Dita Jonīte*

Deju lieluzvedumā “Balts” tika izdejota latvieša dzīvesziņa. Kā jau bija solījusi koncerta veidotāju komanda – Dace Adviljone, Inga Cipe, Reinis Rešetins, Taiga Ludborža –, šajā notikumā tiešām bija redzamas skatuviskās tautas dejas ļaužu šābrīža sajūtas un emocijas. To 18 horeogrāfu iestrādājuši savos jaundarbos. Galvenā ideja, ko bija iespējams izlasīt starp rindiņām (jeb deju soļiem), bija – lai vai kas, daudzi tūkstoši latviešu grib dejot, un viņiem tas ļoti, ļoti patīk.

Jaunās dejas radītas pagājušā gada pavasarī un vasarā, kad pēc diviem pandēmijas gadiem attapāmies jaunā realitātē. Taču – kamēr ukraiņi noasiņo kara laukā, latvietis koncertstāstā arvien baltā kreklā pa baltu ceļu iet, auj baltas kājas, mīl baltu māmulīti, dejo baltābola pļaviņā. Tāpat latvietis esot sīksts un čakls savas zemes kopējs un sargātājs. Bet vai dejojošais un par deju fanojošais latvietis arī zina, kas notiek uz Baltkrievijas robežas, un vai domā par to, cik svarīgi (īpaši jaunajiem cilvēkiem, kam spēka vēl daudz) apgūt vismaz kādu civilās vai militārās apmācības pamatkursu? Ja nu kāds sadomātu mums uzbrukt, vai arī dziedātāji, diriģenti, spēlētāji, horeogrāfi un dancotāji būs pirmajās rindās starp latvju zemes aizstāvjiem? Ļoti gribas ticēt, ka Dziesmu svētku kopiena arī ir vislielākie mūsu zemes patrioti, – tā vismaz ļauj iztēloties dejās izdziedātais un izdejotais un starpspēlēs izrunātais. 

Deju mūzikas vārdiem lielākoties izmantotas tautas dziesmas (programmiņā sauktas par “tautas vārdiem”), skan arī Ingas Cipes un citu iesaistīto teksti. Ingas Cipes sacerētais koncerta caurviju stāsts Kārļa Kazāka pievilcīgi atturīgajā un mierīgajā izpildījumā dzirdams arī starp koncerta tematiskajām daļām un brīžiem arī starp deju numuriem (intermēdijās viņš pats ir uz skatuves un runā, iemiesojot dzīvu, kustīgu stāstu). Lai arī poētiski un skaisti, un kādās intervijās pati režisore Inga Cipe minējusi, ka daudz ko jau atmetusi, runāto vārdu deju koncertam tomēr bija par daudz. Metrāžas ziņā ideālajam pusotru stundu garajam koncertam daudzie paralēlie vēstījumi un raibais saturs radīja teju pārsātinājumu: vairāku paaudžu Latvijas mākslinieku gleznas; 18 atšķirīgu mūsdienu horeogrāfu dejas; stilistiski dažādie muzikālie gabali; Ingas Cipes caurviju stāsts par latvieti un vārda/krāsas “balts” tulkojuma daudzskaitlīgās variācijas; Reiņa Rešetina oriģinālās intermēdijas; divi centrālie stāsta varoņi – runājošais Kārlis Kazāks un dejojošais Artūrs Nīgalis; Inetas Sipunovas vērienīgā un reizē smalkā videoscenogrāfija… Un tas viss vienā koncertuzvedumā ar vairāk nekā 3000 dejotājiem no 110 kolektīviem (dalībnieku – kolektīvu  sarakstu diemžēl manīju vien koncertieraksta titros)! 

Dejot gleznas vai dejot gleznās?

