Anna Pierhuroviča

Deju grupa “Buras” ir dinamiska un spilgta mūsdienu dejas pārstāve, kas šogad svin sudraba jubileju – savu 25. dejas kāzu jubileju. Skaitlis 25 spēj simbolizēt haosu un pārmaiņas, bet, manuprāt, haosā ir sava kārtība, un tas to padara tik aizraujošu un pakļautu izmaiņām, lai šo kārtību uzturētu. Kādas pārmaiņas gaidāmas deju grupas mākslā?

Ar ziņkāri gaidu “Buru” deju notikumus un koncertus. Vēlos piebilst: vadītāja un horeogrāfe Edīte Ābeltiņa ar saviem dejotājiem un kolēģiem ir bijusi nozīmīga daļa no manas dejotājas pieredzes (un joprojām ir), jo tieši viņas vadībā piedalījos pirmajos mūsdienu deju lielkoncertu modelēšanas notikumos un ar “Burām” asociējas vienas no manām siltākajām atmiņām dejas piedzīvošanā – lielformāta uzvedumi, piederības un iekļaušanas sajūta, kas ir specifiska “Burām”, dažādi dejas notikumi, kā arī profesionālā sadarbība mūsdienu deju lielkoncerta veidošanas procesā.

Piedāvāju iepazīties ar iepriekš nepublicētu atskatu uz ļoti nozīmīgu notikumu “Buru” mākslinieciskajā vēsturē – pirmo t. s. “normālo” koncertu pēc vairāk nekā diviem dejas paralīzes gadiem. Atgriešanos skatuves gaismās “pilnās burās” un sāpēs par spīti visam.

2022. gads, es paredzu, būs mūsdienu deju transformācijas posma sākumpunkts. Mūsdienu dejas kļūst radošākas, spēcīgākas, tehniskākas, inovatīvākas, katrs deju studijas koncerts mani pamatīgi pārsteidz.

Uz deju grupas “Buras” koncertu 2022. gada 30. aprīlī knapi paspēju noķert biļetes, tās tika izpirktas mega ātrumā. Loģiski – visi draugi, radinieki, māsas un brāļi, deju draugi un kolēģi grib redzēt, kas tapis pa divarpus gadiem. Pēdējā reize, kad deju grupa uzstājās uz skatuves, šķiet, bija 2020. gada oktobrī, bet arī tad nedejoja viss kolektīvs. Kāds varētu teikt: bet, Anna – “Buras” taču dejoja Skolu jaunatnes deju svētku video lielkoncertā! Jā, dejoja, tomēr tas bija kaut kas pavisam cits – nav skatītāju, nav skatuves, tikai cepinoša jūlija saule un pēdās duroša izkaltusi zāle.

“Buras” savā jubilejas koncertā nesola kaut ko, kā nebūs. Tā pavisam reāli ir atgriešanās uz skatuves, kurā tiks rādīts aptuveni pēdējo divarpus gadu laikā padarītais darbs. Raiba, muzikāli un vizuāli daudzveidīga, emocionāli piesātināta programma aptuveni divu stundu garumā. Kopš pandēmijas sākuma Latvijā 2020. gada martā ir dejots uz ielas, sporta laukumos, pļavās, māju pagalmos visos iespējamos gadalaikos un apstākļos, kā arī telefonu un datoru ekrānos. Spēju iztēloties, cik grūti ir bijis pārdzīvot šo posmu, kas bijis pilns ar neziņu, šaubām, zaudējumiem, bet arī ar cerību, ka arī šim periodam pienāks beigas.

No pirmā deju numura dejotāju laime būt uz skatuves ir burtiski sajūtama pat priekšpēdējā rindā. Es nepārspīlēju, tā ir unikāla enerģija! Nepārprotami redzu un izjūtu dejotāju nepacietību parādīt to, cik ļoti laimīgi un priecīgi viņi ir beidzot atkal būt uz skatuves un dejot. Tas ir kā redzēt slāpju un izsalkuma remdējumu, ko sniedz skatuves gaismas, deju grīda, deju partneri un uzstāšanās.

