Aplamā sarakste

19/04/2011

Inta BALODE, Maija TREILE

Kultūras Forums, 2010, Nr. 14, 8. lpp.

Laikmetīgās dejas dramaturģe un teātra kritiķe sarakstās par Aplam – pirmo laikmetīgās dejas izrādi Latvijas Nacionālajā operā

Sveika, aplamā Inta!

Neilgajā laikā, kopš mērķtiecīgi apmeklēju laikmetīgās dejas izrādes, nekādā ziņā nejūtos izaugusi līdz profesionālas analizētājas līmenim. No vienas puses, liekas – deju vajag skatīties, nevis rakstīt par to. No otras puses, rakstīt ļoti vajag. Nepilna gada laikā, gan pašai skatoties, gan Tevī klausoties, radusies pārliecība, ka laikmetīgās dejas dzīve Latvijā, tā teikt, kūsāt kūsā, tikai ar tās dokumentētājiem tā pašvakāk (vecais jautājums – ko darīt, ja aprakstnieks ir arī pasākuma līdzvaininieks, kā Tu tagad Aplam dramaturģe). Dažos pēdējos mēnešos, kad dejas izrādes apmeklēju ar domu, ka varētu tās kaut kādā formā arī aprakstīt, jāatzīst, tas bojā skatīšanās prieku (kā tas nekad nav teātra izrāžu sakarā). Vispār laikmetīgā deja man zināmā mērā saistās ar diskomfortu (līdzīgi jau ir arī laikmetīgajā teātrī, kurš neizdabā skatītājam). Burvīga lekcija par šo tēmu bija Žeroma Bela Pičets Klunčuns un es pagājušā rudens Homo Novus festivālā. Šeit beidzot varētu pietuvoties patiesajam sarakstes objektam – Olgas Žitluhinas Aplam, kas ir pirmā laikmetīgās dejas izrāde Latvijas Nacionālajā operā. Jāteic kā ir – diskomforta nebija (izņemot bažību par to, ka šoreiz gan vajadzētu uzrakstīt). 🙂

Neesmu liela klasiskā baleta cienītāja. Nav jau tā, ka nepatīk, bet nesaprotu. Man tā ir īpaša, formā abstrahēta, no dzīves realitātes maksimāli attālināta un ļoti aseksuāla pasaule, kas, protams, labākajos piemēros apbur ar savu virtuozitāti, taču nekad nav sniegusi atbildi uz jautājumu – kāds tam visam sakars ar manu dzīvi? Tāpat saprotu, ka baleta trupās ir stingri noteikta hierarhija – kurš premjers, kurš kordebaleta dejotājs (atkal jāatsaucas uz Žeromu Belu – viņa izrādē, kas pārtapusi arī filmā Veronika Duano, uz Parīzes operas lielās skatuves ir tikai pirmspensijas vecuma kordebaleta dejotāja, kas atklāti stāsta par savu darba mūžu, tostarp, izjūtām, kādas pārņem „dejojot” (ieņemot dekoratīvas pozas) Gulbju ezera slavenajā „kādā tur” dejā). Cik saprotu, arī viena no Aplam pamatdomām ir noārdīt šo klasiskā baleta hierarhiju. Nevaru lepoties, ka pārzinu, uz kāda pakāpiena stāv katrs no izrādes dalībniekiem. Par Aleksandru Avečkinu zinu. 🙂 Jāteic gan, ka „vadošais mākslinieks” bija jūtams arī aplamajā izrādē. Varbūt visspilgtāk ainā, kurā visi nobrauc orķestra bedrē, bet Avečkins lēkā pie griestiem piesietā trosē. Tomēr izrādē nolasīju ļoti konkrētu vēstījumu par to, ka baletnieki ir cilvēki (šķiet, ka klasiskais balets dara visu, lai to maskētu vai pat noliegtu). Un simpātiski cilvēki. Nav viņi arī nemaz tik slimīgi kārni. Vēl šoreiz, manuprāt, attaisnojās tas, ka dejotāji runā (un pat dzied) , turklāt dažādās valodās. (Ļoti jauka bija japāņu dejotāja Juka Mijake. Šobrīd ar lielu interesi, pateicoties mātei gūglei, lasu, ka Artūrs Sokolovs ar Juku ir pāris (vismaz 2008. gadā bija). Izrādē viņu duets mani ļoti uzrunāja – tātad izrādās, ka tam ir autobiogrāfisks pamats.) Kā hierarhijas nojaukšana man šķita arī numuri pie dejotāju apģērba – neatceros vairs precīzi kādi, bet zinu, ka ne secīgi – tādi jauki bezmērķīgi. Vai arī tur bija kāds vēstījums, ko nenolasīju?