Reklamējot koncertuzvedumu “Balts”, tā mākslinieciskā vadītāja Dace Adviljone daudzkārt uzsvēra, cik ļoti koncerta veidotāji iedvesmojušies no latviešu autoru gleznām. Tajās esot ļoti daudz sižetu un motīvu par skatuvisko tautas deju. Šī iedvesmošanās tiešām intriģēja, un novērtēju to kā jaunu pavērsienu skatuviskās tautas dejas attīstībā un mainībā, taču gleznas galu galā izrādījās tikai fons, jo jaunās horeogrāfijas primāri tapa sadarbībā ar komponistiem par mākslinieciskās komandas piedāvāto tēmu. Vienlaikus jāatzīst, ka, pateicoties mākslinieces Inetas Sipunovas ieguldījumam, tematiski un vizuāli latviešu gleznotāju darbi uzvedumā kopumā iegūla labi. Lai gan – brīžiem vizuālās mākslas jauda it kā sacentās ar dejotāju enerģiju, jo katrai no gleznām taču ir sava autentiska dramaturģija, atšķirīgi bijuši radīšanas apstākļi, laiks un iemesli. Uzveduma “Balts” ieraksta ievadā videomāksliniece atzinās, ka bijis grūti salāgot mākslinieciskās komandas vēlmes un to, kā atlasītie darbi iekļaujami deju uzveduma scenogrāfijā. Katrā ziņā bija jūtams, ka Ineta Sipunova nepildīja vienkārši dekoratores funkciju, bet tiecās saglabāt uzveduma kopbildi – lai “Balts” būtu vienots mākslas darbs gan horeogrāfiski, gan vizuāli. Iespējams, izmantoto gleznu apjomu varēja pat reducēt vēl vairāk. Un kā būtu, ja koncerta veidotāji videomāksliniecei būtu ļāvuši deju numurus “apgleznot” tikai ar videoprojekcijām? Katrā ziņā Ineta Sipunova patiešām bija radījusi jaudīgu uzveduma ietērpu, uz kura fona uzveduma “Mūžīgais dzinējs” ilustratīvie attēli scenogrāfijas centrālā elementa aplī šķita pārāk pieticīgi deju piecgades galvenajam notikumam.

Mierā nelika jautājums – kāpēc gleznas tiek projicētas anonīmi (programmiņā darbu autori ir vien uzskaitīti)? Dejas kopienas ļaudis, starp citu, nereti (un pamatoti) uzmet lūpu, ja deja tiek izmantota kā ilustrācija kādam notikumam vai to izmanto vien izklaidei/kaut kā “kuplināšanai”. Šajā reizē lūpu varētu uzmest vizuālās mākslas cilvēki, jo bildes ir tikai fons. Visi muzeji un galerijas, kas sadarbojās ar šī uzveduma veidotājiem, kopā varētu radīt testu, kurā noskaidrot gleznpratību. Tad būtu iespējams uzzināt, cik no vairāk nekā 3000 dejotāju un vēl vairākiem desmitiem tūkstošu skatītāju izmantotās gleznas un to autorus atpazīst pēc šī koncerta. Skatuves mākslā (dejā, teātrī u.c.) nav nekas neparasts iedvesmoties no kāda cita mākslas darba, taču, ja jau tās ir konkrētu oriģinālu videoreprodukcijas, svarīgi būtu zināt, kas tie bija par darbiem un kas ir oriģinālu autori.

