Apkopoja Inta Balode

Tuvojoties gada beigām, aicināju „Dance.lv Žurnālā” rakstošos atsūtīt domas par dejas (un arī – gandrīz dejas) iespaidiem 2016. gadā.

LAIMĪGU JAUNO GADU! DEJĀ IR SPĒKS!

Dita Jonīte

2016. gada aprīlī atzīmējām “Dance.lv Žurnāla” pastāvēšanas piekto gadadienu. Šis žurnāls ir viens no lakmusa papīrīšiem tam, ka laikmetīgā deja vairs nav tikai margināla dīvaiņu saujiņa, kas šad un tad izlien no zemskatuves, lai parādītos uz īsu brīdi un tad atkal pazustu. Situācija pēdējās desmitgadēs ir būtiski mainījusies. Atliek tikai paskrullēt virtuālā žurnāla rakstu, ziņu un citu publikāciju sleju, lai ieraudzītu – DEJA notiek nepārtraukti. Un ir ārkārtīgi grūti izvēlēties kaut ko vienu, īpaši pārsteidzošu šajā gadā. Kā lai nepriecājas?

Patiesu gandarījumu sagādā laikmetīgās dejas formu, situāciju, kombināciju un kontekstu neaptveramā dažādība. Katrs no piedzīvotajiem dejas notikumiem bijis savā ziņā īpašs un oriģināls. Notikumi seko cits citam, un arvien biežāk nākas sevi pārliecināt, ka ne jau slinkuma dēļ visu nav iespējams aptvert. Dejas dzīve vienkārši ir ļoti intensīva. Kā lai nelepojas?

Taču ir lietas, kas joprojām nemainās. Joprojām sabiedrība sagaida, ka laikmetīgā deja ir kaut kas pats par sevi, kam garantēts un regulārs valsts finansējums nav nepieciešams. Par spīti visam, viņi joprojām darbu turpina. Kā lai viņus neapbrīno?

Valts Miķelsons

Profesionāli praktiskas pārkārtošanās rezultātā 2016. gadā deja man no skatuvēm pārcēlusies uz dejas nodarbībām, kā arī veselām trīs Jaunām Vietām – Ziemupi, izstāžu zālēm un LMC [Latvijas Laikmetīgās mākslas centra – red.] Vakarskolu.

Inta Balode

Katrā 2016. gada mēnesī izvēlējos vienu (bija mēneši, kad gribējās divus un trīs, bet nekā nebija, paliku pie viena) sev visīpašāko dejas (vai gandrīz dejas) notikumu. Ja 2017. gadam “Dance.lv Žurnālam” piešķirs žurnālcienīgu finansējumu, apņemos uzrakstīt 12 paskaidrojošus tekstus, ietverot katra mēneša kontekstu. Un arī citu gadu to pašu mēnešu kontekstu kopš 2011. gada, kad sāka darboties “Dance.lv Žurnāls”. Varbūt katrā mēnesī ir veiksmīgie datumi?

• 11. janvāris, Ņujorka, Abrons Arts Center – “Sara (The Smuggler)”, Sara Shelton Mann, Keith Hennessy & Norman Rutherford

• 29. februāris, Rīga, Dirty Deal Teatro – “Asorti”, horeogrāfe Sandra Lapiņa

• 24. marts, Cīrava, izrāde pastaiga dabā “Pēdējās vakariņas”, Steinuna Knutsdotira un Rebeka Ingimundardotira (Islande) sadarbībā ar Kristīni Brīniņu (Latvija)

• 24. aprīlis, Rīga, Nordic Club House, “Dejo, dejo, dejo”, horeogrāfe Santa Grīnfelde

• 7. maijs, Viļņa, Lietuvas Nacionālais teātris, “Dior in Moscow”, Agnija Šeiko, Ingrida Gerbutavičiūtė

• 16. jūnijs, Rīga, Ķīpsalas halle, TDA “Teiksma” deju uzvedums “Brīdis pirms”, Jānis Ērglis

• 24. jūlijs, Lūznavas muiža, dejas izrādes (“Bez vadiem”, “Dunkani-dīvaiņi vai paravieši”, “Ekskursija”) Mākslas piknikā

