Atmiņas par „Memor”

14/12/2017

Kristīne Brīniņa

Pirms rakstu par izrādi „Memor”, vēlos dalīties personīgās pārdomās par darba autori, mākslinieci Agati Bankavu. Man ir bijusi brīnišķīga pieredze strādāt ar Agati projekta „Dejpunkts” ietvaros. Tā laikā es iepazinu viņas vienkāršo pieeju darbam – neko nesarežģīt, ieraudzīt to, ko vide piedāvā un saprast, ko viņa kā māksliniece ar to vēlas iesākt. Man ir radies priekšstats, ka Agate drosmīgi seko savai izvēlei, nedomājot „pareizi / nepareizi” kategorijās. Viņa uzticas pieņemtajiem lēmumiem, kuros viņa iegulda daudz darba. Es viņu asociēju ar frāzi „Dari viegli, pat, ja tas prasa smagu darbu!” Novēroju, ka Agate izvairās runāt par savām izrādēm. Viņa nevēlas ielikt radošo darbu konkrētā rāmi, tādejādi ar savu viedokli iespaidojot skatītāja uztveri. Indivīda brīvo interpretācijas lauku viņa mēģina neaizskart. Agate kā neatkarīga horeogrāfe darbojas trešo gadu. Šajā neilgajā laikā viņa skatītājiem piedāvā jau savu piekto dejas izrādi. Uz „Memor” pirmizrādi 24.novembrī ierodos arī es.

 

Uz izrādi dodos ar lielu interesi, nezinot, ka vēlāk izteikšu “Dance.lv Žurnālam” vēlmi uzrakstīt recenziju. Pirms izrādes noskatīšanās, apzināti atturos lasīt tās aprakstu, vai klausīties intervijas ar Agati. Vēlos saglabāt pēc iespējas tīru skatu. Treileri gan noskatos. Melnbalts video. Kameras perspektīva rada sajūtu par ārpus kadra esošu tēlu, kas staigā cauri telpai un no kura skatupunkta ir iespēja redzēt telpā esošos izrādes dalībniekus. Katrs savā procesā. Iespējams, kameru tur Ivars Broničs – viens no izrādes izpildītājiem, jo viņš ir vienīgais no radošās komandas, kurš video neparādās. Kadri viens otru pārklāj, radot viegli psihodēlisku nervu atslābuma iespaidu.

Ieejot Ģertrūdes ielas teātra uzgaidāmajā telpā, mani patīkami pārsteidz lielais skatītāju skaits. Pēc neilga laika atskan aicinājums ierasties zālē. Esmu viegli satraukta. Laikmetīgās dejas pirmizrāde tomēr ir notikums. (Īpaši ir tas, ka pavisam drīz tai seko arī nākamā dejas pirmizrāde – Rūtas Pūces un Annas Novikovas „Divotne”, bet par to rakstīs jau kāds cits.) Ieņemu vietu pirmajā rindā. Starp skatītāju rindām un proscēniju ir plaša nedaudz izgaismota telpas daļa – izrādes galvenais norises laukums. Proscēnijs un skatuves padziļinājums ir tumsā. Skatītāju rindas ir izvietotas telpas aizmugurējā daļā uz podestiem, kas pakāpeniski paaugstinās, nodrošinot skatītājiem labu skatuves pārredzamību. Pievēršos ainai, kurā uz skatuves laukuma atrodas sportiskos apģērbos tērpti trīs jauni cilvēki – Taisija Frolova, Modris Opelts, Ivars Broničs, kā arī –, tumši brūnas klavieres. Pievēršu uzmanību koka grīdai, no kuras pamazām lūp nost melnā krāsa, un vēroju tumsā esošo aizmugurējo telpas padziļinājuma daļu. Tajā var manīt stalažas, vairākas skandas un, ja nemaldos, uz statīva ir celtniecības prožektors. Šķietami netīšā tumsā esošā lietu kompozīcija veido kontrastu ar skatuves izgaismoto daļu. Domāju, kā šīs abas puses satiksies? Atskan pirmie Taisijas un Modra spēlētie klavieru akordi, skatītāju rindās iestājas klusums. Izrāde ir sākusies.

Sekojot izrādes gaitai, aptveru, ka uz skatuves notikumi neattīstās. Caur kustību monologiem un savstarpējo saspēli, izrādes dalībnieki it kā nemainīgi kuļas cauri vienam procesam, kuram nav ne sākuma, ne gala. Darbības atkārtojas, mainās tikai forma un dinamika. Iespējams, ka tas ir līdzīgi kā Filipa Glāsa mūzikā, kurā ar atkārtojuma palīdzību komponists piedāvā atklāt arvien jaunas perspektīvas, kā izjust un pieredzēt vienu un to pašu. Atskārsme par notikumu nemainību manī rada izjūtu, ka jau pirms manas ierašanās, visi trīs izrādes dalībnieki šajā telpā atradušies ļoti ilgi. Pieķeroties šai domai, manā iztēlē veidojas šaušalīga vientulības aina, kurā trijotne ir kopā tikai tādēļ, lai viens ar otra klātbūtni izprastu sevi, pārbaudītu savas robežas un ar klavieru starpniecību nonāktu pie dziļākiem jūtu slāņiem. Katrs par sevi dalībnieki šķiet vientuļi, taču – ne vāji. Tieši otrādi, viņi visi trīs ir ļoti spēcīgi un harizmātiski, ar apbrīnas vērtu izpildījuma kvalitāti. Taisija, Ivars un Modris izrādē ir nodevušies kopīgam mērķim. Katra ceļš uz to ir atšķirīgs, bet dažkārt viņu darbības sinhronizējas. Izrādē Taisija tiek celta, pārnesta, balstīta un ķerta, kas atgādina ierasto vīrieša un sievietes lomu sadalījumu dejā. Tajā pašā laikā tas netraucē vērtēt sievietes spēku kā līdzvērtīgu vīrieša fiziskajām spējām. Jebkurā gadījumā „MEMOR” stāsts nav par dzimuma atšķirībām, vai sievieti un diviem vīriešiem. Manā uztverē tas ir par trim jauniem cilvēkiem, kas iestrēguši laikā, telpā un sevī.

