Inta Balode

No 2014. gada 18. līdz 21. martam, starp meistarklasēm Viļņā un Oslo, ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu Rīgā viesojās dejotāja, horeogrāfe, baleta apmācības metodes BalletBodyLogic (Baleta ķermeņa loģika – angļu.val.) autore Annemarija Autere. Viņa pasniedza savas metodes meistarklases Latvijas Kultūras akadēmijas studentiem, Latvijas Profesionālās baleta asociācijas biedriem, kā arī grupai Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas pasniedzēju. DANCE.LV žurnāls sekoja meistarklašu norisei un aptaujāja dažus to dalībniekus.Norvēģu izcelsmes balerīna, kas pēc skatuves karjeras beigām jau vairāk nekā divdesmit gadu veido savu dejas tehnikas apmācības metodi, Latvijā viesojusies jau vairakkārt. Annemarija Autere pasniegusi meistarklases Starptautiskajā laikmetīgās dejas festivālā „Laiks dejot”, strādājusi ar Latvijas Kultūras akadēmijas studentiem, sniegusi meistarklases Latvijas Nacionālā baleta trupai un Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas audzēkņiem. Annemarija Autere bija arī viena no pasniedzējiem DANCE.LV žurnāla iniciētajā projektā „Jauna deja jaunā vietā”, kas 2013. gada oktobra sākumā risinājās Latgales vēstniecībā „GORS”.

Ikreiz, kad Annemarija Autere viesojas Latvijā, tiek saņemtas ļoti pozitīvas atsauksmes. Lai arī BalletBodyLogic metode sākotnēji ir radīta baletdejotājiem, tomēr tā ir vienlīdz vērtīga arī laikmetīgās dejas profesionāļiem un studentiem, kā arī ikvienam, kas grib labāk izprast savu ķermeni. Metodes pamatā ir, kā autore pati saka, „instrumenta sagatavošana”. Tas ir darbs ar ķermeni, kas ļauj attīstīt un nostiprināt dziļos muskuļus, ļauj izprast ķermeņa funkcionēšanu, anatomijas saistību ar enerģiju un māksliniecisko izteiksmi. Neatkarīgi no tā, kurā dejas tehnikā šīs zināšanas tiek pielietotas, rezultāts ir izteiksmīgāka deja, kas prasa mazāku fizisko sasprindzinājumu, un līdz ar to daudz vairāk spēka un enerģijas atliek dejas estētiskajai pusei. Annemarijas Auteres darbs ir plaši novērtēts starptautiski – viņa regulāri referē dejas medicīnas, dejas metodikas un citas konferencēs, kā arī pasniedz festivālos, vasaras skolās, baletskolās un universitātēs visā pasaulē. Tikko, 2014. gada februārī, izdevniecība Dorrance Publishing laidusi klajā pirmo Annemarijas Auteres grāmatu The Feeling Balletbody. Building the Dancer’s Instrument According to BalletBodyLogic. Grāmata nopērkama arī www.amazon.com, un tajā atraktīvā un izglītojošā veidā apkopotas divdesmit gadu gaitā gūtās atziņas. Grāmatas noslēguma nodaļā pieejams plašs vingrinājumu klāsts. Jau pirms šīs grāmatas iznākšanas, autore bija sākusi darbu pie nākamās publikācijas. Latvijas kontekstā intriģējošs ir fakts, ka savā otrajā grāmatā Annemarija Autere iesaistīs arī vairākus autorus no citām valstīm. Tostarp aicināta arī Latvijas Kultūras akadēmijas docente Ramona Galkina, kura ir arī Feldenkraisa metodes speciāliste. Topošajā grāmatā tiks sniegts ieskats dažādu metožu speciālistu skatījumā uz atsevišķu ķermeņa daļu funkcionēšanu dejā.

Annemarija Autere stāsta, ka Latvijas Kultūras akadēmijas Laikmetīgās dejas horeogrāfijas programmas 3. kursa studenti ir bijuši vieni no viszinātkārākajiem viņas pieredzē. Katru reizi, skaidrojot savu metodi, viņa rāda arī attēlus, kuros redzama cilvēka ķermeņa uzbūve. Ierasti studenti bildes aplūko visai pavirši, taču šī grupa bijusi ļoti cītīgi pētītāji. Interesantas ir arī pašu studentu atbildes uz jautājumu, ko viņi ieguva un kas bija jauns. Alise Putniņa stāsta: „Tagad zinot, cik daudz vietas aizņem mugurkauls, šķiet ir jāpārstrukturē viss ķermenis. Un iekšējie muskuļi tagad ir mani labākie draugi! Ļoti daudz jauna!” Ne tikai Alise vien uzsver to, ka nodarbībās nācies domāt par dzīlēm, par dzelmi, par dziļajiem/iekšējiem muskuļiem, ķermeņa iekšpusi. Mārtiņš Sprūds: „Zināšanas nāk no dzelmes.” Karīna Lapšina: „Tas, ka zinu un varu kontrolēt savu ķermeni no ārpuses, nenozīmē, ka no iekšpuses viss man ir zināms. Tas ir vēl trakāk, nekā klīst pa labirintu un neatrast izeju no tā. Ķermenis ir gudrāks par smadzenēm, bet kā atrast līdzsvaru? Šis jautājums nodarbina manu prātu jau no pirmā kursa, Annemarija atkal mudināja uz šīm domām.”