Koncerta “Balts” veidotāji mēģinājuši ar vienu šāvienu nošaut divus zaķus – gan parādīt pēc iespējas plašāku horeogrāfu radošo rokrakstu spektru, gan veidot stilistiski vienotu uzvedumu. Dejas patiešām bija dažādas, un, lai gan koncertā tika izdejotas 18 horeogrāfu jaunrades, kas stilistiski, protams, bija atšķirīgas, atmiņā koncerts tomēr iegūlis ar vienotu kopnoskaņu. Gan jau no svara ir tieši tas, ka dejas tapušas vienā konkrētā vēstures mirklī – laika periodā, kad skatuviskās tautas dejas kolektīvi dejo apmēram vienā stilā. Jā, jā – katram kolektīvam ir arī sava maniere, ko varbūt var pamanīt, vienu un to pašu deju skatot pēc kārtas dažādu kolektīvu interpretācijās, taču pamatrepertuārs (vismaz pāris gadus pirms svētkiem) ir vienots, un, lai deju lielkoncerti arēnās un stadionos izskatītos vairāk pēc deju uzveduma, nevis zaļumballes, no visiem tiek sagaidīta līdzināšanās vienam oriģinālam. Tāpēc lielkoncerta “Balts” formātā attiecībā uz jaunradēm būtu gribējies sagaidīt vēl drosmīgāku ideju realizāciju un pat eksperimentus. 18 horeogrāfu dejas tā vien turpina ar visa veida polku variācijām un teciņsoļiem, zīmējumos arvien apļi, kolonnas un rindas. Tas gan arī ir vienkāršākais pamats jebkura līmeņa pulciņiem (šajos svētkos vārds “pulciņi” vairākkārt dzirdēts no Jāņa Purviņa, iespējams, mēģinot aizstāt oficiozo “kolektīvu”). Protams, ir svarīgi, lai noteikta tradīcija turpinās un lai dejotājiem patīk piedāvātās horeogrāfijas, lai tās var ar prieku izdejot, nesapinoties eksperimentu rēbusos. Svarīgi ik pa laikam radīt arī ko jaunu un piemērotu gan mūslaiku bērniem, gan senioriem, kamēr vidējie un spēcīgie var dejot visu pēc kārtas. Tomēr – neatkarīgi no sarežģītības, tikai laiks parādīs, kas paliks “sirdīs un kājās”. 

Horeogrāfijas un noskaņas ziņā personīgi man viena no spēcīgākajām sadaļām likās abas bērnu kolektīvu dejas, ko vispirms jau ievadīja gaumīgi atturīga un mierīga intermēdija. Lai gan muzikālā ziņā Renāra Kaupera un Ingas Cipes sacerētie vārdi un mūzika krita ārā no kopējā koncertuzveduma “auduma”, ar savu atšķirīgumu šī sadaļa varbūt pat vinnēja. Īpaši enerģiski un priecīgi dancojami šķita horeogrāfes Lilijas Liporas “Pūpoldanči”. Arī skatītāji bērniem īpaši uzgavilēja. Pat ja tas ir vispārzināms “zelta griezums” – bērni (un dzīvnieki) uz skatuves vienmēr aizkustina arī bez īpašas darīšanās. Tāpat īpašu uzmanību piesaistīja Taigas Ludboržas veidotā “Visapkārt gaisma ausa”, kur brīžam tiek dejots, ceļgalos neieliecoties – ar taisnām kājām kā igauņi (lai gan pirms koncerta vairākās intervijās viņa pati runāja par iedvesmošanos no indiešu kultūras). Jaunkundzītēm labi piestāvēja Krišjāņa Šimja veidotā “Spēka elpa”, kurā meiteņu vieglais kniksītis savienojumā ar plecu iegriešanu un vieglu, koķetu galvas mājienu sāņus labi paliek atmiņā. Šī mazā sīkuma dēļ to nevar sajaukt ne ar vienu citu deju. Savukārt vecākajai paaudzei, kas varbūt dejo jau daudzus gadu desmitus (tomēr visu izskriet un izlēkt vairs nespēj), ļoti atbilstoša šķita Ilmāra Dreļa deja “Lai man auga tīri lini”, kas tikpat labi būs piemērota lielākiem deju uzvedumiem. Viena no dejām, kurai uzreiz gribētos līdzi kustēties, bija Jāņa Ērgļa “Dancī savu nolūkoju” ar atsperīgo Edgara Kārkla mūziku. Šī deja ir ar mūziku bez vārdiem (programmiņā gan nodrukāts – “tautas vārdi”; šis misēklis atrodams vēl vienā programmas punktā) un lieliski parāda, cik daudz spēj pastāstīt tikai kustība un mūzika! Patriotiskas jūtas raisīja Dagmāras Bārbales “Dievzemīte, tēvzemīte”.

