Atklāj sevī kritiķi! Par „Laiks dejot 2013” pirmo dienu

16/06/2013

Šogad, gaidot festivālu „Laiks dejot 2013”,  izsludinājām akciju „Atklāj sevī kritiķi!”. Pieteikties varēja ikviens, kurš vēlas atklāt, izpētīt, audzināt sevī dejas kritiķi un dalīties savos tekstos ar lasītājiem.

Rezultātā mums ir trīs „Atklāj sevī kritiķi!” dalībnieces, kas, pateicoties festivāla organizatoru atsaucībai, var apmeklēt visas izrādes un dalīties savos iespaidos ar DANCE.LV žurnāla lasītājiem. Piedāvājām atsauksmes, kas tapušas pēc pirmās „Laiks dejot 2013” dienas, kad tika rādīti Latvijas Kultūras akadēmijas topošo horeogrāfu eksāmena darbi dejas kompozīcijā.

Izrādes uztverē un kritikā ļoti būtiski, kāda ir katra skatītāja un rakstītāja pieredze un skatupunkts. Tādēļ vispirms DANCE.LV žurnāls iepazīstina ar „Atklāj sevī kritiķi!” programmas dalībniecēm, izmantojot viņu pašu pieteikuma vēstules.

Lāsma Goba:Es esmu studente un studēju kultūru. Kopš nonācu savas akadēmijas vidē, es sapratu, cik Latvija ir pilna ar garšīgiem notikumiem un vēl vairāk – garšīgiem cilvēkiem. Es redzu, cik daudz talantīgu un lielisku cilvēku ir mums visapkārt, cik brīvi viņi ir savā garā un mīlestībā. (..) kāpēc kritika un kāpēc deja… Man vienmēr ir ko teikt pēc kultūras pasākumiem. Es vienmēr ieskatos savā emociju skapī, kas tur sakrājies pa visa pasākuma laiku. Tad es ņemos šī skapja saturu savienot ar tā skapja saturu, kas atrodas manā saprātā. Par un pret, kas bija labs, kas ne, pieplusojot neizskaidrojamās emocijas. Un deja. Deja ir tā, kas prot atstāt bez vārdiem. Dejotājs runā ar ķermeni, runā ar grimasēm un to emociju radīto nimbu ap sevi, kamēr dejo. Paiet kāds brītiņš pēc koncerta, kad dejotājs pats var sīkmanīgi pastāstīt, kas tas uz skatuves bija tāds, kas lika skudriņām pār miesu skriet. Es dejoju laikmetīgo deju. Vēlētos pamēģināt arī par to parunāt rakstu valodā.

Anna Pierhurovica: „Dejoju kopš 3 gadu vecuma, sākot ar tautas dejām, beidzot ar jau 15 gadu ilgu pieredzi Jelgavas deju studijā “Benefice”. Kritiķa pozīcijas iespēja mani uzrunāja, jo ne tikai interesējos par dejas dzīvi Latvijā, bet uztraucos par laikmetīgās dejas izdzīvošanu šajā valstī. Tā vien liekas, ka vidējais dejas skatītājs vairāk par polku un līnijdejām nespēj uztvert. Tāpēc meklēju iemeslus šai parādībai, jo, iespējams, “vainīgs” ir horeogrāfs, proti, viņa nespēja skaidri izteikties dejas un vēstījuma veidā. Savā dejā un darbā esmu kritiska pret sevi un citiem, vērtēju visus iespējamos aspektus, sākot ar grimu, beidzot ar veidu, kā mākslinieks noiet no skatuves.”

Lāsma Goba

14. jūnija vakarā Dailes teātra Mazajā zālē norisinājās jauno horeogrāfu kompozīcijas darbu izrāde. Es nekad iepriekš nebiju redzējusi jauno horeogrāfu radītos darbus, tāpēc uz šo darbu izrādi gāju bez  jebkādām skaidrām ekspektācijām. To, kas ir laikmetīgā deja, es zinu. Esmu redzējusi dažādus latviešu laikmetīgās dejas kolektīvus, nemaz nerunājot par plašajās interneta ārēs pieejamajiem video. Un tomēr nelielas aizdomas, ka es neredzēšu to, ko parasti redzu citviet Latvijā uz skatuvēm, patiešām bija. Varbūt es šoreiz arī „pa īstam” sapratu, kas ir laikmetīgā deja. Tā ir deja, kuru nekad nepaskaidrosi.

