Inta Balode

Teju vai pa taisno no festivāla „Laiks dejot 2012” noslēdzošā „Nāras šova”, kas lika just un sajust daudz vairāk nekā ierindas izrādes, metos uz lidostu. Paldies E-Motional Bodies & Cities un Valsts Kultūrkapitāla fondam par iespēju gandrīz nedēļu pavadīt Kiprā, kur norisinās Eiropas Dejas festivāls un kur kopumā, neskatoties uz savu mazumu (izmērā un iedzīvotāju skaita ziņā), ir ļoti aktīva dejas dzīve.

Iesākumā arī es domāju tieši tā, kā tas izklausās: kāda deja, kāds festivāls?! Nedēļa Kiprā, pašā labākajā sezonā, pludmale pāri ielai, aprikozes krīt uz galvas, bālās miesas slāpst saules. Domāju – tā klusiņām izdarīšu minimumu (noskatīšos, kas skatāms, aprunāšanos ar galvenajiem cilvēkiem u. tml.) un beidzot mazliet atpūtīšos pēc dullās sezonas, deju izmetot no galvas. Jo droši vien, ka te nevienam sarunas par dejas kritiku un kultūrpolitiku neinteresēs, un arī atgādinājumi nebūs acu priekšā. Te tev nu bija! No sevis neaizbēgsi.

Vispirms jau Atēnas. Tur ieskrēju tikai tādēļ, lai nebūtu jānīkst lidostā, gaidot savienojumu. Tad nu ieskrēju Atēnās, uzskrēju akropolē, un gatavs – Aisadoras Dunkanes tēls dejo manā galvā, acu priekšā gar kolonnām, starp kolonnām, viņa taču reiz šeit dejoja un smēlās iedvesmu. Nepārprotiet – baskājainas dīvas neredzēju, nezinu arī kādai pēdu ādai jābūt, lai šādās temperatūrās skraidītu ar basām kājām. Arī kolonnas apgrābstīt ir aizliegts – apkārt sētiņas, notiek īsti vai simulēti remontdarbi. Ir jau ko noņemties ar 2500 gadu vecām mājām! Tā nu, sēžot zem koka, padomāju par Aisadoru, vēsturi, pārkarsušajiem tūristiem un atgriezos lidostā.

Nāra kopā ar Aisadoru bija mani ļoti nogurdinājušas, aizmigu uzreiz kā apsēdos, bet tomēr uz mirkli atvēru lidmašīnas žurnāliņu. Atkal tās dejas! Lai par kuru pilsētu vai valsti tur nebūtu reportāža, no aplūkotajiem trim līdz pieciem kultūras notikumiem, viens izrādās dejas pasākums. Turklāt nebūt ne tāds pašsaprotams kā – brauciet uz Maskavu skatīties Lielo teātri! Reklamēti tiek nelieli laikmetīgās dejas festivāli, kāda modernās horeogrāfijas izrāde, kam pievienota attiecīga bilde, no kuras skaidri redzams, ka tas nav balets. Kas liek izvēlēties tādus akcentus – vai dejas lobētāji kļūst aizvien stiprāki, vai interese par deju turpina augt, vai laikmetīgā deja ir kaut kas tikpat stilīgs un ekskluzīvs kā duty free smaržas un pulksteņi?

Ielidojam Larnakā, uz Limasolu, kur notiek festivāls, jābrauc ar autobusu, atkal jau snaužu, tikai pa mirklim paverot aizkariņus. Ko tur daudz skatīties, tāpat jau tumšs. Atkal tās dejas! Visas Limasolas krasta ielas garumā reklamē Izraēlas trupas Batsheva Dance Company viesizrāde – nobrauc 100 m – Batsheva, nākamos 100 m – atkal Batsheva. Ar labunakti! Pietiek dejas!

Pamostos, brokastis jau jāēd. Tradicionālās kipriešu brokastis vesterniska izskata restorāniņā nozīmē grilētu desu, grilētu gaļu, grilētu sieru, ceptas olas un gurķus. Ēdu un priecājos, cik burvīgi nedejisks ēdiens man ticis pasniegts, vēroju cilvēkus pie blakus galdiņa. Viens no kaimiņiem lēnu garu pieceļas kājās, pavingro, iestiepj šādus tādus muskuļus, pamasē sevi. Uzreiz skaidrs – dejotāji! (Vakarā teātrī par to pārliecinājos, lai gan jāpiebilst, ka tam, kas dejiski izdarījās pie brokastu galda, izrādē bija mazāka loma nekā tiem, kas vienkārši ēda).

