskatās darbība, kas tiek veikta kā obligāts nosacījums, kas ierosināts no ārienes. Un tajā ir sava patiesība: Baltijas valstis sadarbojas savā starpā galvenokārt tad, kad jūt kādu ārēju “spēku”.

Horeogrāfi ironiski norāda uz stereotipiem par Lietuvas, Latvijas un Igaunijas deju, un tas nes sev līdzi arī ironisku skatījumu uz Baltijas sadarbību plašākā mērogā, ne tikai dejā vien. Igauņi ir dejā tikpat lielā mērā konceptuāli, kā viņi cenšas uzturēt stipras divpusējās saites ar Somiju. Un latvieši un lietuvieši ir tikpat baletiski, emocionāli un dramatiski dejā kā mūsu vēstures. Tonistem (EE) ir šorti kā Lietuvas basketbola izlasei, Vizbaraite (LT) Viļņā dzīvo Tallinas ielā, kas agrāk bija Rīgas iela, un  Siliņa (LV) vienkārši ir pa vidu. Tie ir vienīgie saskares punkti – smieklīgi, bet tiesa.  Jocīgas situācijas uzrodas arī tad, kad kāds mēģina izpildīt otra kustību un neizdodas izprast tās būtību. Reizēm no ārpuses tas izskatās tikai kā kāda maza un nenozīmīga detaļa. Jā, diemžēl mums neizdodas izprast vienam otru. Lai gan, ja nerokam īpaši dziļāk, reizēm viss no ārpuses izskatās diezgan labi. Vai mēs vēlamies rakt mazliet dziļāk? Siliņa, Vizbaraite un Toniste to darīja un, cerams, turpinās, strādājot pie turpmākiem šīs rezidences rezultātiem – atvērti, izklaidējoši, tieši, un tik precīzi atspoguļojot situāciju Baltijas dejā/valstīs.