Marija Saveiko

Domājams, daudziem ir pazīstams šis stāvoklis, kad vēl pirms minūtes nekas nebija skaidrs, bet tagad, tieši šajā konkrētajā mirklī, pēkšņi pārņem sajūta, ka visu saprati. Mīkla ir atminēta, atslēga atrasta, noslēpums ir atklāts. Prieks, kas pārsteidz. Tas vienlaikus ir skaļš un kluss; gribas dalīties, iet klāt pie pārējiem skatītājiem un jautāt: “Jūs arī to redzējāt? Jūs arī to sapratāt?” un gribas arī paturēt sev, lai momenta noslēpumainība drusku pakavējas. Tu sastingsti neelpojot un jūti, kā šobrīd tevī rodas domas un veidojas vārdi. Laimīgs būs tas, kam pie rokas atradīsies kāds papīra gabals un zīmulis, un viņš paspēs pierakstīt visu, kamēr sajūtas neizgaist. Jā, jā, tas ir tāpat, kā, pēc miega atverot acis, mēģināt noķert un pierakstīt sapni un, ja sanāk, iedot tam vārdu un ielūgt citus padzīvoties šajā pasaulē…

Protams, viss sākās piezemētāk un ar vairākiem jautājumiem – “Kāpēc es braucu uz “Open Look”? Kāpēc vispār ir jābrauc uz ārzemju deju festivāliem? Kā pēc tam uzrakstīt par to, ko būšu pieredzējusi?” Un, protams, galvenais, kas nekad neliek mierā – “Vai un kas to lasīs?” Domājot šos jautājumus, es taisīju vīzu, pirku biļetes, mainīju eiro uz rubļiem, kārtoju mugursomu, braucu un atbraucu.

Otrdiena

Pēterburga. Pilsēta uzņēma uzreiz, viegli un vienkārši, it kā sen būtu mani gaidījusi, lai rādītu un iespaidotu, iedvesmotu un pārsteigtu, vārdu sakot, ļautu piedzīvot kultūršoku vistiešākajā nozīmē. Tā lika man domāt, atcerēties vēsturi un literatūru, skatīties analizējot un vērot, izslēdzot prātu, darboties atpūšoties, un, pats svarīgākais, tā atmodināja manī pētnieku un kritiķi. Domājot vien par šo pilsētu, jau gribas radīt, bet, ieelpojot tās gaisu, liekas, ka kļūsti par mākslinieku, uz mirkli vai uz ilgāku laiku – katrs izvēlas pats. Likās, ka pirmā diena te sašķēlās vairākās dienās, tik piesātināta ar notikumiem tā bija.

“Open Look” festivāla atklāšana notika vakarā, kolorītā Jaunatnes teātra pagalmā. Kā vienmēr – burzma, drusku haoss, cilvēku pūlis, televīzija, festivāla direktors Vadims Kasparovs piedalās intervijā, izrādes režisors staigā turp šurp, pārbauda scenogrāfiju. Tālumā ar acīm atradu festivāla darbinieku galdiņu, aizgāju tur meklēt kontaktpersonu, kas apsolīja man caurlaidi uz visām izrādēm, satiku viņu un dabūju savu “laimīgo biļeti”, uz kuras lieliem burtiem rakstīts “PRESE”, sajutos neparasti un svarīgi. Nebija skaidrs, vai festivāla organizatores ātri teiktais “Paldies-par-atbraukšanu-un-jūsu-ieinteresētību- meklējiet-sev-brīvu-vietu” bija adresēts man vai viņas hands-free iekārtai, bet es tāpat jau devos skatītājos.

Programmu atklāja brīvdabas izrāde “Mežs” no Maskavas. Būtiski atzīmēt, ka šajā dejas izrādē piedalījās Antona Čehova Maskavas teātra absolventi un pēdēja kursa studenti – tātad aktieri, ne dejotāji.
Izrādē mežs tika skatīts kā pirmavots, kā saikne starp cilvēku un dievu, kā simbols cilvēka attiecībām pašam ar sevi, kā aicinājums atcerēties sevi, mežaino. Līdz ar pirmajām meža dzīves skaņām, kas ieveda skatītājus tādā kā meditatīvā stāvoklī, mani pārņēma sajūta, ka esmu mājās, kam, protams, nebija nekāda sakara ar piederību konkrētai vietai, tautai vai valstij. Atnāca miers, norimstot iekšējai domu vētrai, skrējiens apstājās. Es pamanīju, ka pazuda arī lente, kas pirms tam norobežoja skatītājus no aktieriem. Speciāli vai nejauši? Jebkurā gadījumā, likās, ka tā tam jābūt – dabai ir nosacītas robežas, citi teiks – viss ir daba, un es nevaru nepiekrist. Skanot krievu tautas dziesmai a capella izpildījumā, uz laukuma parādās četrpadsmit aktieri – meitenes garās, brīvās, baltās linu kleitās, puiši baltos linu kreklos. Viņi ir vienlaikus cilvēki un meža gari, kas izzina cits citu, rotaļājoties caur kontaktimprovizāciju, horeogrāfiju un dziesmām vai izdzīvojot simboliskas teatrālas ainas – meitenes ar koku zariņu vainagiem un šūpuļdziesmām, puiši ar cirvjiem un kareivju rituāldejām. Vērojot likās, ka ieskatos vēsturē, mūsu senču sadzīvē, tradīcijās. Neviļus atmiņā pazibēja vairāku latviešu deju uzvedumu ainas, tas man lika pasmaidīt un vēlreiz atgādināt sev, ka mēs – cilvēki – staigājam zem vienas saules un mūs visus vieno pats varenākais radījums – daba. Izrādes autentiskums un vēstījums bija kā sirsnīga sagaidīšana, kas man ļāva justies aicinātai un pieņemtai svešajā zemē.