Vēl Aplam ir stāsts par pašu operas ēku. Šoreiz tiešām izdevies iedzīvināt Jaunās zāles kā eksperimentālas telpas  funkcijas. Zāle iedzīvināta ne tikai idejiski, bet arī fiziski ļoti teicami izmantota. Lieliski, ka skatītāji sēž abpus dejas telpai, un neierasti (bet veiksmīgi), ka šāda tipa izrādē tomēr tiek izmantots aizkars (kaut zini, ka, tam atveroties, parādīsies arī pretim sēdošo skatītāju podests, tomēr mirklī, kad priekškars reāli veras, tomēr sanāk tāds kā pārsteigums). Kā dzirdēju, pirmo reizi tiek izmantota arī orķestra bedres iegrime. Skatoties Aplam, pirmoreiz radās šaubas – varbūt tomēr operas Jaunā zāle nav arhitektonisks pārpratums.

Atgriežoties pie tā, ka izrāde neradīja diskomfortu. Man Aplam likās varbūt pārāk ne-aplam. Tāda kā laikmetīgās dejas paraugstunda, kas ļoti kulturālā, neprovokatīvā un viegli uztveramā formā iepazīstina ar „topiku”. Nevaru, protams, lepoties, ka pārzinu tradicionālos laikmetīgās dejas elementus, taču tīri intuitīvi man šāda sajūta bija jau no paša izrādes sākuma, kad dejotāji turpat skatītāju podestos iesildījās. Vai esmu pareizi uztvērusi? Vai tāds arī bija mērķis, vai operas ēka un visa sistēma izrādes radīšanas procesu stipri ietekmēja ar savu svaru?

Priecīgas Lieldienas!

Anonīma laikmetīgās dejas interesente 🙂

 

Sveika, anonīmā interesente, kas jau robežojas ar pētnieci!

Rakstu Tev no laukiem. No tiem laukiem, kur manas mammas brālēns – īsts latviešu spēka un tikuma paraugs, milzu vīrs –  jau labu laiku ir diezgan lielā neizpratnē par to, kā es, augot svaigā gaisā un kraujot sienu zārdos, varēju sapīties vispirms ar mākslu, tad ar laikmetīgo deju, un nu jau esmu nodzīvojusies līdz tādam jocīgam amatam kā „dramaturģe” izrādē bez lugas un ar nosaukumu Aplam. Tālāk vairs nav kur. Un es ne mirkli nedomāju, ka viņa sajūtas ir aplamas, jo pēc pieredzes zinu, ka cilvēki tā domā, tikai kautrējas teikt. Vismaz katrs otrais skatītājs, kurš brīvprātīgi vai piespiedu kārtā pirmoreiz saskaras ar laikmetīgo deju. No otras puses, no šī paša svaigā gaisa nākusi lauku meitene no kaimiņmājas, kas rītos un vakaros slauc govi Grietu, pēc trim četrām redzētām laikmetīgās dejas izrādēm vairs negrib iet uz teātri – viss esot pārāk skaidrs, pārāk daudz runā, turklāt viņas brālis stāstot daudz interesantāk.

Te gan uzreiz jāsaka, ka abi divi ir daudz labākā situācijā, kā Tu, anonīmā dejas draudzene, jo mammas brālēns nav neko redzējis un kaimiņienei nav nekas jāraksta. Bet no trešās puses, ir labi, ka Tev ir jāsatraucas par rakstīšanu, jo pēc savas pieredzes zinu, ka sāku daudz labāk deju redzēt tad, kad sāku par to rakstīt. Sāku daudz uzmanīgāk vērtēt, jo nereti aiznesu mājās vienas emocijas, bet rakstīšana nolobīja nost šādas tādas personiskās neirozes, un vērtējums stipri vien mainījās. Tā kā Tavs diskomforts var atmaksāties veselīgā pašanalīzes seansā.

Bet nu gan pie Aplam. Tev taisnība, ka Aplam nebija nemaz tik aplams. Šodien lasīju arī kāda delfi.lv komentētāja kreņķi par šo faktu. Taču, ja ņemam to lietu lingvistiski, tad „nepareizības” nozīmē „aplam” ir viens no maigākajiem sinonīmiem, savukārt, „aplam” kā „ļoti” atstāj izvēli, kādu īpašības vārdu pielikt tam klāt, skatītāja ziņā – „aplam labi, aplam slikti, aplam parasti, aplam moderni”.

