Gundija Zandersona

Pagājušā nedēļas nogalē, 23. un 24. augustā, Grīziņkalna apkārtni apdzīvoja neierasta mākslinieku grupa, patiesi pārsteidzot dažus vietējos iedzīvotājus un sanākušos skatītājus. Šajā rakstā – par svētdienas izrādi.

Latvijas Jaunā teātra institūta organizētais laikmetīgās mākslas projekts sadarbībā ar japāņu kolektīvu „contact Gonzo” un mūsu pašu latviešu horeogrāfiem sākās ar video instalāciju „Koka Rīgā” uz telpas vidū aplī saliktiem dažāda modeļa/vecuma ekrāniem. Katrā no ekrāniem pa mākslinieka attēlam, kas cits pēc cita atkārtoti saņēma pa vaigu pļauku, tādējādi radot mijiedarbīgu audio un video ciklu. Pēc laika, pārsteidzot skatītājus, gandrīz kā netīšām paši mākslinieki sāka performanci, liekot apmeklētājiem sekot tās gaitai caur ārdurvīm, pāri pagalmam uz ielas pusi. Izrādes dalībnieki savu ceļu veica, rāpjoties cits citam pāri, šķietami pēc iespējas mazāk nonākot saskarē ar zemi un pēc iespējas dažādākos veidos izmantojot ķermeņa saskares vietas. Skatītājos daži bērni un vecāka gadu gājuma cilvēki bija neizpratnē, kāpēc cilvēkiem jākāpj cits citam virsū, un – kur tad tā deja paslēpta? –, bet, manuprāt, bija ļoti interesanti redzēt, kā veidojas neverbāls kontakts un savstarpēja svaru punktu atrašana tikai caur tausti un ķermeņa valodu.

Cilvēku ķēde pārauga fiziskās sadursmēs, joprojām turpinot virzīties pāri ielai, cauri sētai uz galamērķi. Tiklīdz kā pēdējais mākslinieks ķēdē bija pārrāpies pārējiem, visi barā metās tam virsū, ielencot un atdodot visu svaru, atkārtoti lecot un grūstot. Skatoties no malas, tas radīja ielu kautiņa iespaidu, liekot nabaga garāmbraucējam apstāties un piedraudēt ar policijas izsaukšanu. Tiem, kas ieskatījās tuvāk, noteikti bija redzama spēle ar enerģiju, novirzot to no viena sitiena nākamajā un padarot šķietami asos grūdienus maigākus, tai pašā laikā nepazaudējot vizuālo patiesumu.

Galamērķis. Skatuve jeb iekšpagalma graustu kaudze – nobrucinātas ēkas kalni sajaukušies ar ikdienas lietojamo preču atliekām. Katrs no māksliniekiem šajā „bildē” radīja savu nelielo stāstu, kam sekot, ļaujot skatītājos piedzimt dažādām interpretācijām un sajūtām. Pašā priekšā, teju pie kājām pirmajai vērotāju rindai, turpināja norisināties fiziskās sadursmes, pārbaudot fizikas likumus un ķermeņa spēku. Šokējot skatītājus, kuru vidū smiekli mijās ar izbrīna saucieniem, mākslinieki cits citu iepļaukāja, iedunkāja, ieskrienoties lēca cits citam virsū, ripoja un spieda pie zemes. Cīņa par varu, pārākuma izpausme, spēka un trieciena apzināšanās – tā izskatījās improvizētais kontakts, reāls un neteatralizēts ar tajā pašā laikā jūtamu skaidri atstrādātu pieskāriena tehniku un prasmi neapstādināt pretim nākošo enerģiju, bet pārvērst to citā kustībā, novirzot trieciena spēku.

Kamēr acu priekšā norisinājās ļoti aktīva cīņa, pārējie mākslinieki nemanāmi rakājās pa gruvešu kaudzēm, meklējot mākslu un vērtību apraktos lūžņos. Visā notiekošajā bija tik daudz simbolikas un tik daudz, ko redzēt un saskatīt, ka katram no skatītājiem, noteikti, radās savs kopsavilkums. Man performances reālums un patiesā vide lika to sasaistīt ar politiskajiem jautājumiem un nesaskaņām pasaulē, kur tieši tāpat fokuss ir koncentrēts uz karu un cīņu par varu, kamēr parastie ļaudis atstātajos gruvešos cenšas „lauztu zaru iestādīt par koku”, atrast skaistumu un dzīvību mēslos, prieku un iespēju izdzīvot no nekā.

Izrāde noslēdzās ar komandas darbu, nogāžot gaisā uzceltu un atstutētu baļķi. Simboliska uzvarētāja pieminekļa sagraušana, parādot grupas un vienotības pārākumu pār indivīda spēku – mana personīgā stāsta noslēgumam. Kādam citam, iespējams, stāsts noslēdzās pavisam citādā noskaņā. Kopumā ļoti spēcīgu sajūtu pilns vakars, ļaujot ķermenim runāt daudz patiesāk un skaļāk par vārdiem.