Ramona Galkina

žurnāls “Mūzikas saule”, 2011. gada oktobris

Šodien Latvijas laikmetīgās dejas skatītāji jau ir pieraduši pie dejotāju balss izpausmēm dejas izrādēs, jo gan festivāla Laiks dejot ietvaros redzētās ārzemju viesmākslinieku izrādēs, gan Latvijas Jaunā teātra institūta uz Latviju aicināto mākslinieku priekšnesumos, gan Olgas Žitluhinas dejas kompānijas iestudējumos, apvienības Dejas anatomija, kompānijas ZI.temp.dance projektos un daudzu Latvijas jaunās paaudzes horeogrāfu darbos, balss un arī dejotāju runāta teksta izmantošana kļuvusi par organisku un pierastu mākslinieciskās izteiksmes līdzekli.

Bet 2005. gada martā, kad Sapņu fabrikā notika dejas drāmas sešiem dejotājiem un diviem mūziķiem „Un atkal par to pašu. I daļa” pirmizrāde, skaņas no dejotāju mutēm daudziem bija kas negaidīts, pārsteidzošs un ne viennozīmīgi pieņemts. Dažkārt no skatītāju rindām pat bija dzirdami komentāri par dejotāju ne pārāk stabilo prāta stāvokli. Tomēr tieši šī izrāde, kas tapusi horeogrāfes Olgas Žitluhinas, britu horeogrāfes Fionas Milvordas (Fiona Millward) un grupas Dzelzs Vilks mūziķu sadarbības rezultātā, joprojām ir viena no skatītāju iemīļotākajām, visvairāk dejotajām un jau sesto gadu ir Olgas Žitluhinas dejas kompānijas aktīvajā repertuārā.

Tā bija pirmā reize kompānijas radošajā darbībā, kad izrādes veidošanas procesā būtisku vietu ieņēma ne tikai kustību materiāls, bet arī balss un kustības attiecību izpēte un tās iespējas, ko šī mijiedarbība paver laikmetīgās dejas izrādes idejas kontekstā. Balstoties uz radošo darbu pie izrādes, notika izpētes projekts, kura ietvaros izrādes tapšanu vēroja, fotografēja, par procesu un vispārējiem principiem reflektēja: dejas fotogrāfe no Austrijas Anita Štrāsere; LKA kultūras teorijas maģistrantūras absolventes Inta Balode un Baiba Kļaviņa un šī raksta autore. Atrados priviliģētā pozīcijā, jo biju arī Olgas Žitluhinas asistente. Atskatoties uz toreiz rakstīto, pieredzē klāt nākušas dažādas situācijas ar balss izmantojumu dejas izrādēs, taču pamatprincipi ir tie paši, kas tika apcerēti jau toreiz.

            Ar balss palīdzību cilvēki veido visdažādākos attiecību modeļus ar līdzcilvēkiem, dara zināmas fiziskās un psiholoģiskās izjūtas un vajadzības, iekļaujas vai izceļas no apkārtējās kultūrvides, apliecina savu statusu un tiesības sabiedrībā, pauž emocijas vai aizstāvas. Lai arī balss ir viena no pašizpausmes formām, tomēr esam pieraduši, ka tradicionāli dejotāji to neizmanto, bet gūst pieredzi, pēta pasauli un izpaužas galvenokārt caur ķermeņa kustību. Tomēr, jau kopš pagājušā gadsimta vidus, postmodernās dejas telpā, saplūstot dažādām mākslas nozarēm, striktās robežas un klasiskie kanoni sāka izzust, un šodien, skatoties laikmetīgās dejas izrādi, vairs nebrīnāmies par runājošu, rūcošu, dziedošu vai klaigājošu dejotāju. Šīs izpausmes kopā ar kustību paspilgtina un ļauj dziļāk izjust un pilnvērtīgāk uztvert horeogrāfa ideju un izrādes telpā notiekošo.

