Baiba Beinaroviča

Auroras loma „Apburtajā princesē” ir viena no sarežģītākajām un lielākajām balerīnas lomām. Kā saka, ja tiek galā ar to, tad tiks galā ar pārējām arī. Tad nu šī „tikšanas reize” 15. martā pienāca arī Baibai Kokinai. Aurora prasa ne vien tehnisko varēšanu, bet vērienu kopumā, un šajā lomā nedrīkst sasīcināties, sadalīties pa cēlieniem, pas de deux un variācijām, neizvelkot baleta galvenās idejas līniju. Tā ir it kā skaidra un vienkārša – no jaukas princesītes izaug karaliene, gaismas simbols, kas simbolizē uzvaru pār tumsu. Tomēr to izdejot un atveidot nemaz nav viegli, vēl jo vairāk tehniski un stilistiski. Tomēr es būtu bijusi vīlusies, ja Baiba Kokina būtu dejojusi kā parasti tehniski pārliecinoši, taču bez stilistiskā smalkuma un Auroras izjūtas. Par laimi, tā nenotika.

Silts un saulains ir Baibas Kokinas Auroras pirmais iznāciens. Vēl jūtami nedrošs, ko var norakstīt uz debijas satraukumu, bet tikpat labi uz balerīnas vēlmi šo pirmo entree tādu arī parādīt, jo mazā princese taču pirmo reizi tiksies ar potenciāliem līgavaiņiem, un kuras meitenes sirds gan nenodrebētu šādā dienā? Rozes adagio ir viens no visgrūtākajiem dejojumiem, ko Petipā vispār ir sacerējis balerīnai, te nav, aiz kā paslēpties, pat ne aiz partnera, tas ir balansa un skaistāko baleta kustību triumfs ilgā, muzikāli un horeogrāfiski piesātinātā dejojumā. Kopumā nodejots tehniski stabili, ar atzīstamu vērienu un pat spožumu un Baibai Kokinai raksturīgo izteiksmīgumu. Var vēlēties vēl izstrādātākas roku un delnu kustības, vēl izturētāku aristokrātisko un izsmalcināto stilu. Auroras variācija ir piemīlīga, te parādās vajadzīgā koķetā noskaņa, princese sāk apjaust savu sievišķību un sāk koķetēt ar līgavaiņiem. Skatītāju acu priekšā mazā meitene sāk pieaugt par sievieti.

Uz lielo pas de deux trešajā cēlienā Baibas Kokinas Aurora iznāk kā jauna un par sevi pārliecināta karaliene. Pārvērtības ir notikušas, pavasaris atnācis un princese ir pieaugusi. Maigi un izteiksmīgi nodejota variācija un koda, izsakot svinīgo apliecinājumu gaismas un mīlestības uzvarai. Debija Auroras lomā uzskatāma par veiksmīgu un izdevušos, tagad paredzama lomas slīpēšana un nianšu izkopšana.

Viktors Seiko prinča Dezirē lomā arī patīkami pārsteidza, jo beidzot sagaidīts cienīgs sniegums. Ja dejojums otrajā cēlienā mazāk izteiksmīgs un princis pazūd aiz Auroras un Ceriņu fejas izpildītājām, tad trešā cēliena pas de deux nodejots ar plašumu un vērienu, un atzīstamu tehnisku spožumu.

Jolantas Lubējas Ceriņu feja ir žestos izteiksmīga un tehniskais sniegums kopumā vērtējams kā stabils un izlīdzināts, bet izteiksme pavēsa un pasausa, kas šai lomai un šai baleta stilistiskai neatbilst. Tas pats sakāms par Zilā putna pas de deux (Zigmārs Kirilko un Iļana Puhova). No pārējiem daudzajiem baleta tēliem tā īsti sirdī un acīs neviens neiekrita, vienīgi aizrautīgs un artistisks bija Sarkangalvītes un Vilka duets (Natalja Lipska un Aleksandrs Latišonoks).