Kāpēc īsti nepaskaidrosi? Tagad saprotu – ja salīdzina ar to, ko esmu redzējusi iepriekš, tā ir pilnīgi horeogrāfa radīta vētra, kas nedaudz „iespiesta” rāmjos ar nosaukumu Laikmetīgā Deja. Tas ir ļoti plašs jēdziens, un, lai to nevajadzētu šķetināt vēl sīkāk, to tā arī vienmēr dēvē – laikmetīgā deja. Lai gan dažreiz diviem laikmetīgās dejas horeogrāfiem ir mazāk kopīga nekā cimdam ar zeķi – kaut kas ir kopīgs, bet visiem taču skaidrs, ka katrs ietilpst pavisam citā kategorijā. Tādu prāta vētru man izraisīja šī izrāde. Es neliegšos un atzīšos, ka sākumā, redzot pirmās dejas, pretojos. Pēc tam sapratu, ka katrā darbā jāmeklē tas, ko tu saproti, ko tu nesaproti un, ko tu vari saprast.

Man ļoti patika, ka, lai gan nereti varēja manīt kopīgas iezīmes, katrs centās atrast savu veidu, kā izstāstīt stāstu. Kādam tas bija kāds priekšmets, pie kā pietverties un radīt skatītājam ilūziju, kur šis priekšmets atrodas, cik tas ir abstrakts vai reāls (dejā ar zilajām durvīm). Interpretācijai šeit ir īstā vieta. Dejā ar striķi kaklā cilpa noteikti nebija tā, kas mani uzvedināja uz depresīvām domām, bet gan horeogrāfs, kas to bija paveicis ar ārkārtīgi spēcīgas mūzikas izvēli un dejotājas izvēli, kas ap sevi radīja šo stāsta auru. To veidoja ne runāšana, ne kliegšana, ne nemitīga raustīšana un norādīšana uz cilpas esamību ap kaklu– lūk, cilpa! Beigas! – un kaut kas tikpat banāls. Nē, emocionāli, tieši ar emocijām viņa izstāstīja stāstu, ne ar priekšmetu. Drīzāk bija interesanti vērot striķa mijiedarbību ar kustībām, nevis striķi pašu kā kaut ko no dejas atdalāmu un pašsaprotamu. Līdzīgi bija arī dejā, kurā viena dejotāja otrai dejotājai pina matu pīni. Matu pīšana tikai kā pieturas punkts, tikai kā stāsta krāsviela. Un tomēr – pēdējā bize, kas tapa zem dejotājas zoda, bija tik spēcīgs un liktenīgs pavērsiens dejā, ka, nodziestot gaismām telpā, skatītājiem pakrūtē atstāja mazu skudru pūznīti.

Bija interesanti vērot katra horeogrāfa izvēli skatuves apgaismošanā. Gaismām ir liela nozīme skatuves deju mākslā, un nudien ir interesanti pavērot, kā mākslinieki izvēlas izmantot šo „palīgu”, padarot dejas stāstu iespaidīgāku, interesantāku un kutelīgāku. Jāsaka, ka man tas likās veiksmīgi. Viens horeogrāfs pat nebija laidis garām iespēju izmantot apgaismojumu skatītāju zālē, kas jau atkal liek priekā nopūsties – paldies dievam, ka ir laikmetīgā deja, kurā skatuve spēj stiepties līdz pat horizontam.

Runājot par pašu kustību, mani pārsteidza, cik minimāli kustības dažviet izmantoja, cik lēni deja dažreiz virzījās uz priekšu un, cik bieži atkārtojās viens un tas pats elements. Bet bija arī dejas, kuru dinamika bija teju netverama. Un metieni, ķermeņu kontakts (jo īpaši Taisijas Frolovas horeogrāfijā), pārcēlieni, nolaidieni, bija… eh, pakrūte vien cilājās no saviļņojuma. Vislielāko pārsteigumu man radīja Ronjas Rūtas Pakalnes horeogrāfija. Šīs dejas stateniskums, nesteidzība un neordinārā pieeja. Vēlāk, kad šo deju atstāstīju citiem, viņi teica, ka, tikai dzirdot vien, skudriņas izskrien caur dzīslām.