Cilvēka balss ar savām daudzveidīgajām iespējām, dažādiem tembriem, intensitāti, skaļumu, kvalitāti – dūkšanu, murmināšanu, kliegšanu, sēkšanu, čukstēšanu, trallināšanu, dungošanu, runāšanu, dīkšanu, spiegšanu utt., savā pamatā ir instinktīvs, brīžiem, pat pārsteidzoši iedarbīgs ierocis, par kuru laika gaitā ir veidojušies arī savi stereotipi. Ja, piemēram, monotona, zema, ilgstoša skaņa, palēninot sirdsdarbību, parasti rada mierīgu un stabilu sajūtu, tad, ja šādu skaņu savieno ar nervozu, saraustītu, ātru kustību, rodas pretēja sajūta – biedējoša, trauksmaina, nedroša.

            Dejotāju balsis savienojumā ar kustību var būt iedarbīgs instruments, ja mēģinājuma procesā, strādājot pie kustību materiāla izveides, skaņas rodas intuitīvi, spontāni, patiesi un vēlāk, ar nolūku un apzināti, tiek izmantotas izrādē, saglabājot pirmatnējo kvalitāti. Tādēļ arī izrādes Un atkal par to pašu. I daļa tapšanas procesā, eksperimentējot tika meklēti un izmantoti dažādi balss un kustības sintēzes aspekti. Horeogrāfu Olgas Žitluhinas un Fionas Milvordas dotajos uzdevumos balss izmantošanas iespēja, fokusējot uzmanību uz skaņas izcelsmes avotu un tās rezonansi paša ķermenī, iedrošināja Olgas Žitluhinas dejas kompānijas dejotājus atklāt jaunas nianses gan viņu pašu kustību repertuārā, gan izrādes idejas interpretācijā. Pamazām radās apziņa, ka skaņas dzimšanā piedalās viss ķermenis, no kāju pirkstiem līdz pat matu galiem, nevis tikai tās ķermeņa daļas, kuras tradicionāli asociējas ar balss rašanos, un nav obligāti jābūt mūziķim vai dziedātājam, lai, ļaujoties pašizteiksmei konkrētajā brīdī, gūtu jaunu iedvesmu no balss enerģijas.

            Kad iedziļināmies, apzināmies, fiksējam šos sensori-motoros procesus un pētām, kā tos efektīvāk izmantot konkrētajam izrādes uzdevumam, balss izpausme kļūst par mākslu. Skatītājs kļūst arī par klausītāju, nevis tikai mūzikas klausītāju, bet arī dejotāja dzīvās balss uztvērēju. Dejotāji gan ar ķermeni, gan balsi, mijiedarbojas ar apkārtējo pasauli, partneriem uz skatuves, skatītājiem zālē. Kad šīs pamata enerģijas – kustība un balss – caur elpu, sajūtu un kustību apzināšanos, saplūst savstarpējā harmonijā, un tad gan klusās, gan skanīgās skaņas atver jaunus pieredzes un asociāciju apvāršņus.

            Šeit minēšu dažus izrādes radošajā procesā pētītos balss un kustības savstarpējās mijiedarbības aspektus, kurus skatoties laikmetīgās dejas izrādes skatītājs var mēģināt atpazīt.

• Balss skaņa, kas rodas no pašas kustības.
• Balss skaņa ir kustību paskaidrojoša, ilustrējoša.
• Kustība (žests) ir tekstu paskaidrojošs, ilustrējošs.
• Balss kā kustības iniciators – primāra, bet kustība – sekundāra ķermeņa reakcija uz balsi (gan partnera, gan paša) mainās, atkarībā no skaņas intensitātes, distances, emocionālās nokrāsas, ritma utt.
• Balss bez skaņas, kad darbībā tiek iesaistīts balss aparāts, bet skaņai neļauj rasties – ķermeņa reakcija un kustības kvalitāte ir līdzīga, kā vārdu izrunājot skaļi, bet maigāka, ne tik intensīva, it kā neērta.
• Balsī runātā teksta un kustības savstarpēji noliedzoša, pretrunīga izpausme – fiziska kontakta dueti (dialogi), vienlaicīgi katram runājot, izkliedzot savu monologu, bet neielaižot savā telpā partnera teikto. Balss un teksts piešķir ainai citu jēgu, sajūtu, intensitāti – tā kļūst spilgtāka, emocionāli spēcīgāka, piepildītāka.
• Balsī runātā teksta jēga kā pretstats kustības kvalitātei un intensitātei.