Koncertam nav īpašas struktūras vai dejām kopīgu vadlīniju, tā ir raiba kolekcija ar dažādu vecumu dejotāju solo, duetu, mazo grupu (small) horeogrāfijām, kā arī raksturīgajām lielo grupu performancēm – pandēmijas izjaukto, kā arī no jauna atdzīvināto repertuāru deju grupas vadītājas un horeogrāfes Edītes Ābeltiņas un horeogrāfu Daces Mihailovas, Ivara Sakoviča, Samantas Kirsanovas un Annijas Dvēselītes vadībā.

Izbaudu, kā dejotāji burtiski staro no laimes būt tērpos un Aivja Tuča pārvaldītajās skatuves gaismās, taču nenoliedzu, ka dažbrīd piesātinājums uz skatuves ir pārāk liels – spilgti un koši tērpi, horeogrāfijas, kurās vienlaicīgi notiek tik daudz, ka nesaprotu, kam pievērst uzmanību, jo gribu redzēt visu. Spēju būt empātiska pret vēlmi parādīt maksimāli daudz paveiktā, īpaši akrobātisko elementu kontekstā, taču, kad deja burtiski tiek pārsātināta ar trikiem un pārmetieniem, ir grūti saprast, uz ko tieši skatīties. Tomēr vēlos uzsvērt, ka dejotāji ir ļoti meistarīgi elementu izpildījumā, jo atgādināšu, ka deju ir daudz un akrobātisko elementu arī ir daudz, tas nav viegls darbs.

Kā vienu no tipiskiem “Buru” horeogrāfiju elementiem ievēroju dihotomiju: melnie pret baltajiem, labie pret sliktajiem, divas hokejistu komandas uz ledus (starp citu – mana otrā mīļākā deja koncertā), melnie pret sarkanajiem. Tiesa, pretstati nesniedzas tālāk par vizuālo atšķirību tērpos, jo abas komandas dejo vienādā manierē. Neredzu horeogrāfisku atšķirību, tāpēc prātoju, kāpēc izvēlēti divi dažādi tērpu veidi. Piemēram, ja gan meitenēm, gan puišiem ir bikses – kāpēc puišu biksēm jābūt citādām? Bet, iespējams, tas ir tērpu pielāgošanas jautājums konkrētajam dejotāju sastāvam.

Mani ļoti iepriecina deju numuri, kuros pamanu elementus un atsevišķas kustību kombinācijas no tādiem deju stiliem kā house, breaking, kā arī mazus motīvus no popping un tutting, un es ļoti vēlos Latvijas mūsdienu dejās to redzēt vairāk un biežāk. Tātad – piesaistām attiecīgo deju stilu speciālistus, veidojam sadarbības un paplašinām uz skatuves rādāmo mūsdienu deju jēdzienu! Manuprāt, tas būtu super! Tāpat īpaši priecājos par iespēju izbaudīt vienu no manām iemīļotākajām Edītes horeogrāfijām “V. Ā. R. N. A. S.”, kuru praktiski zinu no galvas visās variācijās, ko apguvu, pildot repetitora pienākumus deju svētku tapšanas procesā.

Īpaši vēlos uzslavēt solo, duetu un small horeogrāfiju dejotājus. Spēju iztēloties, kāds stress un slodze ir jāpārvar, lai pārliecinoši piepildītu skatuvi un atklātu skatītājam savas prasmes, un šie dejotāji parāda, ka ir meistari! Tālāko rindkopu gan nelasiet tie, kuri uzskata, ka uz skatuves jādejo visiem! Šis ir jūsu trigger warning.

Manuprāt, koncertā uz skatuves nav jādejo visiem dejotājiem – īpaši tiem, kuri dejo pirmo gadu un acīmredzami vēl nav tam gatavi. Bet, Anna – visi vecāki grib redzēt savu bērnu uz skatuves! Viņi taču maksā par to! Nu un? Vai maksa par dalību deju grupā garantē uzstāšanos? Es arī gribu dejot uz skatuves, bet tas nenozīmē, ka tā ir laba ideja. Manuprāt, ir labi veikt dejotāju atlasi un radīt horeogrāfijas atbilstoši dejotāju līmenim, nevis pirmā rinda met pārmetienu, kamēr pārējie dejotāji fonā sit plaukstas. Tad kas te tiek darīts – speciālas dejas vecāku priekam vai tomēr kas vērtīgāks? Tajā pašā laikā apzinos, ka nebūtu reāli veidot divus koncertus, tas nebūtu ne finansiāli izdarāms, ne organizatoriski iespējams.