Vairāki jaunie laikmetīgās dejas horeogrāfi ar citām acīm palūkojušies uz klasisko deju un pavisam noteikti tagad tajā saredz vairāk vērtīga, vairāk dzīļu. Agate Bankava: „Izrādās, ka arī balets ir par kustību no iekšienes, nevis tikai par vizuālu ārējo formu. To zinot, viss kļūst loģisks un saprotams. Žēl, ka pagaidām šāda veida klasiskās dejas pasniedzēju Latvijā ir ļoti maz. Dejotājiem ir jāizprot anatomija, pretējā gadījumā to var salīdzināt ar rēķināšanu, nezinot skaitļus.” Rūdolfs Gediņš: „Nav jēgas klasiku uztvert kā kardiotreniņu, respektīvi nebūtu ieteicams truli kačāt jebkuru muskuli, kas attiecīgajā brīdī pirmais piesakās. Kustību vajag sākt ar izpratni un ar domu par kustību.”

Šādas meistarklases paplašina priekšstatu par deju, paver jaunus rakursus un dod iedvesmu tālākai sevis attīstīšanai. Jānis Putniņš: „Sajūta, ka pats priekš sevis atklāju savu ķermeni no jauna, tik daudz iegūts, tik daudz jauna saprasts, jāturpina iegūtais ielikt ķermenī, atklājot jaunu kvalitāti. Esmu pārliecināts, ka rezultāts būs. Pavisam cits skats uz klasiku – kas, kā un kāpēc. Tik vienkārši, bet tai pašā laikā, neticami komplicēti. Patiesībā nav ne jāpūš, ne jāelš, bet jāiedarbina snaudošie muskuļi. Esmu par viņas darbu un teoriju sajūsmā, viņas metode ir tā, kas sasniedza manu apziņu, es atradu vēl vienu puzles gabaliņu, ko ielikt bildē, lai saprastu, kas ir deja.”

Annemarija Autere jau reiz bija viesojusies Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā. Toreiz viņas nodarbībā piedalījās audzēkņi, un daži pedagogi bija skatītāju lomā. Šoreiz piecas skolas pedagoģes metodi iepazina „uz savas ādas un muskuļiem”. Annemarija atzīst, ka kopumā visas dalībnieces bija ļoti atvērtas un ieinteresētas, taču, protams, visai ierasts ir tas, ka, strādājot ar baletskolu pedagogiem, atsevišķos jautājumos nākas sastapties arī ar skepsi un jautājumiem, kā tad to visu realizēt dzīvē. Nodarbība pāraugusi gana spraigā diskusijā, kuras caurviju motīvs bijis tas, ka baleta izglītībā būtu daudz kas jāmaina jau no pašiem pamatiem. Dejas pedagoģes stāstījušas, cik grūti ir ieviest jauninājumus, ja ir strikti mācību programmas rāmji un gana konservatīva situācija. Annemarija stāsta, ka centusies pesimismu kliedēt ar uzmundrinājumu, ka viss taču sākas ar maziem solīšiem un no katra paša izvēles un rīcības. Kaut vai no izvēles atnākt uz meistarklasi.

Uz meistarklasi, kas tika rīkota Latvijas Profesionālajai baleta asociācijai, bija izvēlējušās atnākt septiņas bijušās baleta mākslinieces. Annemarija stāsta, ka šī bija viena no visjautrākajām un jaukākajām meistarklasēm viņas pieredzē. Bijušās dejotājas, tagad pasniedzējas un deju grupu vadītājas, bija apveltītas ar pieredzi, izpratni un pāri visam ar lielisku humora izjūtu un labu devu pašironijas. Nodarbības laikā un pēc tas skanēja ne viens vien spārnots un izglītojošs teiciens: „Ak, tad tāpēc es nevarēju nogriezt 32 fuetē!”, „Man uz muguras nav muskuļi, bet tauki”, „Kam jau Dievs devis garas rokas, tam jau sanāk!”, „Es jūtos vismaz divas reizes tievāka un vieglāka”, „Ar vienu kāju var visu, ar otru neko”, „Viņai jau pusi no ķermeņa aizņem mugurkauls”, „Mēs nemākam atbrīvoties!”, „Šis labi noderēs nākamajos septiņdesmit dzīves gados”, „Kāpēc es to nezināju pirms 40 gadiem?”. Izskanēja arī atziņa, ka nu beidzot viņas saprot, kāpēc mūsdienu baleta nodarbībās dejotāji reizēm vārtās pa grīdu. Ja guļot uz grīdas, mugurkauls ir pareizi novietots, tad tā būs arī, pieceļoties kājās. Visbūtiskākais secinājums ir, ka gadu un pat gadu desmitu gaitā labi baletdejotāji nonāk pie tā, ka dejo, izmantojot Annemarijas izklāstītos principus. Taču ir iespējams baleta izglītību sākt tieši ar šo tik būtisko “instrumenta sagatavošanu”. Annemarija Autere baleta izglītību salīdzina ar kāpnēm, kur pirmajiem trim četriem pakāpieniem tiek pārlēkts pāri, un rezultāts tam ir mokas, pārslodze, ķermeņa neizprašana, bez kuras varētu iztikt. Varētu iztikt, ja sāktu no iekšpuses uz āru, nevis no ārējās formas vardarbīgas uzspiešanas.