“Bajadēra” ir viens no Mariusa Petipā (1818-1910) nedaudzajiem līdz mūsdienām izdzīvojušajiem baletiem. Baletmeistars jau bija ieguvis publikas atzinību ar baletiem „Pahita” (1847), savu „Korsāra” pirmo redakciju (1858), „Faraona meita” (1862), „Dons Kihots” (1869), kad 1877. gada 4. februārī Pēterburgas Lielajā teātrī pirmizrādi piedzīvoja „Bajadēra” ar L. Minkusa mūziku, viens no viņa eksotiskākajiem baletiem, kurā no visiem viņa iestudējumiem visspilgtāk parādījās saikne ar franču romantisko baletu.

Petipā rakstīja libretu sadarbībā ar S. Hudekovu, atspoguļojot tajā spēcīgu romantiskā baleta ietekmi, vienlaikus parādot savam laikmetam raksturīgus melodrāmas elementus un 19. gadsimta 70. gadu priekšstatus par Indiju. Baleta libreta iedvesma ņemta no senindiešu autora Kalidasa darba „Šakuntala”, kā arī no Petipā brāļa Lisjēna Petipā baleta „Šakuntala” (1858). „Bajadērā” var atrast vairākas paralēles ar romantiskā baleta šedevru „Žizeli” – stāsts par mīlestību starp augstas kārtas vīrieti un zemas kārtas meiteni, mīlestības nodevība, meitenes bojājeja un abu tikšanās vēlreiz, pēc meitenes nāves nu jau mirušo valstībā. Protams, pastāv būtiskas atšķirības. Alberts pēc Žizeles nāves saprot, ka ir pārkāpis kādu ētisku robežu, tāpēc ierodas kapsētā nožēlas pilns. Viņš sastopas ar mirušu jaunu meiteņu ēnām, kas nogalina visus naktī sastaptos vīriešus, un viņu izglābj tikai Žizeles bezgalīgā mīlestība un uzticība. „Bajadēras” stāsts bija cits. Bajadēras Nikijas un karavīra mīlestība ir neiespējama Indijas kastu robežas nepārkāpjamības dēļ, taču eiropiešu skatītāji šajās detaļās neiedziļinājās. Nikija mirst no sāncenses, radžas meitas sūtītas čūskas kodiena saderināšanās svinībās, bet kāzu dienā Nikijas ēna cenšas iejaukties kāzu norisē, taču nespēj tās aizkavēt, viņa vēršas pie dieviem un lūdz atriebību. Lūgums tiek uzklausīts un templis, kurā notiek laulību ceremonija, sabrūk pār visiem, kas tajā atrodas.

Taču „Bajadēras” lielā kultūrvēsturiskā vērtība nav eksotiskais materiāls par Indiju sava laika eiropeiskajā mērcē, šī baleta lielā vērtība ir horeogrāfiskais materiāls, kurā Petipā atsevišķos brīžos ir pacēlies līdz sava ģēnija patiesām virsotnēm.

Pirmā ir jāmin deja ar čūsku, Nikijas solodeja otrajā cēlienā. Nikija ir spiesta dejot sava iemīļotā un savas sāncenses kāzās. Pirmajā daļā Nikijas dejā atveidojas sāpes un smagums, lai gan deja ir iestudēta klasiskā stilā ar austrumu dejas akcentiem, to iekrāso atsevišķas detaļas, piemēram, viņa paceļ roku pie galvas tikai šai partijai raksturīgā sāpju žestā. Otrā daļa ir vētraina prieka pārpilna, jo dejas laikā Nikijai pasniedz ziedu grozu, ko it kā sūta Solors. Taču ziedus patiesībā ir sūtījusi sāncense, radžas meita Gamzati un tajos paslēpta indīga čūska, no kuras kodiena Nikija mirst. Trešā daļa ir Nikijas nāves deja, viņas soļi paliek lēnāki un augums sagumst. Šī apmēram 10 minūtes ilgā variācija ir kļuvusi par vienu no balerīnu aktieriskās un dejiskās meistarības simbiozes pārbaudes akmeņiem un liecina par balerīnas spēju izdzīvot visplašāko izjūtu gammu.

Visslavenākais „Bajadēras” horeogrāfiskais skats ir baleta trešais cēliens „Ēnu valstība”, kurā Solors sastop no mirušu meiteņu ēnas, viena no tām ir Nikija. „Ēnu” skats ir ievērojams ne tikai tāpēc, ka tas ir horeogrāfiski pilnīgs, bet vispirms jau ar to, ka veido patieso baleta psiholoģisko un dramaturģisko kulmināciju. Tie, kas reālajā dzīvē nevar būt kopā, satiekas sapnī, fantāzijā, ēnu valstībā. Petipā horeogrāfētais trešais cēliens „Bajadērā” ir izcils „baletā baleta” un līdz ar „Žizeles” vilu dejām ir viens no pirmajiem pilnīgajiem simfoniskās dejas paraugiem.

