Laura Jasmane*

“Davai, fiksi!” no skatuves izsauc kolektīva vadītājas pakausis. Katrs vārds atceļojis no citas valodas, bet dejotāji uz skatuves sapucējušies latviešu tautastērpos. Latviešu skatuviskā tautas deja rada daudz līdzīgu berzes brīžu. Tie raisa jautājumus.

“Deja. Nedeja. Eksperiments”, ko Arta Puriņa vadībā organizē TDA “Liesma”, seko jautājumu virknei – kāpēc skatuviskajās tautas dejās nepārtraukti smaida? Kāpēc tik liels uzsvars likts uz deju zīmējumiem? Vai skatuviskās tautas dejas ir māksla vai tikai brīvā laika aktivitāte? Paturot prātā žanra konservatīvo dabu, šis “nedaudz citādais latviešu skatuviskās tautas dejas uzveduma koncepts” savu solījumu pilda. Gandarī arī prasme skatīt Dejas balvu kā resursu un perspektīvu, ne tikai statuetes nodošanu “īstā” vai “neīstā” uzvarētāja rokās – “Deja. Nedeja. Eksperiments” aprakstā sociālajos medijos par iedvesmas avotu minēta nesenā Dejas balvas ceremonija, kurā izskanēja arī dejas nozares pašironija.

Šajā projektā deviņpadsmit dejas TDA “Liesma”, TDA “Daiļrade”, TDK “Dzīpars” un JDK “Sadancis” izpildījumā sadalītas četros tautas dejas vēstures posmos – pirmās brīvvalsts “aizsākumā”, “zelta laikos” padomju režīmā, “jaunajos laikos” pēc neatkarības atgūšanas un “mūsdienās”. Lai gan zinātājam skaidrs, ka padomju režīma perioda dēvēšana par “zelta laikiem” saistīta ar aktīvu dejas institucionālo attīstību, šis vārdu savienojums ignorē radošās brīvības jautājumus un dejas stilistikas ciešo piesaisti politikai, kā arī rada jautājumu – kas liedz skatuviskajām tautas dejām piedzīvot savus zelta laikus šobrīd? Jaunu jautājumu dzimšana gan pasākuma konceptu tikai loģiski papildina. Tieši tādēļ uzveduma veidotājiem varētu pārmest vēlmi meklēt “vieglo” izeju no pašu uzbūvētā jautājumu labirinta – vakara vadītāja Hugo Puriņa domās (scenārija līdzautore un aktrise Endīne Bērziņa) kā deus ex machina iezogas ideja, ka tautas dejas nav jāsaprot, tās ir jājūt. Pēc filozofisko refleksiju pavedinošā uzbudinājuma šī vienkāršotā atbilde rada vilšanos – tā atstāj spriedzi, kas neizšķīst. Tomēr šis emocionālais žests iederas citu vakara kompromisu vidū – piemēram, spējā balansēt starp scenārija didaktisko pusi un tā teatrālo izspēli.

Uzveduma “Deja. Nedeja. Eksperiments” režija skatuviskajām tautas dejām piešķir dažādas perspektīvas  – vēstures periodos iedalītais scenārijs iezīmē dejas attīstību no pieticīgiem teciņa soļiem tautasdziesmu pavadībā līdz aerobiskām kustībām etnopopa ritmos; performancei līdzīgais ievads, kurā pie atvērta priekškara notiek pēdējie pirmskoncerta mēģinājumi, atklāj tautas dejas kā sportiskas disciplīnas pilnu nodarbi; pirmā numura – Lienes Gravas un Reiņa Rešetina Dejas balvas ceremonijai veidotās horeogrāfijas “Saknes” – ievadaina, kura skatītājam negaidīti paveras ar asimetrisku, ķermenisku, gleznainu dejotāju kaudzi, veido pāreju starp tikko redzētajiem ritmiskajiem vingrotājiem un dejotājiem-indivīdiem, dejotājiem-nacionālu ideālu iemiesotājiem, dejotājiem-kopienas dalībniekiem, dejotājiem-dejotājiem. Žēl, ka “Saknēs” tēlu raksturi netiek noturēti līdz numura finālam. 

Mākslinieciskais rotaļīgums netiek piesardzīgi bremzēts mirklī, kad jāķeras pie dejošanas. “Sadanča” dejotā “Alsungas polka” kahona pavadībā ļauj pamanīt horeogrāfijas līdzību rituālam. “Daiļrades” izpildītās “Gatves dejas” laikā mūzika tiek pieklusināta un vakara vadītājs dalās pārdomās par horeogrāfijas līdzību parādei. Šādi 1947. gadā veidotajā Helēnas Tangijevas-Birznieces horeogrāfijā, kas sastāv no mehāniskiem kustību atkārtojumiem, saskatāmas līdzības ar postmoderno deju, ko pasaule pieredz gadus padsmit vēlāk. “Deja. Nedeja. Eksperiments” nenonāk līdz smadzenes vai sirdi plosošām atziņām, tomēr pierāda, ka eksperimentēt nenozīmē izārdīt – arī spēle ar detaļām var radīt jaunas perspektīvas.

Koncerts noslēdzas ar brieduma sajūtu – Antona Freimana veidotās dejas “Saule, saule, mēnestiņ” laikmetīgums noslēdz koncerta gredzenveida kompozīciju, ko iesāka “Saknes”. Freimana horeogrāfijas plūdums un prasme apstāties ļauj kustībai elpot un ir maiga un atvērta gan pret skatītāju, gan pret dejotāju. “Saule, saule, mēnestiņ” norisinās nevis Tomasa Hobsa Leviatānam līdzīgā nācijas organismā, bet dejotājā, kura ķermenis kustas ap sevi un sevī. Pieteiktais koncerta atrisinājums – sajūta – tiek panākta. Priekškars, lēni slīdot, aizsedz nevis ierasti tikumiskā pusaplī vai līnijās sastādītas priedītes, bet dejotāju mežu. 

Titulfoto autors: Reinholds Švarcs

*Laura Jasmane ir Dance.lv baleta nozares redaktore, bijusi baleta māksliniece Latvijas Nacionālajā baletā, ieguvusi maģistra grādu filozofijā.