Koncerta programma liek man izjust plašu emociju amplitūdu. Ir vilšanās par retro pāru deju, kas man šķiet novecojis elements (aizdomājos arī par deju skolas “Demo” koncertā iekļauto retro pāru deju – varbūt tā ir tendence?). Ir aizkustinājums, jo atpazīstu vairākus pieaugušus dejotājus, kurus atceros kā mazus bērnus no iepriekšējo gadu koncertiem. Ir patīkami pārsteigumi un Wow! momenti par dejotāju profesionālo meistarību sarežģīto akrobātisko elementu un triku izpildījumā. “Buru” dejotāji ir ļoti spēcīgi un prasmīgi! Tomēr uz skatuves ir pamanāms viss (un šeit vēlos atsaukties uz Rūtas Pūces rakstu “Fake it till you make it. Par LKA studentu izrādi”, lasāms ŠEIT) – gan veiksmīgie, gan ne tik veiksmīgie triki un kustību kombinācijas, gan dejotāji, kuriem nepatīk konkrētā deja, gan tie, kuri izbauda atrašanos uz skatuves. Tāpat nav iespējams paslēpties, kad paslīd kāja, tiek aizmirstas kustības vai gadās nejauša trauma, jo dejotāji nav nolīdzinājušies.

“Buru” koncertos ir unikāla enerģija – tā ir piederības un ģimenes sajūta arī man kā skatītājai. “Buru” vadītāja Edīte Ābeltiņa to piemin kā svarīgu faktoru, kāpēc “burinieki” dejā ir kopā tik ilgi. Viņu ciešā saikne dejā uz skatuves ir nepārprotama, it kā katra grupa būtu savs nedalāms elements.

Koncerta noslēguma numurs mani burtiski šokē visos pozitīvajos veidos – tā ir horeogrāfija, kas 2018. gadā Andongas masku festivālā Korejā ieguva Grand Prix. Fantastiski! Tā enerģija un spēks, ar ko viens deju numurs piepilda Ogres kultūras centra zāli, ir unikāls. Viennozīmīgi koncerta spēcīgākā deja un arī mana iemīļotākā no visas programmas.

Pēdējo četru gadu laikā esmu piedalījusies koncertu organizēšanā, horeogrāfiju veidošanā un citos ar deju saistītos notikumos, tāpēc spēju novērtēt milzīgo darbu, kas ieguldīts, lai uz skatuves parādītu vairāk nekā 150 dejotāju. Pandēmijas laikā tas ir bijis īpaši izaicinoši nepastāvīgā apmeklējuma, nodarbību lokācijas un citu faktoru dēļ. Edīte un viņas komanda ir padarījusi superlielu darbu, noorganizējot tērpus, dejotājus, radot jaunas un atsvaidzinot esošās horeogrāfijas. Saprotu Edītes vārdus koncerta beigās, ka “ne visi to spēj, un izdzīvo stiprākie”, jo tā ir taisnība. Protams, tā ir sāls iebēršana brūcēs tiem, kuri dažādu apstākļu dēļ vairs nedejo, bet tā ir taisnība.

Noslēgumā piedāvāju dažus faktus par koncertu, ko zina tikai daži veidotāji un “Buru” vadītāja Edīte Abeltiņa:

– Šis bija koncerts, kas veidots no absolūtas nulles – divu gadu laikā “burinieki” ir izauguši, tikuši mainīti grupu sastāvi, bijis satraukums par to, vai pietiks laika, jo jāveido jauns repertuārs bez uzkrājumiem;

– Koncerta otrais nosaukums būtu “Par spīti traumām (to bija daudz), slimošanām un visam citam”;

– Šī bijusi pirmā reize 24 gadu laikā, kad iepriekšējā vakarā no koncerta izņemts pārāk riskants deju numurs;

– Triku brīžos Edīte turēja acis ciet;

– Gatavojot horeogrāfijas katrai grupai, veidojās vai atgriezās t.s. “grupas gars”, ko bija svarīgi ieskandināt pēc diviem klusuma gadiem;

– Pēcgarša katrai dejotāju grupai ir ļoti liels prieks par paveikto, kā arī atziņas, kāpēc tiek dejots un ko katram nozīmē deja;

– Dejot ir laime, par kuru pēdējo divarpus gadu laikā bijām aizmirsuši.

Attēli: foto Roberts Blaubuks.