Šajā izrādē īpaši izjūtu Agates spēju veidot ainas, ainavas, kas rada spēcīgu kontekstu, kā arī horeogrāfes prasmi komponēt ļoti interesantas, drosmīgas un saturiskas kustību kombinācijas. Izrādē ķermeņu, telpas, kustības, tempa un gaismas kopējā kompozīcija pasaka daudz vairāk, kā to varētu izdarīt runāts teksts. Mani aizrauj arī šķietami neloģiskās darbības, kas nomaina viena otru, bet tajā visā eksistē neparasta organika. Man rodas izjūta, ka starp izrādes izpildītājiem ir izstrādājušies apslēptie kodi, kuros tikai viņiem šai darbību jūklī ir zināmi nosacījumi, kas palīdz noorientēties un nepazust prāta ģenerētajos jautājumos, impulsos, vai sajūtās.

Interesanta loma tiek iedalīta klavierēm. Tās šķiet kā atsevišķa telpa, kurā katrs dalībnieks ieiet, nododoties šķietami necilai instrumenta spēlei. Nevienā brīdī nav vēlme, vai vajadzība vērtēt klavierspēles prasmes. Es nododos melodijai, kas manā iztēlē atspoguļo spēlētāja jūtu pasauli. Klavieres pārtop arī par platformu, aiz kuras patverties un uz kuras izaicināt savas robežas. Tiesa, arī paša instrumenta robežas tiek pārbaudītas. Dažkārt bailēs saraujos, iztēlojoties, ka kuru katru brīdi instruments ”sadalīsies reizinātājos”.

Izrādes gaitā mainās telpas uztvere. Sākotnēji to redzu kā Ģertrūdes ielas teātra zāli, bet tad kādā brīdī saprotu, ka vairs nespēju noteikt tās identitāti. Varbūt tas ir aizmugurējā un priekšējā plāna nesaderības dēļ. Tumsā esošā kompozīcija izrādē paliek neskarta. Tikai retu reizi kāds no izrādes dalībniekiem stalažas izmanto kā virsmu, uz kuras apsēsties. Arī skandas paliek klusējot. Muzikālo pavadījumu veido dejotāju soļi telpā un klavieru skaņas.

Mani pārsteidz izrādes beigas. Es sev jautāju: „Kā pēc šī kopā piedzīvotā procesa izrādes varoņi spēja izdarīt tik vieglu izvēli? Vai drīzāk, kā horeogrāfe spēja izdarīt šo izvēli? Vai tiešām tik vienkārši?” Varbūt šajā risinājumā atspoguļojas Agates aicinājums novērtēt vidi, ieraudzīt iespējas, nesarežģīt un rīkoties.

Kad izrādes radītajos iespaidos dalījos ar draudzeni, kas bija mana pavadone, viņa izbrīnīta uz mani skatījās. „Tu gan biji pieslēgusies”, viņa noteica. „Es sajutu kaut ko pilnīgi citu. Man šķita, ka izrādes varoņi ir garlaikoti un palīdz viens otram kavēt laiku.” Tāds, lūk, brīvais interpretāciju lauks.

Tagad, kad esmu uzrakstījusi subjektīvo „MEMOR” pieredzi, esmu gatava izlasīt arī izrādes aprakstu. Pēc tā izlasīšanas priecājos, ka to neizdarīju iepriekš. Anotācija noteikti ierobežotu manu uztveres lauku un radītu gaidas. Tagad saprotu, kas ir šis mistiskais process, kam skatuves mākslinieki bija nodevušies. Jaunā informācija nekādā mērā nav pretrunā ar manu priekšstatu par pieredzi, ko guvu un redzēju izrādē.

Paldies, Agatei Bankavai, Taisijai Frolovai, Ivaram Broničam, Modrim Opeltam, arī dramaturģei Annai Zvaigznei un producentam Ģertrūdes ielas teātrim par radīto „MEMOR” pieredzi!

 

Titulbilde: publicitātes foto

 

Komentāri
  • 01/04/2018
    Emīls

    Nesen Londonā, satiekot paziņu, ar kuru kopā Sadler’s Wells teātrī biju apmeklējis Britu Kolumbijas baleta viesizrādes (3 viencēlienus), sacīju – priecājos, ka ir iespējams par nupat redzētu baletu izlasīt recenzijas (tā bija UK tūres pirmā izrāde), jo Latvijā baleta teātra kritikas vairs nav. Tagad prieks, ka biju kļūdījies.

    PS. Ja kādam interesē, varat kā baleta recenziju ‘case study’ izmantot minēto gadījumu un ieguglēt “sadler’s wells british columbia”, tad google izvēlē uzklikšķināt uz “ziņas”. Parādīsies visas recenzijas par minēto izrādi lielajos angļu laikrakstos. Mho, interesanti dažādo pieeju, vērtējumu ziņā. Jāatzīstas, izlasīju tikai divas, bet šīs pieredzes iedvesmots esmu nonācis līdz šai lapai (lai uzzinātu par moderno baletu Latvijā šodien) un, iespējams, drīzam izrādes apmeklējumam.

Komentēt

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.