Šī izrāde bija veiksmīga izvēle programmas atklāšanai, jo noskaņoja skatītājus festivāla vadmotīvam, kas šogad bija atgriešanās pie saknēm un ekoloģija.

Tiklīdz izrāde bija beigusies, pie manis pienāca kundze gados – šķiet, pirms tam bija vēl daži cilvēki, ar kuriem viņa gribēja runāt, bet tie nereaģēja, toties es gan noķēru viņas skatienu. Viņa jautāja: “Vai tu saprati? Jo es neko nesapratu. Es sapratu, ka par mežu, bet… vai tur bija kaut kas vēl, kaut kas lielāks, kas man bija jāsaprot?”

“Un atkal par to pašu!” nodomāju es un sadusmojos uz sevi un uz kundzi gados, tad atkal uz sevi. Pirmkārt, šie jautājumi seko man visur, kā izrādās – arī ārzemēs, un es nekad nevaru izvairīties un neatbildēt. Otrkārt, man nepatīk runāt par izrādi uzreiz pēc tās noskatīšanas, jo, ja aizķēra redzētais, vienalga – pozitīvā vai negatīvā nozīmē, ir nepieciešams laiks, lai sajūtas nobriestu līdz apzinātiem vārdiem. Es atbildēju ar jautājumu – “Ko jūs tur redzējāt? Ja pašlaik liekas, ka neko – esiet ar tām sajūtām un dodiet sev laiku” – un aizgāju uz nākamo izrādi. Teicu to viņai, bet izrādās – sev. Dot sev laiku, atrast savu vietu izrādes kontekstā un tikai tad par to runāt. Likās, ka šī varētu būt ļoti laba devīze visa festivāla garumā. Likās līdz brīdim, kad nākamajā dienā, trešajā izrādē pēc kārtas, kaut kur tās vidū es atkal sāku uz sevi dusmoties. Daudz stiprāk nekā vakardien.

Trešdiena

Izrāde “Call of the Origin”, radošā apvienība “Alif” no Kazaņas (Krievijas Federācija).

Šī ir soloizrāde, dejo Nurbeks Batulla, kā izrādās vēlāk – 2018. gada “Zelta Maskas” prēmijas laureāts par labāko vīriešu lomu nominācijā “Balets / Laikmetīgā deja”.

Black box tipa zāle, skatuves laukumu noklāj bieza smilšu kārta, pieklusināta, silta gaisma. Dziļumā trīs muzikanti un trīs vokālistes. Laukuma vidū nekustīgs guļ dejotājs. Vēl mirklis, un parādās melodija, tā atstāj fiziski jūtamu vibrāciju kaut kur starp ribām saules pinumā; tas bija tatāru nacionālo instrumentu nekad līdz šim nedzirdēts skanējums, tik patīkams dzirdei un, šķiet, pazīstams un tuvs sirdij. Kopējo mūzikas radīto atmosfēru papildināja autentiskā tatāru dziedāšana, kā arī ritmiskā savdabīgu skaņu atkārtošana. Un bija kustība. Ar prātu neaptverama, kā no akmens iztēsta, ar laiku iztecināta, tik tīra, viengabalaina, monumentāla kustība, kas savā pirmatnībā sasaucās ar vokālistes atkārtotajām skaņām. Neapšaubāmi, tie, kas spēj uztvert deju kā autonomu mākslu, baudītu izpildītāja horeogrāfisko valodu arī bez muzikālā pavadījuma.