Foto no Sandras Lapiņas izrādes “Ekskursija” Lūznavā. Attēlā Mārtiņš Sprūds. Avots: rezekneszinas.lv

• 9. augusts, Rīga, Ģertrūdes ielas teātris, “Vilka melanholija”, Kristīne Vītola

• 14. septembris, Talahasī, MANCC rezidenču centrs Floridā, “Undersweet/Transcendental Daughter”, Tere O’Connor

• 8. oktobris, Rīga, Zirgu pasts, “Viņa dejo”, Inta Balode, Krista Briģe, Santa Grīnfelde

• 12. novembris, Hammerfesta, Scandic hotel, “The moon”, Anna Sophia Bonnema, Hans Petter Melø Dahl, Davis Freeman, Joana Preiss, Minna Tiikkainen, Robert Steijn

• 13. decembris, Rīga, LLMC Vakarskolas lasīšanas darbnīca “Māksla un horeogrāfija” Valts Miķelsons un Inga Lāce

Šogad, lai nebūtu tā, ka runā galvenokārt rakstītāji vien, bet mākslinieki tikai nodomā, vērsos arī pie horeogrāfiem un dejotājiem, lūdzot atsūtīt kaut vai vienu teikumu, vienu notikumu, vienu zelta vai darvas pārdomu par 2016. gadu dejā.

Agate Bankava

2016. gads man bijis daudz dažādu radošu procesu, notikumu un mācību stundu pilns. Kopējā dejas aina šķiet diezgan daudzsološa un daudzpusīga, vienīgi gribētu biežāk redzēt, ko citi rada, kā arī gribētu, lai radītais spēj satikties ar savu skatītāju.

Nākošgad visiem novēlu biežāk kustināt gan miesu, gan garu!

Alise Putniņa

Kad notiek dižķibeles, cilvēki ir sašutumā un diezgan nomākti, ka ir sabrukusi ierastā kārtība. Taču pēc kāda brīža attopamies, ka tam sen jau bija jānotiek, tikai paši nebijām pietiekoši acīgi un laikus neveicām izmaiņas. Sekojoši, kaut kas tiek pārkārtots un izrevidēts un ieņem jaunu attīstības kursu.

Katram, kurš domā un dara laikmetīgās dejas valodā, novēlu, lai mēs paši ar atbildību un apzinātību radām pārmaiņas, uzdrīkstamies paust savas domas – tās, kas no dziļumiem nāk. Atļaut sakust sev ar vidi, runāt ar skatītāju bez aizklātības plīvura. Esence, dziļums, atklātība. Līdzīgs ar līdzīgu.

Mārtiņš Sprūds

Esmu šogad apmeklējis aptuveni 40 dažnedažādu dejas izrāžu Latvijā un varu teikt, ka deja pārtop teātra izrādes formā, jo, manuprat, pastāv dramaturģiskie paņēmieni jeb astoņi pastāvošie cilvēku arhetipi – Protagonists, Antagonists, Iemesls, Emocija, Skeptiķis, Atbalsts, Sargs, Kontagonists.

Šie arhetipi tiek izmantoti dažādās kombinācijās, kuru rezultātā rodas sižets un stāsts (kādam padodas stāstīt / kādam nepadodas stāstīt). Līdz ar to šogad dejā jūtams uzsvars uz teatrālas formas izpausmi, kuru īsti nevar nodefinēt…

Biedē fakts, ka tiek manipulēts ar reliģiskā simbolisma arhetipiem cilvēkos, jo neprot noformulēt iemeslu un sekas jeb izmanto gatavus šablonus, kuru dēļ zūd saturs un neapzinātas apziņas simbolisma dziļums (fabrika, kas ražo pāri cilvēku līķiem)…

