Inta Balode

NRA, 25.02.2011, par Etoile Ballet Gala koncertu Latvijas Nacionālajā operā 21. februārī

Neesmu baleta koncertu cienītāja. Tie pārāk atgādina sporta sacensības. Un lai gan teorētiķi norāda, ka mūsdienu cilvēka gaumi būtiski ietekmē sports, gribas cerēt, ka māksla spēj piedāvāt arī ko citādi baudāmu. Etoile Ballet Gala sagādāja patīkamu pārsteigumu, koncentrētā programmā veiksmīgi parādot baleta daudzveidību. Skatītājiem bija iespēja novērtēt, kāds tieši balets katram ir tuvāks. Turklāt šoreiz izvēle bija starp vienlīdz spilgti izvēlētiem un izpildītiem klasiskiem, neoklasiskiem, mūsdienīgiem un izklaidējošiem baleta numuriem. Par saskari ar jauno liecina kāda starpbrīdī noklausīta replika: „Kas to būtu domājis, ka var arī nesmaidīt!”

Smaidi bija sarežģītu elementu pārsātinātajā V.Gzovska Grand Pas Clasique un A.Burnonvila baleta Ziedu festivāls Činzano divdejā, ko mīļi rotaļīgā, bet vienlaikus akadēmiski precīzā manierē izpildīja Berlīnes Valsts operas zvaigznes Jana Salenko un Marians Valters. Smaidu nebija apjomīgas kustības, pulsējoša ritma un fiziskas enerģijas pilnajā mūsdienu baleta miniatūrā Point Levantes Bažari un Kristinas Pazaras (Ungārijas Valsts opera) izpildījumā. Tieši K.Pazaras divsimt un vairāk grādus plašais špagats bija redzams arī uz koncerta reklāma plakāta. Ar smaidu un iespaidīgi izpildītiem lēcieniem par publikas vakara favorītu kļuva Dinu Tamazlakaru no Berlīnes Valsts operas. Ovācijas pēc nepilnu minūti garā R.Zaharova Hopaka atgādināja par sporta un tautas deju popularitāti, un kur nu vēl tad, ja abi apvienoti. Daudz interesantu nianšu bija slavenā horeogrāfa Irži Kiliana pārdomāti veidotajā erotiski-mocartiski-koķetajā Mazajā nāvē (Petit Mort). Un dzirksteles vien šķīda pas de deux no baleta Dons Kihots, kur sadejojās gruzīniete Laļi Kandelaki (Tbilisi Valsts opera un balets) un azerbaidžānis Ulvi Azizovs.

U.Azizovs ir aizgājis no darba Latvijas Nacionālajā operā, kur jau bija paspējis skatītājus izlutināt ar savu temperamentu un lēcienu un griezienu virpuļiem. Izrādes programmiņā dejotājs pieteikts kā „starptautisks premjers”, un biogrāfijas rindkopā vieta LNO nav atradusies. Iemeslus dejotāja karjeras izmaiņām noskaidrot neizdevās, bet varbūt tās saistītas ar faktu, ka koncerta programmas mākslinieciskā vadītāja bija viņa sieva Olga Azizova? Jāatzīst gan, ka blakus citām zvaigznēm bija visai labi manāms, ka, par spīti centībai, tehniski U.Azizovs ir mazliet citā svara kategorijā. Varbūt vēl notiek īstā ampluā meklējumi? Līdzīgi Marians Valters bija izcils klasikas numuros, taču viņa dejotais solo Lacrimosa, kaut arī mehāniski adekvāti izpildīts, tomēr atstāja visai samocītu iespaidu.

Bet viss tika piedots, skatoties uz labākajiem no labākajiem. Neaizmirstama pieredze bija Parīzes Grand Opera etoile (fr.val. „zvaigzne”) Izabelas Siaravolas dejojums. Pas de deux no baleta Žizele, kur pie kapa Žizeles gars piedod Princim Albertam (Ulvi Azizovs), no pirmajām sekundēm ir skaidrs, ka viņa nav no šīs pasaules. Jūsma auga augumā, kad F.Šopēna mūzikā duetu no Džona Noimaijera Kamēliju dāmas kopā ar I.Siaravolu izdejoja vēl viena Parīzes operas etoile – Karls Pakets. Tehniski sarežģīto un emocionāli niansēto divdeju, kas, kā jau šādos koncertos tas notiek, tomēr ir izrauta no konteksta, abi mākslinieki nodejoja, liekot skatītājam izdzīvot līdzi ik mirklim. Ikviens sarežģīts elements meistariem ir tikai nots melodijā. Atgādinājums par to, kāds ir neiedomājami skaistais, pārlaicīgais un visus gravitācijas spēkus pārvarošais balets. Turklāt, izrādās, īstas zvaigznes arī pa grīdu veļas droši un pa īstam.