Tuvojas Starptautiskais laikmetīgās dejas festivāls „Laiks dejot 2013”, izrāžu klāsts solās būt plašs un daudzveidīgs, un vēstīšana par tām jau atkal būs darba druva DANCE.LV žurnālam. Jau pērn eksperimentējām ar dažādām rakstības formām saistībā ar iedomātu lasītāju mērķauditoriju un specifiskiem izdevumiem. Šogad lēmām pārbaudīt, vai ir vēl ļaudis, kas vēlētos atklāt sevī dejas kritiķi. „Laiks dejot 2013” organizatori mums ir laipni atvēlējuši 3 festivāla kartes uz visām izrādēm, mūsu uzdevums ir aicināt un atrast trīs cilvēkus, kas vēlas atklāt, izpētīt, audzināt sevī dejas kritiķi un dalīties savos tekstos ar lasītājiem. Vecuma, dzimuma, pārliecības, izglītības, tendenciozitātes un citu ierobežojumu nav. Viss, kas jādara, līdz 14. jūnija plkst. 12:00 jāatsūta uz redakcija@dance.lv pieteikums brīvā formā – neliels apraksts par sevi un iemesliem, kāpēc vēlaties skatīties deju un apcerēt redzēto. Lai pirms pieteikšanās jums mazliet pabojātu dūšu, t.i., atsijātu mazāk dūšīgos un šaubīgos, piedāvājam tekstu, kurš diezgan īgnā un grēkpilnā veidā meklē cēloņus kritiķa profesijai.

No kurienes nāk tiesības vērtēt

Inta Balode

Domāju par to, kā tas sākās. Kā, kāpēc un kur es atradu tiesības runāt par citu cilvēku darbu tā, it kā es kaut ko zinātu? Tā, it kā es zinātu vairāk, zinātu kaut ko īpašu, kaut ko tādu, ko citi nezina vai nav iedomājušies, kaut ko, ar ko ir vērts dalīties. Šis ir ievads jautājumam par to, kā kļūst par dejas kritiķi, kā kļūst par cilvēku, kas raksta par deju un sevis rakstīto izplata publiskajā telpā. Jau atkal par to iedomājos viesojoties Viļņā, jauno kritiķu seminārā “Ne[w]kritika”, kas notika festivāla “New Baltic Dance ‘13” laikā. Jaunie kritiķi bija pašapzinīgi. Iedomājos par to arī tad, kad horeogrāfe Olga Žitluhina stāstīja par konfliktu starp teorētiķiem un praktiķiem, ko viņa piedzīvoja Maķedonijā. Teorijas cilvēki zināja, kā lietām būtu jābūt praksē, un viņi centās to uzspiest praktiķiem. Praktiķu puse nedomāja, ka viņi zina, kā rakstīt teorētiskus tekstus.

Tātad – no kurienes nāk rakstītāji par deju, un kādam nolūkam viņi un viņas ir vajadzīgi? Esmu pārliecināta, ka tad, kad lasītāji nav apmierināti ar tekstu (jo tas ir slikti uzrakstīts; jo tas pauž atšķirīgu viedokli; jo māksliniekiem nevajag negatīvas recenzijas, kam nav nekādas vērtības preses mapēs), tad, kad viņi nav apmierināti, viņi jautā – Kas pie vella viņa tāda ir? Ko viņa vispār zina? Kā viņa uzdrīkstas? Kāda s… pēc mums vispār vajag tos kritiķus? Man nav atbilžu. Bet es mēģināšu uzskaitīt dažus jautājumus, kuri varētu ietekmēt kļūšanu par cilvēku, kas spriež par otra cilvēkiem darbiem publiski. Tā ir pozīcija, kurā centies teikt to, ko domā, zinot, ka tas, kuru kritizē, varbūt klausās. Pieaugot sociālo mediju lomai, šī pozīcija vairs nav unikāla, tādēļ arī mākslas kritiķu loma un nozīme tiek aizvien vairāk diskutēta un apšaubīta. Vai nosauktie aspekti parādīs atšķirību starp ikdienā tīmeklī sociāli aktīvu cilvēku un profesionālu mākslas kritiķi? Es šaubos. Kur tad ir atšķirība? Visticamāk jau atkal tajā, kā pats sevi pozicionē, līdzīgi kā tas ir daudzās lietās un darbos. Ir arī teiciens – labie dzejnieki dzejoļus sadedzina, sliktie – publicē. Es zinu, ka ir cilvēki, kas raksta recenzijas un nekad tās nerāda citiem. Jebkurā gadījumā, kādēļ gan nemēģināt nosaukt dažus cēloņus, kuri varētu liecināt, ka tu esi potenciāls vai aktuāls mākslas kritiķis?

