Ar klasisko deju un operas māju nekas nebeidzas. Saruna ar Dmitriju Gaitjukeviču

Marija Saveiko

Latvijas Nacionālajā operā un baletā 29. novembrī sagaidījām jaunu iestudējumu – “Trīs draugi”.  Latvijā nu jau labi zināmais horeogrāfs Sergejs Zemļanskis, balstoties uz Ēriha Marijas Remarka slaveno romānu un sadarbojoties ar mūsu baleta trupu, radījis oriģinālu dejas stāstu. Pie izrādes kā Zemļanska asistents un horeogrāfijas līdzautors strādāja arī Dmitrijs Gaitjukevičs, un “Dance.lv Žurnāls” uz sarunu šoreiz aicināja tieši viņu. 

Lūdzām Dmitriju dalīties pārdomās par jaunā baleta iestudēšanas procesu, kā arī par radošo darbību pedagoģijā un mākslā.


Vai, veidojot izrādi, bija sarunas par to, kurā laikmetā šo Remarka stāstu iezīmēt – pārcelt uz mūsdienām vai stilizēt senos notikumus?

Tas arī man bija viens no pirmajiem jautājumiem horeogrāfam. Sergejs Zemļanskis un scenogrāfs Maksims Obrezkovs izrādes darbību uzreiz bija “ieraudzījuši” stilizētā 20. gs. sākuma atmosfērā. Sergejam bija svarīgi pietuvoties tā laikmeta “bildei”, neko nesamākslojot, saglabāt tieši tā laika izjūtu. Tas ir laiks starp abiem pasaules kariem – drūms un pat baiss, nabadzībā slīkstošs, izmisuma pilns “zudušās paaudzes” laikmets. 

Skats no baleta “Trīs draugi”. Foto: Andris Tone

Kustību ziņā droši vien vietām ir sajūtamas mūsdienas, jo es nevarētu un arī negribētu rādīt tā laika kustību. Vēlējos, lai stāsts tiktu atrisināts arī caur laikmetīgās dejas valodu – izmantojot simbolus un sajūtas, ko dod kustība. Lai horeogrāfija piedāvātu skatītājam pafantazēt un ieraudzīt notiekošo atvērtā telpā, nevis šaurā koridorā. Patlaban, studējot Mākslas akadēmijā scenogrāfiju, mācos risināt uzdevumus maksimāli daudz veidos un mēģināt attēlot ideju ar visdažādākajiem paņēmieniem. Tas paver man plašākas redzējuma iespējas arī manā pamatprofesijā – horeogrāfijā. Pastāv ļoti smalka robeža, aiz kuras skatītājam varbūt uzreiz nav skaidrs, par ko ir attiecīgā deja. Tomēr gribas ticēt – ja skatītājs uzdrošinās un pārkāpj šo robežu, viņa emocionālā pasaule (nevis prāts) pieslēdzas notikumam un izjūt to pavisam atšķirīgā līmeni, tādējādi rodot dejai savu individuālu skaidrojumu.


Kā tu raksturotu Sergeja Zemļanska darba stilu, metodi, domāšanu? Ar ko tā ir oriģināla?

Sergejs vadās no iekšējiem impulsiem un intuīcijas. Viņš uzreiz redz “bildi”. Caur savu vīziju viņš veido horeogrāfisko materiālu un uzreiz arī liek to iekšā izrādē. Tas ir pilnīgi pretēji tam, kā strādāju es. Vienalga, vai uz mēģinājumu nāku ar gatavu materiālu vai arī taisu to uz vietas procesā, par 99% zinu, ka vēlāk to mainīšu, labošu un pilnveidošu. Man nepieciešams ar manis sacerēto “sadzīvot”, pirms konkrētais dejas materiāls tiek atstāts izrādē. Taču atšķirības mūsu darba stilos nav pamats konfliktiem. Sergejs uzticas komandai, tajā skaitā man. Pat ja mums atšķiras viedokļi, viņš vienmēr ieklausās argumentācijā un spēj pieņemt arī citu skatījumu.


Cik sen ar Sergeju Zemļanski esat pazīstami?

2005. gadā kopā ar Andri Kačanovski biju aizbraucis uz Igauniju, lai noskatītos izrādi “Kļavu dārzs” (“Maple garden”) – Tatjanas Baganovas un viņas dejas teātra “Provinciālās dejas” viesizrādi. Tur pirmo reizi satiku Sergeju, kurš dejoja šai izrādē. Toreiz likās, ka tas, ko es redzu, nav no šīs pasaules. Izrāde atstāja uz mani milzīgu pozitīvu iespaidu, pārsteidza un iedvesmoja.

Šodien varbūt es varētu to salīdzināt ar N.D.T., UltimaVez, Kibutzz vai Batcheva kompāniju iestudējumiem, kur dejotāju tehniskā sagatavotība ir ārkārtīgi augstā līmenī. Tas nebija nedz balets, nedz modernā deja, bet tieši laikmetīgā deja. Es neatpazinu un nespēju izskaidrot Baganovas izrādē redzētos horeogrāfiskos paņēmienus, jo pirms tam neko tādu nebiju redzējis. Bet tas man toreiz nelikās tik svarīgi, jo daudz nozīmīgāks bija emocionālais iespaids, ko darbs uz mani atstāja.

2008. gadā arī es sāku strādāt Tatjanas Baganovas trupā – aizbraucu gandrīz uzreiz pēc Latvijas Kultūras akadēmijas absolvēšanas, biju pavisam jauns. Tieši Sergejs mani rekomendēja Tatjanai. Nostrādāju gan tur gaužām maz – apmēram piecus mēnešus, jo smagas traumas dēļ bija jāatgriežas Rīgā. Paspēju padejot divās izrādēs un arī ar pašu Tatjanu duetā. Tomēr uzskatu, ka svarīgāko pieredzi ieguvu no tā, ko redzēju un sapratu.