Tajā brīdī es nespēju analizēt, viss uz skatuves notiekošais mani sajūsmināja. Es redzēju skaistumu, redzēju dziļumu, bet it kā nevarēju to aizsniegt, skatījos un cītīgi mēģināju saprast – ko man grib pateikt? Protams, manis vakardien izdomātā devīze jau sen bija aizmirsta, vadību pārņēma steidzīgais prāts, kas izmisīgi meklēja redzētajam izskaidrojumu pieredzēs un atmiņās, un tā arī neatrada. Dusmās par šo un par to, ka laiks iet un es nepaspēšu līdz izrādes beigām izprast, es aizvēru acis un domāju: “Tāpat tās kustības un skaņas atkārtojas un atkārtojas, un, ja man lemts saprast, es neko nepalaidīšu garām.” Tā sēdēju kādu laiku, ar acīm ciet “skatījos” izrādi, kamēr pēkšņi man sāka parādīties tēli, kas kā ar elektrisku strāvu mani atdzīvināja. Atvēru acis un ieraudzīju, ka kustības un skaņas ir nedalāmas – tas ir alfabēts, ļoti sens un svešs, bet katrs tā burts rada mūsdienu cilvēka pamatu, un es spēju to saprast, lasot ķermeņa valodu. Dejotājs centās iegaumēt un pasargāt vismaz atmiņas par to kultūras daļu, kas laika gaitā izzudusi. Šī informācija satrauca manu apziņu, man likās, ka pieskaros svētajiem rakstiem vai ieskatos viņa tautas vēsturē. Atgriešanās pie saknēm vienmēr ir neatkārtojams ceļš, jo katrs pagātnē meklē savas atbildes. Vieniem tas ir veids, ka savienoties pašiem ar sevi; citiem tā ir iespēja izprast dažādu dzīves procesu likumsakarības, vēl kādam iespēja atjaunot aizmirstas tradīcijas, lai atcerētos, kāpēc viņa tauta vai mazāka kopiena ir īpaša un vērtīga. Mēs visi tiecamies tur – pēc aizmirstā un nezināmā, un ielūdzam no jauna tās lietas, kas īstenībā ir vecas patiesības. Kā izdarīt tā, lai fundamentālās patiesības, kuras atklājam, paliek starp mūsdienu cilvēkiem pēc iespējas ilgāk bez nepieciešamības reinkarnēties? Ar šo jautājumu es atstāju telpas. Informācijas apjoms jau sāka spiest uz emocijām, tāpēc uz vakara noslēdzošo izrādi es fiziski ierados, bet mentāli, protams, paliku melnajā zālē ar izzūdošo alfabētu.

Ceturtdiena

Visu rītu es pavadīju Pēterburgas ielās savā klusumā un pārdomās par kopējo iespaidu no visām izrādēm, ko paspēju noskatīties divu dienu laikā. Lai gan festivāls pozicionē sevi kā starptautisku, tomēr programmas lielākā daļa veltīta Krievijas laikmetīgajai dejai, un organizatori to sauca par “Russian Look”. Ko es atzīmēju sev – krievu dejotājiem nav bail no emocijām, jaudīgā enerģija, kas strāvo no viņiem, ir kā pazīšanas zīme. Vērojot viņus darbībā, liekas, šie dejotāji nevar tāpat kā pārējie cilvēki veikt ikdienas darbus un dzīvot parastu dzīvi, viņi noteikti dzīvo tikai teātros un mēģinājumos. Eiropieši ir citādi, it kā ar atvēsinātiem prātiem; mēs ļoti laicīgi redzam to robežu, kuru pārkāpjot pārspīlēsim, tādēļ ļoti uzmanīgi staigājam gar to.

Sākotnēji “Open Look” galvenais uzdevums bija nevis attīstīt laikmetīgo deju Krievijā, bet dot iespēju tai Krievijā parādīties un “justies kā mājās” – tā atzīmē pats direktors. Šodien festivāla mērķi ir lielāki – dot iespēju jauniem horeogrāfiem pieteikt sevi pasaules profesionālajā dejas vidē, bet skatītājus iepazīstināt ar savām un ārzemju deju kompānijām un sejām.

Tā, piemēram, šogad pirmo reizi bija uzaicināta Dienvidkorejas Nacionālā laikmetīgās dejas kompānija, lai dotu ieskatu Āzijas dejas estētikā. Šīs kultūras savdabīgums nevarēja atstāt cilvēkus vienaldzīgus, rezultātā skatītāji aplaudēja stāvus. Iespaidoja arī Izraēlas dejas kompānija “Vertigo” ar īpatnējo scenogrāfiju. Jusupova pils pati par sevi ir monumentāls mākslas objekts, kas sajūsmina ar savu greznumu un mērogu; tās parādes pagalms bija kļuvis par dejas izrādes laukumu, kurā tika ievietota metālisku režģu pussfēra, kas atgādināja arī kupolu. Konstrukcija bija caurspīdīga un apskatāma no visām pusēm, tās iekšpusē notika izrāde “Birth of Phoenix”, kas tika pieteikta kā dejas projekts par cilvēci un dialogs ar apkārtējo telpu.