Tā bija jauna un necerēta pieredze ar laikmetīgo deju Latvijā un jādomā, ka „Laiks dejot 2013” ne to vien vēl atklās.

Anna Pierhurovica

Ziniet teicienu „Pirmais iespaids ir viss”… Sākšu ar to, ka tik nu jau ievērības cienīgu un Latvijas kultūras dzīvei nozīmīgu festivālu atklāja ļoti nabadzīgi. Lieki piebilst, ka izrādes dalībnieku parādīšanās no aizkulisēm pirms izrādes sākuma, nemaz nerunājot par auskariem ausīs, nav labs rādītājs par viņu zināšanām skatuves kultūrā. Kurš vainīgs – aizmāršība?

Bet nu jau es kļūstu pārāk sīkumaina, bet galu galā – nozīme ir detaļās, vai ne tā? Festivālu (kā izrādās, tā jau ir tradīcija) atklāja LKA laikmetīgās dejas horeogrāfijas studentu t.s. „eksāmenu darbi” dejas kompozīcijā.

Bez šaubām, ikviens no topošajiem profesionāļiem ir ļoti spēcīgs un labs, tiešām labs izpildītājs, bet vai radītājs? Ļoti labi zinu, ka ļoti grūti ir radīt deju un būt horeogrāfam, vismaz savas karjeras sākumā, kamēr nav atrasta sistēma un savs rokraksts. Koncerta laikā bija iespēja vērot gan deju numurus, gan etīdes, tāpēc radās jautājums, kā to varēja iekļaut dejas kompozīcijas vienībā, bet man kāds varētu atgādināt, ka tā ir mūsdienu māksla, kur neviens nevelk striktas robežas starp to, kas atbilst kādam žanram, kategorijai, sauciet, kā vēlaties.

Topošo horeogrāfu eksāmenu darbu tēma esot bijusi 20. gs. mūzika. Paldies individualitātēm, kas tomēr spēja izvēlēties kaut ko interesantāku par klaviermūziku, ko bija izvēlējušies astoņdesmit procenti horeogrāfu. Īpašs kompliments tiem, kurus bija uzrunājusi latviešu – Imanta Kalniņa un Jēkaba Nīmaņa –  mūzika. Nav taču tā, ka latviešiem nebūtu iedvesmojošas mūzikas, vai nē!? Bija iespēja pārliecināties par to, cik ļoti bīstami ir izvēlēties populāru komponistu darbus, piemēram, John Williams, Yann Tiersen vai John Cage. Tieši tā iemesla dēļ, ka mūzika ir pārāka par kustību pavadījumu, tā audiāli apēd uz skatuves notiekošo, rezultātā – ir lielāka bauda klausīties nekā skatīties. Manuprāt, visbīstamāk ir muzikālajā pavadījumā iekļaut skaņdarbus no mākslas filmām, kā to izdarīja horeogrāfe numurā ar matu bizēm (publisks aizrādījums man par to, ka savā īpašumā neieguvu koncerta programmiņu) – dziesma ir izteikti pazīstama, tāpēc nevarēju tikt vaļā no domas, ka netiek pilnīgi izmantots skaņdarba potenciāls un melodijas ritmiskā maniere neatbilst kustību struktūrai. Otrā galējībā jāievieto absolūti nebaudāms, pat neciešams audiālais pavadījums, piemēram, performancē ar virvi ap kaklu – čerkstēšana, švīkāšanās, čīkstēšana triju minūšu garumā bija izaicinājums pacietībai.