Karīna Lapšina

Pēc tam, kad gandrīz gadu pavadīju Londonā, Rīgā es jūtos anonīmi. Nedrīkst salīdzināt, bet es klaji to daru! Runāju par dejas nodarbībām, kuras Londonā ir katru rītu, bet Latvijā Horeogrāfu asociācija tās piedāvā tikai divus rītus nedēļā. Tieši šonedēļ ar Dmitriju [ Gaitjukeviču – red.] runājām, ka pie mums šī rīta dejas nodarbību kultūra nav attīstīta, bet tas varētu būt arī tāpēc, ka mums tieši darba ziņā nav pieņemami apstākļi, ka cilvēks var no rīta, tā teikt – “darba laikā”, aiziet izdejoties. Varbūt sporta klubos cilvēki ir iemanījušies iet uz rīta treniņiem… Vēl labs punkts, kas man aizķērās no Dmitrija vārdiem, – ja ir ārzemju horeogrāfi, tad cilvēki sāk spietot, bet tiklīdz vada savējie, tā tas ne vienmēr paķer līdz kaulam. Patiesībā tam apakšā ir tik daudz iemeslu, ka tā rīta dejas nodarbību kultūra mums kā profesionāļiem ir kā… es pat nezinu, ar ko lai salīdzina šo visu. Protams, Londonā, kaut vai „The Place”, katru nedēļu ir cits horeogrāfs, vai no Londonas vai Ēģiptes, vai vēl sazin no kurienes, un zālē notiek kustība, bet tas nemazina faktu, ka visi raujas kā var un tās iespējas ir tādas, kādas tās ir. Kāpēc tas derdzas? Jo regularitāte rada rutīnu, kas nav neinteresanta, bet mums kā profesionāļiem izaugsmei ļoti nepieciešama. Palieku tādā kā pusvārdā ar šo visu, bet tajā pašā laikā es neticu, ka mēs maza, bet stipra tauta nevaram paveikt lielas lietas!

kustība = dzīvība

Priecājos, ka pievienojos kompānijai “Ārā”. Protams, ka man ir ko teikt – jo es jau atkal atļaujos salīdzināt ar dejas kompānijām citviet. Bet, ja mēs apņemamies kaut ko darīt, mēs ticam tam, ko mēs darām, tāpēc es gribu domāt, ka tam visam ir attīstība.

Nevaru spriest par daudzu faktoru ietekmi dejā, jo es pietiekoši ilgu laiku neesmu bijusi klāt Latvijā dejas procesam un mani kaut kas attur no iejaukšanās, bet tajā pašā laikā divus pasniedzējus no Londonas, lai dalītos, jau esmu atvedusi uz Rīgu. Jo man nav žēl investēt, bet tam visam nepieciešama attīstība, kuru es pagaidām līdz galam neredzu, tāpēc arī mana apraušanās pusvārdā man ir pamatota.

Agnese Bordjukova

Manī saslēdzās dažas pārdomas par mūsu dejas vidi vai varbūt darba radīšanas vidi. Domājot par jaunā mērcē esošo, mums visiem labi zināmo Horeogrāfu Asociāciju (HA), apjautu, ka tāda apvienība, kas apmierinātu un pārstāvētu visu dejas profesionāļu vai ar deju saistīto cilvēku intereses, varbūt nav iespējama. Vienkārši novēroju, ka tur ir grūti saprast, kā darīt lietas, kā plānot. Ir cilvēki, kurus neapmierina tur notiekošais, un viņi meklē citas organizācijas vai veido savas. Vispār tā ideja, ka grupai, organizācijai vai kolektīvam ir jāaug no kopīgas vajadzības darīt līdzīgas lietas un intereses, šķiet ļoti pareiza. Nu nevar viena organizācija pārstāvēt visu dejas profesionāļu intereses. „Visi” ir abstrakts lielums, kura nemaz nav. Vieniem klases vajag, citiem – nē utt.  Redz, Gaitjukeviči ir nodibinājuši „Ritma māju”, Olgai ir „Party”, ir „Idea Gnosis”, jūs dibināt savu organizāciju. Man tas šķiet pareizi. Nevis strādāt pienākuma dēļ, bet kopīgas intereses un izpratnes vārdā. Es vienkārši domāju, kas man par problēmu, kāpēc, piemēram, nevēlos iesaistīties HA: 1) neskaidra organizēšana; 2) nav vēlēšanās strādāt kopā, jo mani ar viņiem nekas nevieno. Mākslīgi to radīt šķiet nepareizi. Tāpat arī, veidojot radošo komandu, šobrīd daudz svarīgāk šķiet strādāt ar cilvēkiem, ja zinu viņu personīgās kvalitātes, nevis tikai profesiju vai amatu un tāpēc strādāju. Vairākas, mazākas grupas un personīga saprašanās. Man šķiet, ka tajā ir lielāks potenciāls kaut kam notikt un virzīties uz priekšu.

