Lāsma Podze

“Dzirnu” Iedvesmas mājā ciemojos pirmoreiz, un biju patīkami pārsteigta. Mājas karkass nepārprotami pauž aizgājušo laiku arhitektūras plānošanas principus, taču tagad tas piepildīts ar pilnīgi svaigu saturu, jaunām strauji pukstošām sirdīm, radošām idejām. Atmosfēra ir darbīga un radoša. No atpūtas stūrīšos laiski guļošajiem pufiem veļas mājīgums, no kafejnīcas puses nāk apetīti rosinoša ēdiena smarža. Iedvesmas māja ir pilna ar jauniešiem, kuri gaida kādu nodarbību vai atpūšas pēc dejošanas, varbūt tiekas ar savējiem, vai ieskrējuši tāpat ieraduma pēc. Rodas sajūta, ka šovakar tu arī esi gaidīts starp savējiem. Un kaut kas man šajā viesmīlībā atgādina “dīvānsērfotāju” brīvību – mēs tevi pieņemam tādu, kāds esi, un arī paši neizliksimies citādāki, kā esam.

Izrādes telpa pildās ar skatītājiem. Vietas starp pirmo skatītāju rindu un “skatuves dēļiem” piepildītas ar zvilnēšanai piemērotiem sēžammaisiem, kas pirms izrādes piebirst pilni ar maziem čalojošiem dejotājiem, kas šoreiz vēl neuzstāsies, bet krās pieredzi, skatoties, ko sadarījuši vecākie no kolēģiem.

Mūzika uzreiz ieaijā un savaldzina. Dzīvās mūzikas nervs noteikti spilgtina izrādes kvalitātes, katra skaņa un akords rezonē skatītāju dzīslās un saaug ar dejotāju ķermeņiem. Mūzika ir veiksmīga, ne tikai kā pavadījums kustībām un stāsta dinamikai, bet arī ļoti tīkama ausij, sniedzot harmonisku baudījumu no dzirdētā. Ļoti labs darbiņš gan no Justa Sirmā, gan “Tax Free”.

Horeogrāfijas veidošanā palīdzējuši visi dalībnieki – droši vien tāpēc reizēm pārsteidz no ķermeņiem veidotās figūras, savstarpējās saspēles dažādība un atraisītība, kādu var sasniegt tikai tas, kas uz savas ādas un uz partnera pleciem meklējis kādu vēl neatrastu vai neizmēģinātu paņēmienu. Katrs ir ļāvis vaļu ķermeniskai fantāzijai, un vietām figūras un tēli tiek veidoti ar īstu delvera azartu. Ir apbrīnojama dejotāju ķermeniskā atbrīvotība, pildot sarežģītus uzdevumus, pinoties, vijoties vienam ap otru un nezaudējot kopējo rakstu un ritma musturu. Domāju, ka ne viens vien skatītājs nespēja atraut acis no ķēdītē cirkulējošajiem dejotāju ķermeņiem, kas visu laiku tiek padoti tālāk vai atripināti apkaļ, balstoties te uz vienu, te uz otru no partneriem, visu laiku radot sajūtu, ka neviena no kustībām neatkārtojas.

Zāle nav liela, un telpa diktē savus noteikumus. Mūziķiem ir izveidots savs balkons, no kura arī viņi iekļaujas “dabā”. Reizēm pat nevar līdz galam izsekot, vai kāds no viņiem nav jau iejucis džungļos – arī viņi ir daļa no dabas. Līdzīgi arī dejotājiem nav iespēja “iziet no kadra”; situācija atrisināta, iesaistot visus scenogrāfijas iedzīvināšanā. Uz skatuves tiek kustināti izpletņveidīgi milzīgi vairogi, kas vizuāli gan sadala stāstu epizodēs, gan veido fonu, gan reizēm kalpo par epizodes centrālo tēlu. Un visi dejotāji ir līdzdalīgi šajā iesaistē un atbildīgi par savu daļu no kopīgā rezultāta, katram ir jāvelk savs stūris vai aukla no vairoga, lai stāsts turpinātos, lai mēs tiktu tālāk. Šī līdzatbildība ļoti labi sasaucas arī ar izrādes tēmu – tieši tāpat mēs esam līdzatbildīgi par to, kas notiks ar Mūsu dabu, jo katrai rīcībai ir savs rezultāts un mēs visi esam iesaistīti.

Visdziļāk mani šajā vakarā uzrunāja dejotāju acis, galveno varoņu pašatdeve un neviltota dzirkstelīte skatienā. Iedvesmas mājā audzinātie kustoņi, zvēri un zivtiņas izaugs ne tikai par labiem dejotājiem, bet arī par jūtīgiem un atbildīgiem cilvēkiem. Mums vajag tādu Dabu. Mums visiem.