Spilgti atceros kādu izrādes mēģinājumu, kur strādājām pie vienas īsas epizodes (tā ilgst apmēram pusotru minūti). Mēs – trīs dejotāji, ar kājām atbalstījušies pret sienu, dejojām uz rokām. Man blakus bija Oļegs un Asja. Abi bija daudz mazāka auguma – ja nešaubos, Asja bija strādājusi cirkā, bet Oļegs agrāk nodarbojies ar akrobātiku. Un līdzās es – 1,81cm garš baleta mākslinieks, tikko pabeidzis akadēmiju… Es nebiju tik spēcīgs un ātrs, nestāvēju uz rokām. Atceros, ka šīs 90 sekundes “ilga” divas stundas! Pēc katras sekundes bija “Stop! Sākam vēlreiz!” 

Sapratu, ko nozīmē dejas materiāla tīrība un vienotība. Nav nozīmes, kāds ir tavs augums, svars, tautība utt. Tas viss nav svarīgi. Tikai darbs nosaka – būs unisons vai nebūs. Viss pārējais ir atrunas.


Kāda bija atgriešanās Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā – nu jau kā pedagogam?

Sākumā domāju – tagad es te visu mainīšu un parādīšu, kā vajag mācīt bērnus dejot. Taču ātri sapratu, ka mans plāns īsti nestrādā un ka ar vienu reizi nedēļā neko daudz nevarēšu mainīt. Sev formulēju, ka mana prioritāte nebūs bērna talants – drīzāk palīdzēšu tiem, kuri ir mazāk apveltīti ar fiziskajām dotībām, kas tiek prasītas klasiskajā dejā.

Jau sākot strādāt skolā, mēģināju skaidrot, ka ar klasisko deju un mūsu operas māju nekas nebeidzas, un, ja LNOB neņems viņus darbā, viņi var sevi realizēt arī ārpus Latvijas – ar nosacījumu, ka apzinās savu ķermeni, vēlmes un prioritātes. Man šī izpratne pakāpeniski sāka attīstīties tikai akadēmijas laikā, bet līdz galam noformulējās vien tad, kad sāku strādāt kā pedagogs.

Patlaban esmu kursa vadītājs jaunai – Laikmetīgās dejas programmai, kas šogad uzsākta Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā. Man ir savs laikmetīgās dejas kurss!


Kāds tu esi pedagogs?

Stingrs, stingrs un psiholoģiski nestabils [smejas]. Tāpēc, ka arvien vairāk strādāju ar maziem bērniem. Te tavai 20 gadu ilgajai pieredzei profesijā vai psiholoģijas kursos nav nekāda īpašā nozīme. To visu var izmest miskastē. Bērniem runāšana vien nepalīdz, un kliegšana arī ne. Pirms deju studijā “Ritms” sāku strādāt ar puišu grupu, vispār neatceros, ka es kādreiz būtu kliedzis uz saviem audzēkņiem.

Pedagogam jābūt blakus savam audzēknim, lai saskatītu potenciālu. Esmu pārliecināts, ka pedagoģiskajā darbā pieļaujamas gandrīz (uzsveru vārdu “gandrīz”) visas metodes, lai no dejotāja ķermeņa “izvilktu” visu potenciālu, par kuru audzēknis pats pat nenojauš.

Mūsdienās ar neskaitāmiem likumiem un pienākumiem mēs – pedagogi – ierobežojam sevi, jo atsakāmies no dažādiem veidiem, kā palīdzēt. Impulsīva rīcība bieži var būt kļūdaina, bet nereti tikai tā var palīdzēt pamodināt ķermeni un arī pašu dejotāju. Taču, ja zini, ka nedrīksti tieši tajā brīdī pielietot to “adatu”, ar kuru iedurt, lai pamodinātu, tad mēģini izdomāt visādas alternatīvas. Dažiem tas izdodas, bet dažiem nē. Man šķiet, ka mēs – treneri, pedagogi, mentori – ar to tagad zaudējam.


Cik lielā mērā tev kā cilvēkam un kā horeogrāfam darbs pie “Trim draugiem” ir atgriešanās Latvijas Nacionālajā baletā?

Joprojām kontaktējos ar saviem draugiem no baleta, nāku skatīties izrādes, 2010. gadā strādāju pie izrādes “Aplam” kā viens no horeogrāfes Olgas Žitluhinas asistentiem. Tāpēc šī nav gluži atgriešanās. Lai gan, strādājot pie jaunās izrādes, ar ķermeni un prātu visvairāk biju tieši tur – operā. Vairāk nekā jebkur citur! 

Skats no baleta “Trīs draugi”. Foto: Andris Tone

Jau sen gribēju pastrādāt operā ar saviem draugiem un kolēģiem no baleta, tāpēc par šo uzaicinājumu biju patīkami pārsteigts. Protams, jutu arī milzīgu atbildību. Vēlējos, lai iestudējums būtu kaut kas īpašs, skaists un dziļš un ieliku tajā visu savu spēku, enerģiju un laiku. Taču apzinos, ka tas varbūt bija tikai mans sapnis. Daļai mākslinieku un arī izpildītāju tas ir kārtējais iestudējums, pēc kura sekos vēl citi. Gribas ticēt, ka man vēl būs iespēja strādāt mūsu Nacionālajā baletā. Un ka kādreiz man arī būs sava, tikpat forša un talantīga komanda kā Sergejam, lai es varētu darīt tikai to, ko visvairāk mīlu.


Titulfoto: Jūlija Žitluhina

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.