Vārdi, vārdi, vārdi

Līdzīgi kā visos citos Dziesmu un Deju svētku koncertos (vien ar retiem izņēmumiem), visur klātesoši ir pavadošie stāsti. Koncertuzvedumā “Balts” tie reizē tiecas it kā attaisnot deju leģitimitāti, atkārto to, kas jau saklausāms deju pavadošās mūzikas tekstos, lieku reizi atgādina uzveduma galveno tēmu. Dejas sakarā tik bieži tiek skandēts sauklis, ka deja ir internacionāla valoda un to bez vārdiem saprot visā pasaulē, tomēr dejā arvien ir vēlme visu paskaidrot, izstāstīt, norādīt. Pārāk koncentrēti un intensīvi stāstot par to, cik latvietis (abi Baltie tēli, vīrieši!) ir nekritiski skaists, balts, čakls, tīrs, gudrs, pareizs, unikāls un ar taisnu muguru, rodas aizdomas – vai mums viss labi ar pašapziņu? Jā, un uzveduma ievadā lielajā fona bildē, kas atgādina Etnogrāfisko brīvdabas muzeju, izgaismojas, protams, tradicionāla ģimene.

Gleznieciskās ainavas (scenogrāfija) un skaistās dejas ir brīnišķīgs burbulis, un var saprast vēlmi iekļūt šajā pasaulē. Bet kāpēc īstajā dzīvē tomēr tik skaisti nesanāk? Izejot no arēnas, sastapu jaunieti (diemžēl apjukumā nepiefiksēju kolektīvu), kas ar zīļu vaiņagu galvā, apakšsvārkos (!) un botās, saltiņu kūpinot, dodas no koncerta uz ģērbtuvēm blakus ēkā. Puišus gan apakšbiksēs šajās dienās nemanīju. Brīdi pēc svētkiem ziņu lentēs parādījās arī informācija par dejotāju nodarīto skādi Daugavas stadionā balles naktī. Tāpat divkosību saskatīju vēlmē koncertuzvedumā (ne tikai šajā) latvieti rādīt kā dabas bērnu – daba esot viņā, un viņš dabā. Jo klimata krīze uz mums neattiecas un atkritumu kalni ir tikai citās zemēs? Nebūt negaidu deju uzvedumos videoprojekcijas ar nešķirotu atkritumu izgāztuvēm, taču tīrās un skaistās dabas ainavas pilnīgi noteikti ir aizejošā tagadne. Daba burtiski brēc, lai cilvēks ar to rēķinās. (Interesanti, kāds būs atstātās zaļās pēdas indekss pēc šī milzīgā masu pasākuma Rīgā.) Par dabu cilvēkā un cilvēku dabā Kazāks runā piezemētā un cilvēcīgā balsī, nedaudz noslēpumaini viedā, uz brīdi iemidzinot pat klimattrauksmi. Jo mums patīk lielie Dziesmu un Deju svētki, mums ir ērti dažas maizes un desas šķēlītes iepakot plastmasā, dzert suliņas un jogurtiņus no mazām, nepārstrādājamām tetrapakām, izmest neapēsto ēdienu kopā ar vienreizlietojamiem traukiem utt. Bet uz skatuves viss ir perfekti un ideāli.

Rešetina intermēdijas

Līdzās 18 jaunām oriģinālhoreogrāfijām vienādi vērtīgs ieguvums ir Reiņa Rešetina starpspēļu uzvedums jeb intermēdijas. Neesmu droša, ka deju dalījums pa tik universāliem “tematiskajiem” blokiem (“Zeme”, “Daba”, “Darbs”, “Laiks” utt.) atbilst tieši tām dejām, kas tur sagrupētas, jo gandrīz ikkatra deja varētu būt zem jebkura no šiem jēdzieniem, taču tieši Rešetina vadībā tapušais intermēdiju komplekts radīja jaudīgu satvaru. To, tālāk attīstītu, gribētos pat redzēt atsevišķā uzvedumā. Ja vēl noņemtu pusi no pavadošajiem tekstiem, būtu iespējams izveidot oriģinālu dejas uzvedumu, kurā nav būtiskas 8, 12 vai 16 pāru kombinācijas, līnijas, kolonnas, rindas un apļi. Tajā ieraudzīju pamatu atbrīvotai un radošai kustību enerģijai, kas sirsnīgi iedvesmojusies no dejas tradīcijām. Rešetins ļoti labi jūt uzdevumu apjomu, caurviju tēmas nozīmi, pārredz laukumu. Tikmēr skatītājs ar interesi seko horeogrāfa sacerētajam dejas stāstam.