Tagad par pašu deju – no, ja nemaldos, divdesmit numuriem, kuru autori bija, kā jau minēju, laikmetīgās dejas horeogrāfijas studenti, viens atstāja uz mani vislielāko iespaidu, kā izcils, vienkārši izcils laikmetīgās dejas paraugs. Nav, kur piesieties, vienkārši izsakoties. Dejas numuru sauca „Bumerangs”, un tas bija fantastisks kontaktimprovizācijas, dejas tehnikas un dejas kompozīcijas paraugs. Vienkārši izcils! Izcilība tika panākta ar harmoniju, vieglumu kustībās, noslēgtu attīstības ciklu – ievads – kulminācija – nobeigums –, piemērotu mūziku, telpas izmantošanu. Tiešām izcili! Jāredz visiem! Jāpiebilst, ka absolūti visos priekšnesumos novēroju izteiktu kustību vai kustību kombināciju atkārtošanas manieri, un es nerunāju par kustības attīstību vai t.s. „pieaudzēšanu”. Šādi numuri man ir garlaicīgi, jo neuzskatu, ka 3 minūšu skaņdarbu, kuru pavada 3 kustību kombinācijas nepārtrauktā rondo, var kvalificēt kā deju. Pārējos priekšnesumus esmu iedalījusi 3, protams, nosacītās, kategorijās: 1) „Burvīgi, bet kaut kas pietrūka”; 2) „Sausās kustības” un 3) „Muzikālās etīdes”.

Pirmajā kategorijā ietilpst tie numuri, kuriem uztvēru sižeta līniju, spēju saskatīt pamatojumu viņu rīcībai, novērtēju dejas tehnisko izpildījumu, bet tomēr kaut kā pietrūka (lielākajā daļā gadījumu tas bija nobeiguma un atrisinājuma trūkums), kaut ko nesapratu līdz galam. Šajā kategorijā ievietoju (tā saucamo) „Tauriņu burkā” – bija pārāk smagas un grūtas kustības, prasījās vieglumu izpildījumā; iepriekš pieminētais darbs ar I. Kalniņa mūziku – tās dinamika un melodiskums aizēnoja deju; performance „Re!” – dejas vidū attīstība apstājās un kļuva garlaicīgi vērot, kā divas personas skrien uz vietas; priekšnesums, kurā dejotājas bija tērptas puķainos legingos (uh, nepatīk man legingi, nu, nepatīk) – viņu sejās neredzēju pamatojumu kustībām, kas bija impulsīvas, harmoniskas un tehniski labas, bet – bez pamatojuma; „Akvārijs” un „Aklās vistiņas”, kā arī, ja nemaldos, „Žikivātors” un „TransFormēšana” parādīja labu izpildījumu, bet man traucēja kombināciju repetīcija un, īpaši, pēdējā kustību dinamikas neatbilstība mūzikai; priekšnesums, kuru izpildīja pāris pie krievu mūzikas pavadījuma – kustības bija smieklīgas, uzjautrinošas, bet! – trūka attīstības; „Sabiedrības trakts” uzrunāja ar savu morāli un rekvizītu pielietojumu, bet! – dejotājam tukšs skatiens.

Otro kategoriju raksturo labs tehniskais izpildījums, bet sižeta, vienojošā elementa vai stāsta trūkums, kā arī, nu jau atkārtojos, tukšie skatieni. Bet atgādinu, ka tā ir mana personīgā preference. Šajā iedalījumā ievietoju atklāšanas numuru, kurā tika izmantots durvju ailes rekvizīts; „estuviņiviņas”, ja nemaldos, kas atgādināja kādu šausmu filmu, kurā 4 zinātnieki ir radījuši kādu briesmonīti, kas izaug līdz imago stadijai un tad aiziet no saviem radītājiem, to nekādā veidā nespēju uztvert, redzēju tikai sauso atlikumu, kas ir kustību kombinācijas, kas attiecas arī uz balto kleitu numuru, kā arī „par Tevi” – nesapratu, kāpēc dejotāji ir jānogurdina, jo dzirdu elsošanu, tātad ir fiziski grūti – bet kāpēc tā jānoslogo dejotājs, kā vārdā?

Trešā kategorija ir pēc manām preferencēm vājākie priekšnesumi, kurus es nebūtu iekļāvusi koncertā – meitene ar cilpu kaklā, „Debesu staigātājs”, līgavu etīde un „Nevar atsaukt” performance.

Nobeigumā atkārtošu, ka viennozīmīgi visi topošie profesionāļi ir nenoliedzami labi izpildītāji, par horeogrāfa statusa piedēvēšanu vēl šaubos, galu galā viņi vēl tikai mācās. Bet par to pārliecināšos pēc kāda laika.

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.