Eju gulēt siestu (pagaidām nezinu, kā to te sauc, bet no pusdienas laika līdz vakaram pilsēta ir stipri vien pamirusi). Sapņoju šādus tādus sīkumus par deju un festivālu, un kaut kādiem tehniskiem uzlabojumiem mājas lapā. Atkal tās dejas! Eju ielās bez īpaša mērķa. Mazu ieliņu labirinti, dūdo dūjas, karsē dienvidu saule, ielās gandrīz neviena, pagriežos ap stūri un tur milzīgiem burtiem trīs valodās „Deju skola”! Jādejo, pareizi, ka jādejo, kas tā par lietu tikai skatīties uz citiem, jādejo pašai arī! Tomēr paeju garām, jo ēst gribas vairāk nekā dejot.

Vēl pāris soļi līdz viesnīcai, eju garām kādai katoļu baznīcai, sāk zvanīt zvani – šim gan neticēsiet, bet nu goda vārds! Zvani spēlē to melodiju, ko Anna Līva Janga savā „Nāras šovā” dziedāja, kad bija ierāpojusi (nāras rāpo vai lien?) publikā. Atcerieties – „Come with me, come down with me and be my sailor…”?

Arī viesnīcas numurā turpinās deja, bet par to pastāstīšu pēc Spēlmaņu nakts nominantu nosaukšanas, kas notiks jau rīt, nu faktiski jau šodien.

Uzvelku baltu blūzi un eju uz Rialto teātri (nezinu, kā viņi te ģērbjas, tāpēc velku balto blūzi). Teātrī šovakar Eiropas Dejas festivāla ietvaros Carolyn Carlson izrāde „Apslēptais” („Hidden”). Kā noprotu no sarunām pie vīna, izrādes jēga palika apslēpta lielākajai daļai skatītāju, tomēr visi atzīst, ka novērtējuši kvalitāti. Burvīgs kopsavilkums par laikmetīgo deju – ne jau jēgā ir sāls, bet pārliecībā par savu darbu, autonomu pasauļu radīšanā un kvalitātē. Bet ko nu par izrādēm, interesantākais notiek koridoros.

Koridorā pirms izrādes satiku grieķu horeogrāfu Konstantinos Mihos, t. i., nevis satiku, jo nevarēju satikt, ja pirms tam viņu nepazinu, bet nu tā sanāca, ka divas minūtes kopā stāvējām rindā pēc ielūgumiem. Šajās minūtēs viņš paspēja izstāstīt, ka Tallinā reiz pasniedzis deju arī studentiem no Latvijas (jāpārbauda informācija, bet gan jau ka no Latvijas Kultūras akadēmijas), esot bijuši labi gan dejā, gan aktiermeistarībā. Tad viņš jautā, kā mums ar tradicionālo deju. Kad sāku stāstīt par pretrunām starp skatuvisko tautas deju un etnogrāfisko, viņš pārtrauc sakot, ka domājis baletu un valsts atbalstu baletam. Pastāstu, ka vienīgā vieta, kur dejotājam saņemt „īstu” algu un sociālās garantijas ir tikai viena baleta trupa, atkal jau tieku pārtraukta ar nu jau galveno jautājumu – kas notika ar baletu Krievijā pirmajos piecos gados pēc Oktobra revolūcijas 1917. gadā? To es arī gribētu zināt, bet pienāca mūsu rinda, paņēmām biļetes un gājām sēdēt. Pēc izrādes no tā paša grieķa saņemu komplimentu, ka esmu ļoti trenēta skatītāja, jo visu izrādes laiku esmu nosēdējusi nepakustoties.

Kad man jau liekas, ka vienai dienai tiešām pietiek, tieku iepazīstināta ar trim vai vairāk horeogrāfiem, kurus arī visus šais dienās satikšu pamatīgāk. Pie vienas man būšot jāpiedalās klasē, kurā pusstundu kaut ko darīšot sinhroni un pēc tam to pašu ūdenī. Nesapratu, vai tas ir joks vai nē, zināšu piektdien. Saulgriežu laikā jau ir labi darīt ko mistisku.

Vēl šodien Kipras laikmetīgajā dejā bija īpaša diena, jo Izglītības un Kultūras ministrijā (ministrijas loma un atbalsts dejas attīstīšanā te šķiet milzīgs, par to turpināšu izvaicāt un ziņošu par secinājumiem) notika pirmās grāmatas par laikmetīgo deju atvēršanas svētki. Kiprā laikmetīgajai dejai ir 30 gadu vēsture, baletam tikai par gadiem 10 vairāk. Mums ir gandrīz 20 gadi (tikko Tallinā bija konference tieši par šo tēmu), grāmatas vēl nav. Vai jāgaida vēl 10 gadi, lai būtu, to nevar zināt. Bet nu pierakstīt, lai notikumi neaizmirstas, noteikti vajag sākt.

Kāda ir šī stāsta morāle? Ja tev ir piešķirta stipendija braucienam uz dejas festivālu, tad neatkarīgi no tā, kādos neiedomājami kūrortīgos apstākļos tas notiktu, vienalga deja būs visur!