Tam, ka Aplam savā ziņā ir visai tradicionāla laikmetīgā deja, ir vairāki skaidrojumi. Priekšplānā tas, ka pavisam aplamais no operas ēkas un klasiskā baleta sistēmas skata punkta ir kaut kas maigs un ierasts uz neatkarīgajām skatuvēm un tiem, kurus interesē citādā deja. Nezinu, kam būtu labums, ja pirmā laikmetīgās dejas izrāde LNO ietvertu, piemēram, citātu no Dave St.Pierre izrādes A little tenderness for crying out loud!, kur seši vai septiņi vīrieši ģērbušies tikai pūderētās parūkās sīkiem solīšiem, un smalkās balstiņās runājot, ietipina un ierāpjas publikā, pa ceļam spēlējoties ar savām intīmajām mantiņām un atsevišķiem „izredzētajiem” pārdesmit centimetru attālumā no sejas paverot savus otros vaigus. Pēc baleta prinčiem tas, iespējams, liktos eleganti ironiski, taču domāju, ka šī būtu pirmā un pēdējā izrāde pat tad, ja „vadošie solisti” būtu ar mieru to dejot. To, ka izvēle būt mazāk aplamiem ir bijusi pareiza, apliecina tas, ka jau par šo Aplam ne viens vien bija visai sašutis.

Otrs iemesls maza mēra aplamībai saistās ar to, kā Olga strādā un cik ļoti viņa mīl un ciena savus dejotājus. Nezinu nevienu reizi, kad viņa būtu gribējusi kādam uz skatuves likt būt neglītam (cits jautājums ir par to, ka katram ir atšķirīgs priekšstats par skaistumu). Olgas izrādes sākas no cilvēkiem, bieži no viņu iespēju atklāšanas un robežu paplašināšanas. Viņa nenāk ar savu gatavu konceptu, ko grib iespiest materiālā. Viņa nenāk ieraudzīt dejotāju tizlumu, lai to pēc tam izmantotu par efektu vai stāstveidojošu principu. Olga ir estēte, viņa mīl un vienmēr ir mīlējusi labu klasisko baletu. Un viņa ir pedagogs, kuru visvairāk tracina tas, ja audzēkņi neattīstās, nepilnveidojas, slinko, neiet līdzi laikam un neizmanto savu potenciālu. Reizēm tā nav pašu dejotāju izvēle, viņi tikai ir gadījušies tādā situācijā. Bijusī Oslo un Stokholmas karalisko baletu soliste, tagad īpašas fizioterapijas metodes baletdejotājiem autore Annemarija Autere no Nicas man reiz stāstīja stāstu par kādu bijušo balerīnu no postpadomju telpas, kas ieradusies meistardarbnīcā Nicā. Meistarklases laikā Annemarija pajautā, kā viņa vērtē un izjūt šo vingrinājumu, un balerīna sāk raudāt un nevar apstāties. Izrādās, viņai pirmo reizi dzīvē kāds baleta zālē jautā viņas viedokli. Aplam dejotājiem jautāja daudz, un arī viņi sāka jautāt aizvien vairāk. Neviens redzami neraudāja, bet bija patīkami redzēt, kā no indivīdiem sāk veidoties ansamblis.

Jā, un vēl – Jaunā zāle līdz šim bijusi banketu, mēģinājumu un izglītības projektu zāle. Galarezultātā Aplam ir pieklājīga laikmetīgās dejas izrāde, kas vienlaikus aktīvi pilda arī izglītojošo funkciju – vispirms dejotājiem, nereti operas darbiniekiem un tad arī skatītājam, kuram nav gadījies nonākt kādā no gadījuma telpām, kur dejo „bezpajumtniece” Latvijas laikmetīgā deja, kura aug par spīti infrastruktūras problēmām.

Par piešūtajiem numuriem un hierarhijas jaukšanu. Domāju, ka jautājumi un atbildes par to, kurš ir kurš izrādē Aplam, tā īsti sākās tikai pirmizrādes dienā. Brīdī, kad zālē ienāca skatītājs. Un skatītājam par nožēlu, bet mums – ierasto priekšstatu jaucējiem – par prieku, interesantākās lietas notiek ārpus baltā izrādes apļa. Neesam nekādi antropologi – cilšu pētnieki un eksperimentētāji ar cilvēkiem, bet ir jauki redzēt, kā Tu saki, simpātiskus cilvēkus kopā ar citiem simpātiskiem cilvēkiem, kuri jau sen bija tepat blakus.