Olga Žitluhina

PRIEKS par:

• „Ārā” noturējās
• nodejotas vairāk nekā 60 izrādes
• 4 pirmizrādes, 3 maģistru solo, Agates [Bankavas – red.] izrāde Nacionālajā teātrī
• „Laiks dejot 2016” pagāja fantastiski
• pašai bija iespēja dejot ar Ilzi [Zīriņu – red.] Doma dārzā, Florencē
• rezidence NYC [Ņujorkā, Tisch School of Arts ar Movement Research programmas GPS (Global Practice Sharing) atbalstu – red. ] Paldies Tev, Inta!

• 45+ [Baltijas Ziemeļvalstu horeogrāfu, kas vecāki par 45 gadiem sadarbības tīkls – red.] labs sākums
• „Party” strādā, pateicoties Baibai [Ozoliņai – red.]
• protams, Ķīna, gan vasaras nometne, gan meistarklases Beijing New Dance Festival

GRIBĒTOS:

• lai Latvijas laikmetīgā deja un Latvijas laikmetīgās dejas horeogrāfi ir pamanāmi, atpazīstami, stiprāki, drošāki
• producentus, menedžerus
• lai ir iespēja kvalitatīvi strādāt un regulāri trenēties (2–3 stundas dienā)
• lai paši atbalsta savējos

Valērija Kuzmiča

Sīki un detalizēti visu nezinu par situāciju Latvijā, bet aizvien vairāk mēģinu to izprast, runājot ar laikmetīgās dejas, modernā baleta, džeza dejotājiem un horeogrāfiem.

Pirmais, kas atšķir mūs no Operas baleta māksliniekiem ir finansiālais atbalsts! Tas izmaina domāšanu un ietekmē mūsu māksliniecisko darbību..
Dzirdu šādus ieteikumus no daudziem dejas māksliniekiem: “Latvijā tev ies labi, ja vari pasniegt 2 vai 3 tehnikas, tas viņiem patīk!”
Mans jautājums ir – kas ir VIŅI un kā domas tās ir? Kas nosaka un ietekmē to, ko darām? Domāju, ka tas sākas ar valsts iekārtu, kurai vajadzētu vairāk atbalstīt laikmetīgās mākslas attīstību un veicināt modernu un radošu skatījumu uz pasauli.

Otrais ir publika, kas jāizglīto!

Vislabākais būtu sākt jau ar skolas sistēmu. Piemēram, pamatskolā var izvēlēties kādu valodu papildus mācīties, varētu paplašināt arī dažādību mākslas lauciņā. Varbūt bērnam jādod iespēja izvēlēties starp zīmēšanu, teātra mākslu, kurā var arī apgūt kustības mākslu, un vēl kādu mākslas izpausmes veidu! Šeit arī iepazīstinot viņus ar laikmetīgo mākslu. Es domāju daudziem tas interesētu. Ja cilvēkus jau no bērnības iepazīstinātu ar dažādām kultūras norisēm un iespējām, būtu lielāka iespēja, ka pieaugot viņi izvēlētos apmeklēt modernā laika mākslu tā pat kā klasisko baletu, mūziku, teātri.

Interesants fakts..
Atceros, ka skolā visu klasi veda uz Operu skatīties baletu, uzskatu, ka jāved arī uz mūsdienu deju (ja gribam būt mūsdienīga Eiropas valsts). Lai bērns pats izvēlas, kas viņam patīk!
Es domāju, ka problēma ir politiska!
Un ka mūsdienu māksla Latbijā netiek uzskatīta par kultūras vertību!

Interesanti!!!
Piemēram, Stokholmā un Antwerpenē Operā ir gan mūsdienu deja, gan balets! Mākslinieki strādā tajās pašās studijās, dala to pašu skatuvi un šad un tad pat uzstājas kopā.

Portālā tvnet.lv lasāma intervija ar Valēriju Kuzmiču

http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/640108-valerija_no_latvijas_profesionala_dejotaja