Dita Eglīte

Bija tā laime Elīnas Breices un „Ritma” dejas izrādi „Tango līnijas” redzēt jau pagājušajā gadā, kad publikai tika piedāvātas vēl tikai „skices”. Toreiz tango variācijās līdzdejoja arī pati Elīna, tagad „Artelī – gandrīz teātrī” viņu citā veidā aizstāj dziedātāja Aija Vītoliņa un grupa „Tango sin Quinto”, padarot uzvedumu šai skatuvei absolūti piemērotu. Kaut gan, skatoties dzīvo un asprātīgo iestudējumu, prātā ir viena doma – neaizmirst nevienu draugu, radinieku vai paziņu, lai no visas sirds ieteiktu redzēt šo Tango. „Artelis – gandrīz teātris” ir ar stipri ierobežotu skatītāju skaitu. Bet tā kā „Tango līnijas” ir gaumīgs, profesionāls un neapšaubāmi kvalitatīvs izklaides piedāvājums, tad, pat neraugoties uz sev raksturīgo kamerstilu, tas noteikti ierakstītos arī plašākā auditorijā (Dailes teātra Mazā zāle, Operas Jaunā zāle, Krievu teātra zāle, u. c., arī ārpus Rīgas). Par šī dejas iestudējuma kvalitāti liecina fakts, ka, arī atkārtoti skatoties, iespējams pamanīt jaunas nianses, rakursus un sakarības.

Virpinot domas „pa tango līniju”, ienāca prātā, ka patiesībā mazā skatuvīte ir pat ļoti piemērota Argentīnas tango stumdīšanai un šļūkāšanai ciešā kontaktā ar partneri. Horeogrāfe un dejotāji gan neaprobežojas ar šādu, tradicionālu tango pasniegšanu. Un tieši tas arī rada šā deju vakara pievienoto vērtību. Nav nemaz tik bieži gadījumi, kad pasākuma pieteikumā reklamētais tiešām sastopams arī „dzīvē”. Šoreiz plakāti nemelo: dejotāji dejo, kustas, lec, runā – par, ap, līdzās Tango. Laikam jau svarīgi arī tas, ka šī deja  Latvijā ir visai labi zināma parādība. Līdz ar to smalkāk var uztvert nianses tango līnijās, krustos, virpuļos, Dmitrija lasītajās „definīcijās”, puišu asprātīgajās ilustrācijās, meiteņu striptīza improvizācijas, duetā ar Evitas matiem utt. Taču, arī neko sīkāk nezinot par tango vai dejas pasauli, skatītāja jutekļiem bauda ir garantēta.

Uzvedums veidots kā kolāža, kas sastāv no vairākiem, it kā atsevišķiem numuriem. Taču tos visus kopā saista gan dejotāju emocionālās un fiziskās enerģijas intensitāte, gan dzīvais muzikālais pavadījums. Grupas „Tango sin Quinto” interpretācijā pat labi zināmās Piacollas melodijas izskan svaigi, it kā jūtīgi atbalsojot katra īpašā vakara atmosfēru. Pirmajā (dejas) daļā atbilstoši košsarkanā kleitā uz dažiem mirkļiem plastiski „ievijas” arī Aija Vītoliņa, liekot cerēt, ka otrajā (dziedošajā jeb muzicējošajā) daļā viņa kustēsies vēl vairāk. Varbūt ir vērts horeogrāfei Elīnai Breicei palīdzēt tango sajūtas attīstīt arī trausli vijīgajā un nepiespiesti atturīgajā dziedātājas augumā. Bet iestudējuma finālā skan ansambļa un dziedātājas variācija par Bolero tēmu: un pārņem nožēla, ka vakars tūlīt būs izskanējis.

e