1. Grāds. Kāds grāds? Grāds dejā vai rakstīšanā? Kas ir grāds rakstīšanā? Rakstnieku skola? Tādas skolas nav. Grāds dejā? Ja proti dejot, tas nenozīmē, ka proti rakstīt. Ja proti rakstīt, tas nenozīmē, ka proti rakstīt par deju. Tātad vajag grādu dejas rakstīšanā. Tāda grāda nav. Labi, ka pēdējā laikā ir aizvien vairāk tam veltītu semināru un projektu.
2. Mākslas formas un tās vēstures pārzināšana. To visu var izlasīt, neejot ne uz kādu skolu. Jo labāk mēs zinām vēsturi, jo labāk orientējamies tagadnē?
3. Spēja pieņemamā formā verbalizēt neverbālas lietas. Vai mākslas kritika ir literatūra? Vai mēs meklējam interesantu tekstu, ko palasīt, vai lasām tikai par to, kas mūs interesē?
4. Ārējie impulsi – tu esi labs/laba tajā! Kurš lemj, ka kritiķis ir labs – lasītāji, mākslinieki, redaktori?
5. Apziņa, ka rakstīšana ir vajadzīga, ka tā palīdz mākslai. Ja nav refleksijas, tad ir tikai sabiedrisko attiecību teksti, un tas padara pasauli virspusēju un neinteliģentu. Patiešām? Tātad mēs nākam ar misiju radīt dziļumu?
6. Liela mākslas mīlestība. Mīlēt deju tik kaislīgi, ka gribas ar to pavadīt ļoti daudz laika, un tāpēc skatīšanās ir tikai pirmā pakāpe. Mīlestība laužas ārā, vēlas tapt izteikta? Izteikta ļoti kaislīgos vārdos, ne vienmēr tikai saldos.
7. Vēlme zināt labāk par citiem. Vēlme iekļūt pašā būtības sirdī, zināt vairāk, zināt vairāk, nekā mākslinieki zina? Zināt vairāk un izmantot zināšanas, lai padarītu arī citus labi informētus? Izmantot zināšanas, lai kļūtu par labāku cilvēku?
8. Interpretācijas garša. Ir tik forši paņemt kaut ko un radīt par to stāstu. Kuram gan rūp, cik liels sakars tam ir ar iecerēto? Interpretācija ir mans radījums.
9. Grafomānija – apsēstība ar rakstīšanu. Ja reiz sāc rakstīt, to vajag bieži, to vajag ātri, tad varbūt tieši grafomānija palīdz būt regulāram, t.i., profesionālam mākslas kritiķim?
10. Nenoticis mākslinieks. Šis ir viens no vispopulārākajiem mītiem par cilvēkiem, kuri raksta par mākslu – tie, kuri gribēja būt profesionāli mākslinieki, bet bija tam par sliktu, atrada citu veidu, kā būt profesionāļiem saistībā ar mākslu. Tā var būt patiesība dažos gadījumos. Bet nenoticis ir nenoticis. Vai kāds, kas cieš neveiksmi tur, kļūst veiksmīgs te? Tik traki nav.

Noslēgumā citāts: „Kritiķim draugu nav.”

Pavisam noslēgumā iedrošinājums: jo neapdomīgāk tu izteiksies, jo slavenāks tu būsi!