Šī raksta aizmetnis ir Intas Balodes refleksija par laiku 2017. gadā, kad Ņujorkas balets Rīgā tika solīts, bet neatbrauca. Pirms gandrīz desmit gadiem uzdotais jautājums par vietējā skatītāja pašcieņu ir palicis: “Cik ļoti var mānīt skatītāju, un vai kādu tas vispār satrauc?” Latvijā vēl arvien mēdz viesoties “Eiropas baleta solisti”, kuru vārdi tā arī paliek neatklāti, bieži problemātisks ir arī pasākumā gaidāmā repertuāra izklāsts – šādi arī Dance.lv reiz publicējām relīzi ar aizdomīgi plašu Natālijas Osipovas uzstāšanās programmu, kura vēlāk tā arī neīstenojās. Bieži manāma neziņa, kur un vai vispār publiskot horeogrāfu vārdus, lai gan nevaru iztēloties, piemēram, klasiskās mūzikas cienītāju, kuram būtu vienalga, ko spēlē – Bahu, Šopēnu vai Šēnbergu.

Varbūt tāpēc radies iespaids, ka viesizrādes daļu vietējo skatītāju ir traumējušas. Šoreiz tam nav pamata – Ņujorkas balets tiešām ir klāt. Ir arī Hjūstonas balets, Amerikas Baleta teātris (ABT), “ABT Studio Company” (Amerikas Baleta teātra treniņtrupa) un Džofrija baleta trupas vadošie solisti. Arī programma iepriecina: te tiešām ir gan visbalančiskākais no Džordža Balančina – Rubīni un Dimantu pas de deux no “Dārgakmeņiem”, patriotiskais “Stars and Stripes” –, ir citi amerikāņu horeogrāfi (lielisks Stentona Velča “Madame Butterfly”) un visbeidzot, pēc pakāpeniskas pārejas uz austrumiem, Mariuss Petipā un Ļevs Ivanovs. Vilšanās ir divu vārdā nenosauktu, tikai ar izslēgšanas metodi identificējamu numuru atcelšana, repertuāra brīva ceļošana pa programmiņā piedāvāto sarakstu un priekškara aizvēršana numura laikā, tehniskajam darbiniekam acīmredzot nepārzinot baleta matemātiku: viens = četri (adagio + divas variācijas + coda). Neveiksmīgs ir skatuves apgaismojums, kas spēj dažu soļu distancē dejotāju miesu pārveidot no bālas uz spilgti oranžu; koncerta sākumā Dailes teātra skatuve šķiet nodilusi. Tomēr tas neatņem sajūtu, ka šoreiz neesam apmānīti – visi solītie baleta solisti tiešām ir šeit, un repertuārs ir atbilstošs cerētajam.

Runāt par dejotāju kvalitātēm šeit, iespējams, ir nejēdzīgi, jo varētu tikai jūsmot un meklēt jaunas metaforas to aprakstiem. Viszīmīgākā šīvakara mākslinieku īpašība ir spēku apliecinoša mērenība – fokusētība un ieturētība apvienojumā ar plašumu un kontroli, kas skaidri atklājas jau pirmajos grand pas classique svinīgajos soļos. Žests ir tikpat svarīgs kā augsts pacēliens, ļoti “garšīgi” ir kustību nobeigumi un pārejas. Koncerta neprecizitātes ir aizraujošas – izslīdējusi pamatkāja Balančinam raksturīgajā grand battement uz priekšu vai piruetes, kuras tiek uzsāktas ar spontānu enerģiju. Lai gan blakus sēdošā kolēģe saka, ka viņai Balančina horeogrāfija izskatās pēc dejotāju mocīšanas, mani Balančina dzīvesprieks un muzikalitāte apmāna. Katrs duets šķiet kā īsta satikšanās – redzama dejotāju skatienā, žestos, jūtama horeogrāfijā, kas aptver visu telpu, it kā dzīvotu pati savu ikdienu, ne tikai defilē skatītājam ērtā frontalitatē.