Dažas intermēdijas bija kā patstāvīgi un līdzvērtīgi deju numuri, kas gan arī vienlaikus radīja mulsumu, jo bija jāmēģina noorientēties drukātajā programmā, kurā intermēdijas bija iezīmētas vien ar virstēmas nosaukumu. Piemēram, “Top. Daba” bija kā miniuzvedums ar pamatīgu stāstu, ar pārdomātu vizualizāciju un dinamisku horeogrāfiju: pāris – meitene un puisis – iet pa aizsalušu, sniega klātu upi (ezeru?), kas uzburts no baltām villainēm, un pēkšņi ielūst ledū. Te acu priekšā patiešām atdzīvojas Purvīša gleznas pavasaris, kur vārdus nemaz nevajag. Tāpat intermēdijā “Darbs” viss stāsts ieraugāms kustībā: tur ir ēvelēšana un laivas dēļu tēšana, pļaušana un grābšana, tur ir noskaņa un atmosfēra. Lūk, idilliskā pasaule, kas kādreiz bijusi, pat ja tolaik tā vēl nebija nacionāla valsts un mūsu senčus vēl nesauca par latviešiem. Protams, ka mums vajag šādus uzvedumus – kā atgādinājumu un pamudinājumu darīt visu labāk. 

Pie režijas plusiem noteikti atzīmējams tas, ka koncertā deju kolektīvi un laukuma zīmējumi bija izkārtoti tā, lai uzmanība vērsta uz visām trim skatītāju pusēm (Daugavas stadionā fokuss vairāk tomēr bija tikai uz centrālajām tribīnēm). Par to bija piedomāts arī paklanīšanās laikā jeb koncerta izskaņā. Veiksmīgi bija atrisināti dalībnieku uznākšanas “vārti” – ar paceļamu priekškaru vairākās ejās zem milzīgā fona ekrāna. Pāris reizes arī oriģinālā veidā notika saspēle starp dejotājiem laukumā un videogleznām. Asprātīgi un ļoti gaumīgi bija uzbūvēta intermēdija “Top. Daba”, kurā parādās visu horeogrāfu rokraksti deju pierakstu detaļās. Ļoti skaisti uzveduma finālā izskatījās gan mirdzošie puškaiši (stilizēti Austras koki, aptīti ar mazām spuldzītēm) dejotāju rokās, gan zelta lietus (mirdzošs konfeti) noslēgumā pār dalībnieku galvām, kā sabalsojoties ar Ingas Cipes vārdiem “zeme debesīs un debesis zemē”.

Lai šādu paralēlās programmas koncertu radītu, ir ieguldīts milzīgs darbs un finanšu līdzekļi, tāpēc žēl, ka skatītājiem tie bija tikai divi koncerti. Šo uzvedumu uzreiz tiešraidē nerādīja arī galvenajā sabiedriskajā medijā LTV, tādēļ “Balts” pat netuvojās aptaujas par skatītākajiem svētku koncertiem augšgalam. Savukārt man pašai koncerta sākums izvērtās nepatīkams tāpēc, ka svētku pirmajās dienās pasākumu apmeklēšanai spēkā vēl bija visādi nejēdzīgi noteikumi un pārspīlētas drošības pārbaudes. Lai gan “Arēnā Rīga” biju ienākusi jau stundu iepriekš, savā vietā tiku vien ap trešo deju, un vēl kādas piecas sekojošās dejas pagāja, cilājoties un laižot garām blakussektorā sēdošos (kam savas ieejas nebija). Šīs neērtības atsvēra pašu dejotāju prieks un laime, kā arī vizuāli krāšņais un mākslinieciski kvalitatīvais koncerta scenogrāfiskais ietērps. Un tas viss kopā pilnīgi noteikti ir no mūsu senčiem mantotais baltais zelts. 

 *Dita Jonīte ir dejas un teātra kritiķe, “Dance.lv Žurnāla” redkolēģijas locekle.

Titulbilde: koncerta fināls, rakstā iekļauto foto autori: Ilmārs Znotiņš, Jānis Pipars, Jānis Romanovskis