„Ēnu” cēliens sākas ar maģiska iespaida par ēnu nokāpšanas no Himalajiem epizodi, kurā 32 dejotājas, izpildot vienu kustību kombināciju, nemitīgā atkārtojumā panāk šo brīnumaino efektu. „Ēnu” cēliens sasniedz vajadzīgo māksliniecisko efektu tieši tāpēc, ka tajā nenotiek nekāda baleta darbība, laiks apstājas un divi mīlētāji „sarunājas”. Ne velti 20. gadsimtā, kad bija gājusi zudībā Marijas teātra fantastiskā tehniskā mašinērija, kas darbināja ceturtā cēliena tehniskos efektus, balets ieguva otro elpu un jaunu kulmināciju. Tieši šī maģiskā fantāzijas un sapņa vide, kurā pēdējo reizi tiekas Nikija un Solors, absolūtais miers un nesteidzīgums, kādā risinās dejas, paradās abu varoņu izjūtas un attiecības, kordebaleta izlīdzinātais dejojums – tajā visā nesteidzīgi izplēn baleta vēstījums, un patiesībā vairs nav vajadzīgi pērkons un zibens, dievu dusmas un grūstošais templis, zem kura tiek aprakti Solors, Gamzati, radža un visi kāzu viesi.

Laika gaitā „Bajadēra” piedzīvojusi vairākas izmaiņas. Pirmkārt, tika pazaudēts grandiozais ceturtais cēliens, kad ģeniālie Marijas teātra mehāniķi spēja uzbūvēt vienu no lieliskākajām un iespaidīgākajām ainām baleta vēsturē – tempļa sabrukšanu. Revolūcijas laikā pazuda mehāniķi un sabojājās iekārtas, tāpēc šis cēliens ar visiem specefektiem ir zudis jau gandrīz 100 gadus. Kopš tā laika „Bajadēru” ilgi izrādīja tikai trijos cēlienos, pārceļot Solora un Gamzati kāzas uz otro cēlienu, bet trešais „Ēnu” cēliens baletu noslēdza. 20. gadsimta otrajā pusē tika atjaunoti iestudējumi ar ceturto cēlienu. Tāpat arī baleta horeogrāfijā ir ienākušas izmaiņas, piemēram, baleta partitūrā ir iekļāvies Nikijas un Solora pas de deux (V. Čabukiani horeogrāfijā), Nikijas un Verga duets (K. Sergejeva horeogrāfijā), slavenā Zelta dieviņa deja (N. Zubkovska horeogrāfijā), kā arī dažādu inscenētāju versijas par Petipā iestudējumu.

Baiba Beinaroviča

Svarīgāko “Bajadēras” iestudējumu hronoloģija

Pasaulē:

1877.gads – Sanktpēterburga, Lielais teātris, “Bajadēras” absolūtā pirmizrāde M.Petipā horeogrāfijā un iestudējumā. Titullomā Jekaterina Vazema.

1900.gads – Sanktpēterburga, Marijas teātris, atjaunojums M.Petipā horeogrāfijā un iestudējumā. Nikija – Matilde Kšesinska, vēlāk Anna Pavlova u.c.

1941.gads – Ļeņingrada, Kirova operas un baleta teātris. M.Petipā redakcija V.Ponomarjova un V.Čabukiani redakcijā. Nikija – Natālija Dudinskaja, Solors – Vahtangs Čabukiani.

1963. gads – Ēnu valstība Londonas Royal Ballet M.Petipā horeogrāfija R.Nurejeva iestudējumā. Nikija – Margot Fontein, Solors – Rūdolfs Nurejevs.

1980.gads – Nujorka American Ballet Theatre. M.Petipā horeogrāfija N.Makarovas redakcijā. Nikija – Natālija Makarova, Solors – Anthony Dowell.

1992.gads – Parīzes Palais Garnier. M.Petipā horeogrāfija R.Nurejeva iestudējumā un horeogrāfijā, asistente N.Kurgapkina. Nikija – Isabelle Guerin, Solors – Laurent Hillare.

Iestudējumi Latvijā:

1923.ada 2.janvāris – “Ēnu ” cēliens M.Petipā horeogrāfija N.Sergejeva horeogrāfijā. Nikija – Eiženija Sveķis, Solors – Harijs Plūcis.

1965.gada 12.marts – “Ēnu” cēliens M.Petipā horeogrāfija H.Tangijevas-Birznieces un I.Strodes iestudējumā. Nikija – Marta Bilalova, Solors – Arturs Ēķis.