Lai gan Ivanova un Petipā horeogrāfiju izpildījums šķiet teju nevainojams un dejotāju tehniskais un mākslinieciskais sniegums ir ļoti gaumīgi un gudri sabalansēts, tomēr daudz vairāk gaidu tieši ASV horeogrāfu darbus. Varbūt tāpēc, ka “Gulbju ezera” un “Dona Kihota” dejojumi šķiet pat pārāk noslīpēti un uz pārējā repertuāra fona paredzami. Gunta Bāliņa par ASV trupu viesošanos Rīgā 2017. gadā rakstīja šādi: “Turpretim klasiskais balets Žila Pero, Žana Koralli un Mariusa Petipā horeogrāfijā sagādāja zināmas grūtības nevis tehniskajā kustību izpildījumā, bet horeogrāfiski romantiskā stila ziņā.” Šoreiz šādu problēmu neesot bijis, man komentē Gunta. Izņemot pāris pasākuma organizācijas lietas, viss esot bijis labi.

Visapkārt Balančina darbiem ir dinamika – plašs kultūras un vēstures konteksts, kas mainās ar ikkatru viņa horeogrāfiju. Esmu sajūsmā par iespēju pieredzēt ekstrēmo, eksaltēto, brīžiem muļķīgo “Stars and Stripes”, kas absurdā apjomā izmanto patriotisma (vietām dēvētā par pseidopatriotismu) estētiku. Pats Ņujorkas baleta trupas līdzdibinātājs Linkolns Kiršteins teicis, ka šis balets ilgstoši ticis uztverts kā muzikāls joks. Interesenti vērot tā nozīmi šodienas politiskajā klimatā. Koncerta nedēļā pienāk ziņa par Ņujorkas baleta viesizrāžu atcelšanu nu jau Trampa vārdā nosauktajā Kenedija centrā, un manā Facebook pavīd komentārs, ka, lai gan Balančins esot bijis republikānis, viņš šādu lēmumu būtu atbalstījis. “Stars and Stripes” militārais stils sasaucas ar iepriekšējā dienā Rīgas Baleta skolā un vēl pāris dienas iepriekš Aivara Leimaņa 50 darba gadu jubilejas koncertā iekļauto fragmentu no baleta “Bahčisarajas strūklaka”, par kura izcelsmes politisko neviennozīmību nerunājam. Pēkšņi abos baletos pamanāmas divu ģeopolitiski galēju punktu līdzības.

Varbūt tāpēc šovakar politiski izskan arī Dimantu pas de deux no baleta “Dārgakmeņi” – tā buržuāziskais, švītīgais lēnīgums vēl interesantāk skatāms pasaulē, kura nemitīgi skrien. Der pieminēt, ka skatītāji, šķiet, šo intensitātes trūkumu nenovērtē. Lai gan tik daudz avotu neapšaubāmi norāda, ka šis duets ir atsauce uz Balančina saknēm – uz imperiālo baletu, aristokrātiju un tautas dejām, šovakar tajā mirdz neokapitālistiski fliteri. Tik pašpārliecināti mierīgi, tomēr ārišķīgi un dziļi iesakņoti.

Tā nav ne skatītāju, ne mākslinieku vaina, tomēr kaut kas šovakar liedz sajust dejojumu līdz galam. Skatoties “Dimantus”, atminos argentīniešu baleta zvaigznes Marianelas Nunjesas izpildījumu – YouTube algoritms man to piedāvā tik bieži, ka, skatoties šo pašu fragmentu Dailes teātrī, gaidu, vai arī amerikāņu balerīna varēs saglabāt relevé tikpat kontrolēti un muzikāli kā Marianela. Varbūt koncertu neizbēgami saraustītais raksturs liecina par šī formāta novecošanu – tas sāk atgādināt tādu kā Instagram, kurā numuri nomaina cits citu. Tomēr šoreiz koncerta formāts sevi spēj attaisnot – lai gan dzīvojam šķietami vienotā sociālo mediju pasaulē, distance starp kontinentiem izrādās pietiekami plaša, lai šādu ASV baleta zvaigžņu ciemošanos būtu bijis vērts piedzīvot klātienē. Šoreiz nav sajūtas, ka esam apmānīti, ka mēs būtu tie – tālumā, kultūras perifērijā mītošie.

Titulfoto: Fragmentu no baleta “Stars and Stripes” dejo Indiana Woodward, foto: Igor Davidovich

* Laura Jasmane ir dejas kritiķe, absolvējusi Rīgas Baleta skolu un ieguvusi maģistra grādu filozofijā.