Numuriem nav nekāds „dziļais” vēstījums – numuri kā numuri, kāpēc gan lai būtu no viens līdz divpadsmit, ja šis nav stāsts tikai par šiem divpadsmit. Ja vēl godīgāk, ir situācija, kurā dejotāji, nezinot, kāpēc un kādam mērķim, paši sevi sanumurēja. Skatītājs to nevar uzminēt, bet tas, ka dejotāji to zina, atsevišķos mirkļos var mainīt to, kā viņi redz un izjūt sevi. Un tas, savukārt, Tev, skatītāj, var dot kādu papildu skatīšanās prieka emociju. Prieks ir vairāk vērts nekā atbildes! Bet dramaturga viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir uzdot jautājumus un uzturēt komunikāciju ar anonīmo laikmetīgās dejas interesenti.

Cik lielā mērā prieku maitā sajūta – tas jau kaut kur ir redzēts?

Cik skaidriem ir jābūt spēles noteikumiem?

Vai iespējams, ka līdzi sekojama naratīva atbūtne liek vairāk vērot procesu, norisi, t.i., pašu deju un kustības nianses?

Lai Tev arī priecīgas oldienas! Jāburas gan esot Māras dienā, nu jau viss par vēlu!

Naksnīga domātāja par to, ka es nekad negriezīšu fuetē, arī izmantojot palīglīdzekļus,

 

Sveika, naksnīgā domātāja, pēcsvētku dienas fiziskā un mentālā pelēkumā!

Nedomāju, ka „kaut kur redzēts” noteikti sagandē prieku. Reizēm var būt pat otrādi. Īpaši jau recenzenti ar baudu mēdz meklēt citātus, līdzības, nočieptas idejas. Un vispār, kā saka, šajā pasaulē jau viss ir redzēts. Piemēram, masu kultūra vispār balstās uz līdzīgo, nevis atšķirīgo. Ja es gribu atpūtai skatīties vācu melodrāmu, tad zinu, ko no tās vēlos sagaidīt: aptuveni kādi būs galvenie varoņi, konflikts, ka darbība, visticamāk, notiks Skotijā, un būšu ļoti neapmierināta, ja mani kādā aspektā piečakarēs (drošības pēc pirms tam es vēl izlasīšu anotāciju TV programmā, lai zinātu, ka saņemšu gaidīto). Ja mēs skatāmies uz „smagākas” mākslas pusi, tad arī tur visbiežāk tomēr var rēķināties ar gaidāmo – to var paredzēt, ja zini konkrētā mākslinieka rokrakstu, teātra estētiku, vispārējās šā brīža tendences procesā. Tā gadās ļoti reti, ka sēdi ar vaļā muti – tik liels ir pārsteigums. Un tam, lai viss būtu supersvaigs un nebijis, domāju, arī nevajadzētu kļūt par pašmērķi. Tas var beigties ar triku taisīšanu un manierīgu pozicionēšanos.

Neatceros, cik iespējamie sižeti bija saskaitīti, bet man sāk likties, ka patiesībā stāsts ir tikai viens un viss atšķirīgais ir tikai tādi kruzuļi. Labs stāsts vienmēr būs par dzīvi, nāvi un mīlestību (protams, izklausās banāli), un arī sižets ir nevis „kas” tiek stāstīts, bet „kā” šis stāsts tiek stāstīts. Līdz ar to naratīva atbūtnes gadījumā šo „kā” funkciju nepastarpinātāk stāsta pati deja ar saviem līdzekļiem, vai arī tā pati kļūst jau par patieso izrādes objektu. Līdz ar to šis bezstāsta stāsts ir grūtāk verbāli analizējams vai, pareizāk sakot, tam vajag citus instrumentus un smadzeņu pārkārtošanu.

Rakstot par spēles noteikumiem, protams, ir patīkami, ja tu saproti, kādu spēlīti te spēlē. Taču, būdami pārāk viegli nolasāmi, noteikumi rada risku likties kaitinoši primitīvi un pārāk paredzami. Man liekas, ir jābūt iekšējiem noteikumiem, kurus skatītājam nav jāatklāj līdz galam. Tāpat ir aizraujoši, ja šķiet, ka esi noteikumus sapratis, bet pēkšņi tie mainās (te es nedomāju gadījumus, kad tiek melots pret izrādes iekšējiem noteikumiem).

P. S. Jau daudz saulainākā dienā.

Sanāk tāda prātuļ/neprātuļošanās, atbildot uz Taviem jautājumiem. Tādēļ uzdošu dažus Tev.

Kā Tu domā, kurš ir lielākais ieguvējs no Aplam: Latvijas Nacionālā opera kā institūcija; baleta trupas dejotāji; Latvijas laikmetīgā deja; skatītāji?