Izrāde bija beigusies, kad pilsēta jau ieslēdza savas nakts gaismas. Man vairs nebija nekur jāsteidzas, es lēni devos mājās, baudot Pēterburgas tiltu, kanālu un arhitektūras romantiku.

Piektdiena, sestdiena

“Soul #2. Perfromers” horeogrāfu Žeroma Maijera (Jerome Meyer) un Izabellas Šafo (Isabelle Chaffaud) (Nīderlande) performance bija kā malks svaiga gaisa, kas pārtrauca vairāku drāmu sēriju. Beidzot bija iespēja pasmaidīt un pasmieties. Nē, tā nebija komēdija, bet interaktīva performance, kuras procesā horeogrāfi noņem deju un savus dejotājus no pjedestāliem un tad izzina viņu dvēseles turpat uz skatuves. Piemēram, uzaicinot skatītājus uz skatuves vai apstādinot dejotājus kustības vidū un liekot viņiem atbildēt uz improvizētiem jautājumiem. Smieklīgi bija tāpēc, ka patiesi; patiesi bija tāpēc, ka autentiski. Arī šādi var izskatīties atgriešanās pie saknēm – caur sevis pieņemšanu, caur iespēju par sevi pasmieties vai tieši otrādi – skaļi paziņot par savām sāpēm un neveiksmēm, atkailinot savas dvēseles desmitiem nepazīstamu, ziņkārīgu, kritisku cilvēku priekšā. Kur vēl, ja ne uz skatuves, un kam vēl, ja ne dejā ieinteresētiem skatītājiem? Dejotāji, šķiet, ir paškritiskākie mākslinieki no visiem, cīņa pašiem ar sevi un drosme būt un radīt ir divas pretējas vienības, ar kurām viņi spēj sadzīvot vienlaikus. Priekš kam? Vai tad nevar dzīvot bez tiem ikdienas izaicinājumiem, kurus lielā mērā dejotāji paši sev izveido? Paradokss, bet tur jau tā lieta, ka nevar, tad dzīve zaudē garšu.

Pēdējās dienas festivālā sagādāja vairākus pārsteigumus – vienu izrādi atcēla, uz citu neielaida, vairākas performances sākās ar pusstundas novēlošanos, bet vēl divas izrādes bija pēc Semjuela Beketa lugas “Gaidot Godo”. Ārkārtīgi interesanti bija piedzīvot viena darba divas pilnīgi dažādas interpretācijas. Sanktpēterburgas dejas kompānija “Cannon dance” piedāvāja solo izrādi “Gaidot Godo”, toties “Moscow Ballet” atveda “Godo gaidīšanas režīmā” (titulfoto) ar vienpadsmit dejotāju trupu. Atmosfēra, scenogrāfija, mūzika, horeogrāfija, pēcgarša – visi šie aspekti tik krāšņi atšķīrās, ka liekas, ja es neizlasītu nosaukumus, nekad tā arī nebūtu uzzinājusi, ka abas izrādes bija veidotās pēc vienas lugas motīviem. Izvērtējot savus iespaidus par abām izrādēm, es apstājos pie viena vārda – cieņa. Reizēm, bet varbūt arī bieži, māksla ir tik abstrakta un individuāla, ka rodas nevēlme iedziļināties, neskatoties uz to, ka bija vēlme ierasties uz konkrētu mākslas objektu. Un tieši šajā brīdī jāatceras par cieņu pret autoru un tā darbu, lai kādas pārdomas un sajūtas nerastos, un īpaši, ja izveidojies negatīvs viedoklis. Es speciāli vēroju aplausus pēc katras izrādes, un biju ļoti pārsteigta, kad pēc vienas no augstāk minētajām izrādēm saklausīju kolektīvo nevēlmi aplaudēt un pat slinkumu sasist plaukstas. Vai mākslinieki to arī sajuta?

Cieņa, nevis tolerance pret svešu jaunradi un tās tiesībām pastāvēt arī tad, kad tā ar skatītāju nerezonē – viena no augstākajām apziņas attīstības pakāpēm. Dzīves krāšņumu nosaka dažādība – pilns emociju spektrs. Manuprāt, spēja identificēt un pieņemt to sevī vai apkārtējos ir gan konflikts, gan arī sava veida autentiskums. Bet tā atkal ir cita tēma.

Man jāliek punkts šim rakstam, jo katrs nākamais teikums ir impulss jaunām pārdomām un tas varētu turpināties bezgalīgi.

P. S. Es gribētu, lai arī Latvijā būtu pilnas zāles ar papildu krēsliem un stāvvietām katrā dejas izrādē. Es gribētu, lai mūsu dejas māksliniekus peldina ovācijās un par to darbiem rakstītu ārzemju žurnālos. Es no sirds vēlos.

Punkts.