Vai būdama izrādes dramaturģe, kas ir vienlaikus cilvēks ārpus un iekšpus procesa, + laikmetīgās dejas kritiķe, Tu Aplam izjūti vairāk no iekšpuses vai ārpuses?

Gaidīšu atbildi!

Sveika, prātuļprātuļotāja!

Sākšu no beigām – man šķiet, ka izjūtu Aplam no abām pusēm (ko man arī būtu jāvar, ja jau skaitos dramaturģe J). No iekšpuses tāpēc, ka biju klāt tapšanā, zinu, kādas bija izvēles, zinu, kas nokļuva uz skatuves un kas palika mēģinājumu zālē. Esmu iesvētīta niansēs, kuras skatītājs nezina. No ārpuses tāpēc, ka mēģinājumos biju skatītāja lomā un arī sarunās ar horeogrāfi mans uzdevums bija vairāk jautāt un komentēt, atgādināt un apcerēt nekā piedāvāt risinājumus un iejaukties. Dramaturga uzdevums šādā kontekstā nav sacerēt ko jaunu, bet gan uzmanīgi izturēties pret visu, ko sacer citi vai kas nejauši „saceras” procesā. Lielākais prieks bija pirmizrādē, kad skatījos un aizmirsu, ka esmu redzējusi, kā viss līmējas kopā, un inkarnējos skatītājā -parastajā, kurš skatās izrādi un gan aizraujas, gan padomā – kas tad te tagad notiek?

Par ieguvējiem rādīs laiks – es esmu ieguvēja, domāju, ka baleta trupas dejotāji arī noteikti ir, arī horeogrāfei šī bija kārtējā jaunā pieredze. Esmu runājusi ar skatītājiem, kuriem ļoti patika un arī tiem, kam bija pārdomāti iebildumi. Redzēju sašutušas sejas, ka tomēr bija nosēdējuši visas divas stundas. Redzēju, ka žāvājās. Ļoti, ļoti priecājos par to, ka Aivars Leimanis uzaicināja Olgu veidot šo izrādi un LNO pieņēma izaicinājumu darīt kaut ko citādu. Ceru, ka tā ir labu pārmaiņu zīme Jaunās zāles iedzīvināšanā. Tūlīt būs izrāde Vieglums. Gaidīšu nākamās. Domāju, ka skatītājs ir pelnījis un noteikti arī vēlas pieejamā, valsts finansētā vietā redzēt laikmetīgo deju. Kādreiz biju šokā, dzirdot, ka jaunieši nezina, kur ir Nacionālais teātris vai opera. Nu sāku domāt, ka nav jau tur tik daudz notikumu, kas runātu par lietām, kas viņiem rūp, un tādā valodā, ko viņi sadzirdēs. Un tad sanāk, ka tie, kas nemīl un nesaprot klasiku, nav kultūras cilvēki. Tā domāt būtu visai aplam.

Vēl es ļoti gribētu cerēt, ka ieguvēji no Aplam būs tie teātra pasaules pārstāvji, kuri bija uz izrādi un kuriem tā nepatika. Argumenti ierastie – nav saprotami, nav kārtīgas dramaturģijas, izmanto kaut kādus mēģinājumu paņēmienus. Gaidu to mirkli, kad tiks pieņemts, ka dejas mākslas mērķi un kompozīcijas paņēmieni var atšķirties no teātra, kas, manuprāt, ne vienmēr ir virsmāksla. Skaidrība teātra izpratnē nereti katru kustību pakļaus Latvijā iemīļotās semiotikas nazim. Un, ja to nebūs iespējams racionāli aprakstīt, tad kustības vērtība tiks samazināta uz pusi, kas nebūt tā nebūs dejā. Vienkāršots skaidrojums ir apmēram šāds – teātrī vairāk skatāmies uz galapunktiem, bet deja liek vērot procesu, ieiet kustībā, nevis reflektēt par tās ārējo formu un konotācijām ar kādām dzīves reālijām. Taču, lai sāktu citādi skatīties un pieredzēt dejas izrādi, ir jānodarbojas ar sabotāžu – jāmēģina jaukt racionālā prāta iespēju smuki veidot secīgu naratīvu.

Laikmetīgā deja to mēģina pateikt vismaz kopš 60.gadiem. Zinu, ka ir vērts tikt pāri savām gatavajām gaidām un apsēstībai ar saprašanu, jo tad jebkuras mākslas pieredze kļūst krāsaināka un daudz mazāk bojā nervus. Viss! Starpbrīdis.

Izrādes treileris.

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.